Sajūta, ka kaimiņš novēro! Vai savā pagalmā tiešām jāsamierinās ar svešas kameras aci?
0
Savā pagalmā gribas justies brīvi – brīvajos vasaras rītos iziet ārā ar kafijas krūzi rokās, ļaut bērniem spēlēties smilškastē vai vienkārši rosīties ap māju esošajās puķu dobēs, nedomājot, ka kāds tajā brīdī varētu vērot katru tavu soli. Bet ko tad, ja kādu dienu pamani – pie kaimiņa mājas parādījusies videokamera, un tā aizdomīgi pavērsta arī tava pagalma virzienā?
Varbūt tā filmē tikai tavu žogu. Varbūt redz arī tavu piebraucamo ceļu. Bet varbūt ierakstā nonāc arī tu, tavi bērni un ciemiņi. Ikviena prātā var iezagties jautājumi – ko īsti kaimiņš redz, vai tas tiek ierakstīts un cik ilgi šādi video tiek glabāti?
Tieši šādā situācijā nonācis kāds mūsu portāla lasītājs, kura ģimenei kaimiņa uzstādītās videokameras rada neomulīgu sajūtu.
“Nesen kaimiņš pie savas privātmājas uzstādīja vairākas videokameras. Saprotu, ka viņš vēlas pasargāt īpašumu, taču viena no kamerām ir pavērsta arī uz manu pagalmu un piebraucamo ceļu. Ģimenei tas rada nepatīkamu sajūtu. Nezinu, kas tiek ierakstīts un cik ilgi šie ieraksti glabājas,” vēstulē mūsu redakcijai pauž kāds Pierīgas iedzīvotājs.
Kur šādā situācijā beidzas kaimiņa tiesības sargāt savu īpašumu un sākas jūsu tiesības uz privātumu? Un vai pietiek jau ar faktu, ka kamera ir pavērsta jūsu mājas virzienā, lai runātu par pārkāpumu?
Vērsāmies pie Datu valsts inspekcijas (DVI), lai noskaidrotu, ko kaimiņš patiesībā drīkst filmēt un ko darīt, ja rodas sajūta, ka paša pagalmā esi nonācis zem svešas videokameras acs.
DVI skaidro: “Fakts, ka kamera ir vērsta kaimiņa īpašuma virzienā, automātiski nenozīmē, ka tiek veikta personas datu apstrāde vai ka tiek pārkāptas datu aizsardzības prasības. No ārpuses ne vienmēr ir iespējams noteikt, ko kamera faktiski aptver, jo tās redzes lauks var būt ierobežots, daļa objektīva var būt aizklāta, kamera var būt izslēgta vai arī neveic ierakstus. Tādēļ pirms secinājumu izdarīšanas aicinām vispirms aprunāties ar kaimiņu. Praksē šāda saruna nereti palīdz ātri noskaidrot pārpratumus un atrisināt situāciju.”
Savu pagalmu filmēt drīkst, bet situācija mainās aiz īpašuma robežas
Ikvienam ir tiesības izmantot videonovērošanu sava īpašuma aizsardzībai. Ja kamera filmē tikai pašam piederošo teritoriju un tās redzes laukā nenonāk plaša publiskā telpa, šāda videonovērošana tiek uzskatīta par veiktu personiskām vai mājsaimniecības vajadzībām. Šādā gadījumā uz to Vispārīgā datu aizsardzības regula neattiecas, norāda DVI pārstāvji.
“Savukārt, ja kameras redzes laukā nonāk arī trotuārs, ceļa mala, piebraucamais ceļš vai citas publiski pieejamas vietas, kur tiek apstrādāti arī citu cilvēku personas dati, šādā gadījumā ir piemērojamas datu aizsardzības prasības.
Ja kameras redzes leņķis aptver kaimiņa īpašuma daļu, kur parasti neatrodas cilvēki, piemēram, šķūņa sienu, kas atrodas blakus kopīgam žogam, vai ēkas jumtu, personas datu apstrāde nenotiek, jo šādās vietās netiek apstrādāti identificējamu fizisku personu dati.”
Tātad izšķirošais jautājums nav tikai uz kurieni pavērsta kamera, bet arī ko tā faktiski redz un vai tajā iespējams identificēt cilvēkus?
Cik ilgi kaimiņš drīkst glabāt ierakstus?
Kas attiecas uz ierakstu glabāšanu, DVI informē: “Ja videonovērošana tiek veikta tikai sava īpašuma aizsardzībai un kamera neaptver publisko telpu, uz šādu videonovērošanu Datu regula neattiecas. Līdz ar to privātpersona pati izvēlas, cik ilgi glabāt šādus ierakstus. Ja tiek filmēta arī publiskā telpa, ierakstu glabāšanas termiņš ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Parasti tas ir no 10 līdz 14 dienām.
Tomēr, piemēram, ja persona dodas prom uz mēnesi un atstāj kameru, lai pārliecinātos, ka neviens nav ielauzies tās īpašumā, ieraksti var tikt glabāti līdz personas atgriešanās brīdim, kad tā var pārliecināties, vai šajā laikā nav noticis likumpārkāpums.
Ja videonovērošanas ierakstā ir fiksēts iespējams likumpārkāpums, piemēram, zādzība, mantas bojāšana vai cita prettiesiska rīcība, ierakstu var nodot tiesībsargājošajām iestādēm. Savukārt publicēt šādus ierakstus sociālajos tīklos nevajadzētu.”
Sajūta, ka kaimiņš mani novēro
Tomēr vaicājām ekspertiem, ko darīt, ja tomēr rodas pamatotas bažas, ka kaimiņa kamera patiešām ieskatās cilvēka privātajā dzīvē, radot neomulīgas sajūtas?
“Ja iedzīvotājs uzskata, ka kaimiņa kamera nepamatoti filmē viņa īpašumu, vispirms ieteicams vērsties pie kaimiņa un noskaidrot, vai kamera vispār darbojas, vai tiek veikti ieraksti un vai kameras redzes laukā patiešām nonāk viņa īpašums. Cilvēciska saruna bieži vien ir labākais risinājums. Ja sarunā vienošanos panākt neizdodas un joprojām pastāv aizdomas par nelikumīgu personas datu apstrādi, ieteicams vērsties pie kaimiņa ar rakstveida pieprasījumu.
Ja mēneša laikā atbilde netiek saņemta vai situācija netiek novērsta, persona var iesniegt sūdzību Datu valsts inspekcijā, pievienojot pierādījumus par kameras esamību un vēršanos pie kaimiņa.
Inspekcija informēs kaimiņu par to, ka citu privātīpašumu filmēt nedrīkst. Tomēr Inspekcija nevar veikt darbības, kas ir vērstas uz kameru noņemšanu.
Ja cilvēks uzskata, ka novērošana tiek veikta un vēlas, lai kameras tiktu noņemtas, viņam ir jāvēršas tiesā ar prasību par sava privātuma tiesību un īpašuma aizskārumu, pieprasot materiālo kompensāciju par pārkāpumu un arī lūdzot noņemt kameras,” skaidro DVI.
DVI arī norāda, ka, attīstoties tehnoloģijām, būtiski vērtēt ne tikai to, ka kamera atrodas pie mājas un ir pavērsta noteiktā virzienā, bet gan to, vai faktiski tiek iegūti un izmantoti personas dati.
“Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, nepieciešamības gadījumā DVI var uzdot pārtraukt nelikumīgu personas datu apstrādi, piemēram, uzliekot pienākumu mainīt videokameras leņķi, lai tā filmētu tikai paša īpašumu. Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību un iestādes pilnvaras, Inspekcija prioritāri vērtē nevis kameru un ierakstu esamību, bet turpmāko rīcību ar ierakstiem, kur jau notiek personas datu apstrāde. Kamerai var būt slikta izšķirtspēja vai arī īpašums var atrasties tik tālu, ka, neskatoties uz to, ka kamera būs vērsta uz kaimiņa īpašumu, reāla personas datu apstrāde nenotiks, jo personas nebūs iespējams identificēt.
Tomēr fakts, ka kamera eksistē, var radīt cilvēkam sajūtu, ka viņš tiek novērots, un šajā gadījumā viņš var aizsargāt savas tiesības uz privātumu.”
Speciālisti vēlreiz uzsver: “Ja cilvēks uzskata, ka ir aizskartas viņa tiesības uz privātumu un strīdu nav iespējams atrisināt citādi, viņš var aizstāvēt savas tiesības arī civiltiesiskā kārtībā, vēršoties tiesā.”
