Māra Libeka
Māra Libeka
Foto: Valdis Semjonovs

Māra Libeka: Veselības nozares reformu meistari kā izšautas lodes. Par kādām reformām gadiem runā Kariņš? 30

Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, nostrādājot gandrīz gadu savā pirmajā valdībā, konstatēja, ka “ir jāsakārto veselības aprūpes sistēma, lai tā ir efektīva; tā ir veselības ministres [Ilzes Viņķeles] atbildība, un viņai ir mans atbalsts”. Aizritējuši četri valdības gadi, esam ievēlējuši 14. Saeimu, Kariņš joprojām ir Ministru prezidents. Bet cik tālu premjerministrs ir ticis ar sistēmas sakārtošanu? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, izrādās, ka nekur tālāk par vēlmi sakārtoties.

Ministru prezidents šā gada valsts budžeta likumprojekta tapšanas laikā sabiedriskajā televīzijā pamāca: “Ja es gribu ātrāk skriet, es nevaru sēdēt uz dīvāna, ēst pīrāgus un teikt, ka es gribu ātrāk skriet. Man vajag celties no dīvāna, ēst mazāk pīrāgus un sākt trenēties, un tas pats ir jādara ar veselības un izglītības sistēmu – tās ir jāsakārto!” Šo pašu domu viņš turpina arī Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”, kārtējo reizi norādot, ka neesot ilgtspējīgs variants pedagogiem dot arvien vairāk naudas, “jo mums ir nereformēta sistēma kopumā”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par kādām reformām gadiem runā Kariņš? Skaidri un gaiši nekas netiek pateikts, bet var nojaust, ka Ministru prezidents gaida, ka ministri saņemsies un rīkosies.

Bijušais veselības ministrs Daniels Pav­ļuts pirms portfeļa nodošanas Līgai Meņģelsonei palielījās, ka visas lietas, kas skar mediķu atalgojumu, tālāku izglītošanu un motivēšanu, esot sastrādātas – vai nu valdībā apstiprinātas, vai tuvu tam. “Attiecīgi nākamajam ministram atstāšu uz galda veselu virkni sagatavotu reformu, plānošanas dokumentu, kurus varēs īstenot vai arī iebāzt atvilktnē, kā tas nereti gadās pie ministru maiņas,” atzīst Pavļuts.

Tas, kādas reformas Pavļuts gatavojās veikt, tā arī palika kovida ēnā tīts. Redzams ir tikai tas, ka reformētāju darbošanās atkal ir novedusi pie pirmsākumiem, proti, vairāk nekā desmit gadu veca secinājuma, ka joprojām nav aprēķināts, kādas ir faktiskās viena pacienta ārstēšanas izmaksas dažādos medicīnas profilos. Pirms daudziem gadiem par šo aprēķinu nepieciešamību runāja toreizējais Nacionālā veselības dienesta direktors Māris Taube, bet līdz šim brīdim tā arī nekas nav izdarīts – reālās ārstniecības pakalpojumu cenas nav izrēķinātas, kaut Taube bija apņēmības pilns strādāt pie šā jautājuma, jo “labāk rūgta patiesība nekā skaisti meli”.

Skaidrs, ka ar patlaban piešķirtajām naudas summām veselības aprūpei nepietiks, lai samaksātu to, ko ārstēšana faktiski izmaksā, un tas Kariņam atkal un atkal liks nākt klajā ar abstrakto vēstījumu par nesakārtoto sistēmu un reformām.

Tiesa, uzlabojumi vienmēr ir nepieciešami, un arī izdevumu pārskatīšana medicīnas jomā nāktu tikai par labu tam, lai saprastu, piemēram, to, kāpēc Latvija, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, ir pašā galvgalī veikto acu operāciju skaita ziņā un kāpēc mūsu valstī tiek veikts visvairāk datortomogrāfijas izmeklējumu, un, kā stāsta ārsti, arī endoskopiskajos izmeklējumos gastroenteroloģijā mēs izceļoties uz apkārtējo valstu fona. Nav dzirdēts, ka reformētāji jelkad būtu nopietni pievērsušies šai tēmai, kas ļautu izanalizēt piešķirto miljonu lietderību. Iespējams, tad nebūtu jāsūkstās, ka pacientu rindas joprojām ir mežonīgi garas un nekas šajā ziņā nemainīsies arī šogad.

Reklāma
Reklāma

Kamēr valdības vadītājs aicina reformēties, tikmēr slimnīcas ziņo, ka tās, nesaņemot par pacientu ārstēšanu to, ko tā izmaksā, strauji tuvojas bankrotam. Kura agrāk, kura vēlāk. Varētu, protams, uz to paraudzīties kā uz kārtējo biedu stāstu valsts budžeta pieņemšanas laikā, ja vien runāšana par sistēmas sakārtošanu un reformām nebūtu novedusi pie sekām, kas patiešām sāk apdraudēt pacientu drošību. Piemēram, Stradiņa slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā katastrofāla ārstu trūkuma dēļ lielākā daļa tur strādājošo ir nesertificēti ārsti – ārsti stažieri un rezidenti, kuru zināšanu trūkums un pieredze, kā arī nekontrolētā pacientu plūsma apgrūtina efektīvu un drošu pacientu aprūpi.

Kāpēc izveidojusies šāda situācija, un cik daudz pie tās vainojamas reformas, uz kurām gadiem cer Kariņš?

Mūžīgais naudas trūkums māc arī pedagogus, un, kā var saprast no Ministru prezidenta, vispirms ir jāsakārto sistēma un tikai pēc tam var cerēt uz naudu, proti, 35 miljoniem, kuri pagājušajā gadā solīti, bet šogad nav iedoti. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša turpina savu priekšgājēju Ilgas Šuplinskas un Anitas Muižnieces iesākto dziesmu par skolu tīkla optimizāciju jeb, tautas valodā runājot, nelielo skolu slēgšanu, ja tās nav piepildītas ar valdības noteikto skolēnu skaitu. Optimizējot atradīšot daļu no nepieciešamajiem miljoniem.

To, cik daudz, neviens ministrs līdz šim nav varējis pateikt. Arī tas nav zināms, cik ir ietaupīts līdz šim, kopš 2008. gada slēdzot vairāk nekā 300 skolu. Nemaz nerunājot par to, vai no neperspektīvās skolas pārvietotais skolēns uz perspektīvo izglītības iestādi ir ieguvējs vai zaudētājs, jo neviens nav pētījis, vai ir sasniegts mērķis un jau likvidēto mazo lauku skolu audzēkņi pilsētas lielajās skolās ir kļuvuši sekmīgāki un labi iejutušies.

Latviešu klasiķis Reinis Kaudzīte kādreiz ir sacījis, ka “vislielākā daļa cilvēku pasaulē caur savu dzīvošanu top līdzīgi lodei, kura skrien izšauta, bez nekāda mērķa”. Nav nekā vienkāršāka kā gadiem runāt par reformām un sistēmas sakārtošanu. Cik ilgi var gaidīt, kad beidzot būs augļi, ko tautai novērtēt?

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.