Mēģinām vēlreiz. Attiecības pēc pārtraukuma: divi stāsti bez un viens – ar turpinājumu 0
Katrīna: Otrreiz bijām uzmanīgāki, bet niķi atkal līda laukā
Saka jau, lai nekad neatgriežamies pagātnē, jo tur jau viss ir izdzīvots, redzēts, nekas nevar tikt izmainīts. Bet ko darīt, ja pagātne ar visiem saviem rēgiem tik ļoti velk atpakaļ?
Ak, šīs mūžīgās likstas ar bijušajiem… Sākt no jauna, uzzināt, kā tad viņam vai viņai klājas. Ir jau viegli pateikt – neskaties atpakaļ, tomēr jebkuras attiecības ir grūti izbeigt. Pēc strīdiem, pauzēm un šķiršanās nereti šķiet, ka vienkāršāk un ērtāk būtu mēģināt vēlreiz. Bailes palikt vienam. Randiņi?! Ja nav būts uz randiņu piecus gadus, kā lai tagad aiziet? Un kuram vispār mani vajag? Šie neskaitāmie jautājumi un argumenti pret jaunām attiecībām, domājams, nav sveši nevienam. Ir tik vienkārši doties atpakaļ tur, kur viss pazīstams, aizmirstot, ka bija taču iemesls aiziet. Bet vai cilvēks var tā vienkārši mainīties?
Katrīna, kura piekrita dalīties ar savu attiecību stāstu, centās mēģināt vēlreiz un vēlreiz, ticot tam, ka cilvēks var mainīties:
“Bija saglabājusies tā pirmā ideja par otru cilvēku – viss kādreiz bija labi, kāpēc gan tā nevarētu būt atkal!? Mēs mēģinājām vēlreiz, lai gan viss bija tik sabojāts, ka bijām pazaudējuši paši sevi. Nenoliegšu, mēģinot vēlreiz, bijām uzmanīgāki, tomēr ar laiku visi niķi atkal līda laukā. Es gan centos sev iestāstīt, ka nav jau tik traki. Taču tad atkal nāca apgaismība, ka varu dzīvot laimīgāku dzīvi, bet viņš gribēja atjaunot attiecības, un tā vienkārši bija vieglāk…”
Katrīna atklāj, šādā veidā līmējot attiecības, agrāk vai vēlāk pazudīs kaisle, mīlestība: “Mēs atsvešinājāmies. Arī sekss kļuva par apgrūtinājumu, jo jūtas vairs nebija tādas kā sākumā.”
Entie mēģinājumi sākt vēlreiz nevainagojās panākumiem, jo pagātnes nasta bija par smagu. “Viņš bija tas, kurš gribēja mani savā dzīvē. Es nevēlējos viņu sāpināt, tāpēc uzturēju kontaktu, domāju, ka varam būt draugi. Kļūda… Tādā veidā vēl vairāk sāpināju gan viņu, gan sevi. Turklāt viņš negribēja būt tikai mans draugs, viņš sadusmojās, bija aizvainots, ka neeju atpakaļ. Mana kļūda bija tā, ka nenogriezu visu kā ar nazi.”
Katrīna stāsta, ka attiecību problēmas viņai devušas lielu pieredzi: iemācīja piedot, būt laimīgai pašai ar sevi. “Biju aizmirsusi, kā ir būt laimīgai. Biju attālinājusies no tuviniekiem, nedarīju to, kas man sagādāja prieku. Paldies Dievam, pienāca brīdis, kad attapos un pārstāju kāpt uz tā paša grābekļa. Jā, man šķita, ka var būt labāk, tieši tādēļ jau mēģināju, bet cilvēki diemžēl nemainās. Domāju, ka uz kādu brīdi var noslēpt savas sliktās īpašības, bet pavisam izmainīties nevar. Arī mēs abi, atjaunojot attiecības, centāmies visu darīt citādi, bet tādā veidā apspiedām sevi, izlikāmies par tiem, kas neesam. Un kāda no tā jēga, ja jāizliekas?
