Sargājot un savlaicīgi ārstējot acis, sargājam smadzenes – vienkārša metode demences riska mazināšanai
0
Neirodeģenerācija ir viena no netīkamākajām vecuma hroniskajām slimībām. Ja demence jau ir sākusies, tās ārstēšanai mūsdienu medicīnas rīcībā joprojām ir pārlieku maz līdzekļu. Neirodeģenerācija pakāpeniski grauj atmiņu, valodas spējas un problēmu risināšanas prasmes – galu galā pienāk brīdis, kad tiek noteikta klīniska diagnoze – demence. Tā kā mūsu dzīves ilgums palielinās, palielinās arī demences izplatība. Biežāk jautājums ir par to – cik ilgi cilvēks var nodzīvot, bet gan – cik ilgi viņš var pilnvērtīgi nodzīvot bez demences.
Šo rindu autors pieslejas teorijai, ka maņu orgānu traucējumi un nepietiekams uzņemtas informācijas apjoms ir galvenais demences attīstības riska faktors, piemēram dzirdes traucējumi ir saistīti ar paaugstinātu demences attīstības risku. Plašā metaanalīzē žurnālā JAMA varam atrast secinājumu, ka dzirdes zudums divkāršo risku nākotnē saslimt ar demenci (tikt diagnosticētai demencei). Epidemioloģisku pētījumu, kas sasaista dzirdes problēmas ar demences risku ir daudz, tādēļ ausu, kakla un deguna ārstiem (otorinolaringologiem) ir pamatots uzstādījums – savlaicīgi ārstēsim dzirdi lai izvairītos no demences.
Redzes traucējumi vecumdienās ir ārkārtīgi izplatīti, taču to potenciālajai lomai demences iznākumos ir veltīta ievērojami mazāka uzmanība (nu vismaz man ir tāds iespaids, medicīnas publicistikas datu bāzes caurskatot). Nekoriģēta katarakta var izraisīt ne tikai redzes traucējumus, neskaidru redzi vai ļoti vāju redzi. Metaanalīzes pierāda, ka redzes atjaunošana kataraktas slimniekiem samazina demences risku ilgtermiņā.
2024. gadā Lancet komisijas ziņojumā redzes zudums tika iekļauts potenciālo demences attīstības riska faktoru sarakstā. Komisija to pamatoja, ka pacientiem ar redzes traucējumiem metaanalīzē ir konstatēts gandrīz par 50 % paaugstināts demences risks, kas liecina, ka slikta redze patiešām var būt riska faktors, kuru mēs varam nozīmīgi ietekmēt, lai pagarinātu smadzeņu veselīgu novecošanos.
Savu stāstu sākšu ar to, ka no bioloģijas un embrioloģijas viedokļa acis (visvairāk tas attiecināms uz tīkleni) un redzes nervs ir uz āru izvirzīta smadzeņu daļa. Mani pacienti smadzenes uzskata par orgānu, kas ir droši paslēpts galvaskausā, taču redzes sistēma ir tiešs centrālās nervu sistēmas turpinājums.
Kad bērns attīstās mātes dzemdē, acis sāk veidoties kā divi mazi pūslīši, kas “izaug” no priekšējām smadzenēm (diencephalon). Tīklene un redzes nervs neizaug no ādas vai muskuļiem, bet burtiski izspiežas no smadzeņu audiem.
Acis ar smadzenēm vieno redzes nervs, kas funkcionāli un strukturāli ir smadzeņu balto šķiedru trakts. Tāpat kā smadzenes, arī redzes nervu klāj trīs smadzeņu apvalki. Redzes nervā atrodas oligodendrocīti – tās ir šūnas, kas raksturīgas tikai centrālai nervu sistēmai. Es raksturotu redzes nervu kā vislabāko jebkad un jebkur izgudroto un izveidoto kabeli – daudz pārāku par kabeļiem, kas šķērso Baltijas jūru interneta nolūkos, un kurus ar saviem enkuriem cenšas pārraut krievu kuģi. Nu labi – meža pūces redzes nervs ir ievērojami labāks kabelis par cilvēka redzes nervu.
Tomēr nozīmīgākais acs veidojums ir tīklene jeb retīna, kas ir neticami sarežģīts neironu tīkls, kas sāk apstrādāt vizuālo informāciju (krāsu, kustību, kontrastu) vēl pirms tā vispār sasniedz galvas smadzenes. Acs ir smadzeņu logs, caur kuru smadzenes (centrālā nervu sistēma) tiešā veidā uztver ārpasauli.
Tā kā acis un smadzenes ir tik cieši saistītas, acis ir vienīgā vieta cilvēka ķermenī, kur ārsts var tieši, neinvazīvi redzēt centrālās nervu sistēmas asinsvadus, un to stāvoklis mums dod informāciju par asinsvadu veselību visās smadzenēs. Savukārt, ja smadzenēs palielinās spiediens (piemēram, tūskas vai audzēja dēļ), tas bieži vien izpaužas kā redzes nerva diska tūska, ko acu ārsts var uzreiz pamanīt.
Un būtiski attiecībā uz mūsu šodienas raksta pamattēmu – izmaiņas tīklenē var palīdzēt agrīni diagnosticēt Alcheimera vai Parkinsona slimību.
Atšķirībā no perifērajiem nerviem (piemēram, pirkstā), redzes nervs pēc bojājuma pats nespēj atjaunoties, tieši tāpat kā smadzeņu audi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc savlaicīgi jāārstē glaukoma.
Bet atgriezīsimies pie mūsu šodienas uzstādījuma – ārstējot kataraktu, mēs attālinām demenci. Lēca ir ļoti nozīmīga struktūra mūsu redzes sistēmā, kas var pasliktināt redzi novecošanās vai slimības dēļ. Lēca ir caurspīdīga, elastīga struktūra, kas atrodas aiz varavīksnenes un zīlītes un ir savienota ar muskuļiem, kuri nepārtraukti veic nelielas korekcijas lēcas formā. Lēcas forma fokusē gaismu uz tīklenes, kas atrodas acs aizmugurē, un gaisma, kas nonāk uz tīklenes, tiek pārvērsta vizuālajā informācijā, ko mūsu smadzenes izmanto, lai redzētu pasauli. Sarežģīti? Jā. Acu ārsti ir unikāli ar to, ka nevienas citas specialitātes kolēģi necenšas viņiem dot padomus, jo acs anatomiju, fizioloģiju un slimības lāga neizprot.
Ar vecumu gan lēca, gan tās atbalsta muskuļi zaudē savu pielāgošanās spēju, apgrūtinot redzes fokusu. Brilles un kontaktlēcas to koriģē, fokusējot gaismu, pirms tā sasniedz acs iekšējo lēcu.
Diemžēl citas lēcas izmaiņas nevar labot ar brillēm vai kontaktlēcām. Kataraktas gadījumā pati lēca kļūst duļķaina vai bojāta, bloķējot un laužot gaismu ceļā uz tīkleni.
Katarakta ir daudz izplatītāka, nekā vairums cilvēku domā: vairāk nekā pusei eiropiešu, kas vecāki par 80 gadiem, ir katarakta vai tā jau ir ķirurģiski ārstēta. Tā kā lēcas apduļķošanās notiek pakāpeniski, laika gaitā nav viegli pamanīt lēno redzes pasliktināšanos. Par laimi, optometristi ikdienas acu pārbaudēs var viegli atklāt kataraktu – pat tās agrīnās stadijās.
Mūsdienu medicīna ir ieviesusi lēcas aizstāšanu par relatīvi vienkāršu procedūru, tādējādi atjaunojot skaidru gaismas ceļu uz tīkleni.
Redzes traucējumi ir saistīti ar paaugstinātu demences risku, bet katarakta – viens no biežākajiem redzes traucējumu cēloņiem ir viegli ārstējama. Šobrīd globāli tiek uzdots (un pozitīvi atbildēts) jautājums – ja redzes zudums palielina risku, vai redzes atjaunošana to samazina? Vienkāršota atbilde ir meklējama metaanalīzēs, kurās kvantitatīvi tiek pētītas atbildes uz diviem galvenajiem jautājumiem – vai kataraktas operācija ir saistīta ar demences risku, salīdzinot ar cilvēkiem ar nekoriģētu kataraktu?; vai kataraktas operācija ir saistīta ar demences risku, salīdzinot ar iedzīvotājiem bez kataraktas?
Attiecībā uz pirmo jautājumu, salīdzinot risku starp cilvēkiem ar diagnosticētu kataraktu, kuri ir veikuši vai nav veikuši korekcijas operāciju, novērotais efekts vairākos pētījumos bijis līdzīgs neatkarīgi no izmantotajiem kritērijiem.
Trīs pētījumos kognitīvos traucējumus noteica pēc kognitīvo testu rezultātu robežvērtībām, un tiem, kuri veica kataraktas operāciju, riska samazinājums bija no 21–36 %. Trīs citos pētījumos galarezultāts bija – klīniski diagnosticēta demence, un tika konstatēts riska samazinājums par 24–37 %. Tātad –visos pētījumos tendence bija vienāda: starp cilvēkiem ar kataraktu – tiem, kuri veica operāciju, konsekventi tika novērots zemāks kognitīvās pasliktināšanās rādītājs. Apvienojot visus 6 pētījumus, tiem, kuriem tika veikta kataraktas korekcijas operācija, 7–10 gadu novērošanas periodā bija par 25% mazāka varbūtība saslimt ar demenci vai vismaz kognitīviem traucējumiem.
Pētnieki turpināja salīdzināt šo risku ar cilvēkiem, kuriem vispār nekad nav attīstījusies katarakta. Pētnieki pievērsās veciem ļaudīm, kurai pētījuma veikšanas brīdī nebija attīstījusies katarakta. Salīdzinot populāciju bez kataraktas ar pacientiem ar kataraktu, kuriem bija veikta korektīvā operācija, 2–8 gadu novērošanas periodā netika novērota statistiski nozīmīga atšķirība kognitīvās funkcijas pasliktināšanās riskā.
Ko mums ir devuši šie divi savstarpēji papildinoši secinājumi: kataraktas korekcijas operācija ir saistīta ar demences attīstības riska mazināšanos salīdzinājumā ar neārstētu kataraktu, un demences risks pēc kataraktas korekcijas operācijas ir salīdzināms ar cilvēkiem, kuriem nav diagnosticēta katarakta.
Te man jāpiebilst, ka gan kataraktas, gan demences riska faktori ir metabolisma traucējumi, smēķēšana, kā arī sirds un asinsrites sistēmas neveselība.
Ja pacientiem ar kataraktu, kuri veic operāciju, ir tāds pats demences risks kā tiem, kuriem nekad neattīstās katarakta, tas stiprina secinājumu, ka tieši maņu zudums veicina risku – neviskāds no kopīgajiem pamatfaktoriem, kas izraisa abas slimības.
Kataraktas operācija, šķiet, nemaina nekādas mūsu bioloģijas pamatīpašības, kas varētu ietekmēt kopējo demences risku – tās funkcija ir vienkārši ļaut acī iekļūt vairāk gaismai un sasniegt tīkleni. Tiem 50% cilvēķu, kam pēc 80 gadiem ir attīstījusies katarakta, un – ja viņi ir gatavi savlaicīgai kataraktas ķirurģiskai ārstēšanai, ir laba ziņa – nekoriģēta katarakta var palielināt demences risku, bet risks pēc operācijas neatšķiras no vispārējās populācijas. Citiem vārdiem sakot, katarakta pati par sevi nav risks – risks ir atstāt redzi neārstētu.
Kāpēc sajūtu zudums, dzirdes un redzes traucējumi paaugstina demences risku? Daļa speciālistu uzskata, ka notiek kognitīvo resursu izsīkšana: orientēšanās pasaulē ar traucētām maņām rada pastāvīgu kognitīvo slodzi, jo smadzenēm ir jāvelta lielas pūles, lai saprastu ierobežoto informāciju. Bez tam ikdienas grūtības orientēties pasaulē vienlaikus kavē iesaistīšanos darbībās, kas aizsargā pret kognitīvo pasliktināšanos – piemēram, fiziskās aktivitātes, socializēšanos un mentālo aktivitāti.
Ja šī resursu noslogojuma hipotēze būtu patiesa, mēs pēc kataraktas operācijas konstatētu diezgan strauju kognitīvo spēju uzlabojumu, proti, maņu traucējumu mazināšana ļautu smadzenēm veltīt uzmanību citiem uzdevumiem. Kaut pētījumos uzrādīta 4% atšķirība kognitīvajos rezultātos, tā tomēr diez vai ietekmē demences iznākumu. Šie dati liecina, ka maņu traucējumi akūti apgrūtina ikdienas kognitīvo kapacitāti.
Drīzāk noticēsim otrai hipotēzei par sensoro traucējumu ietekmi uz ilgtermiņa demences risku, kas izriet no neirobioloģijas. Smadzenes parasti darbojas pēc principa – lieto vai zaudē. Neironu tīkli ar ierobežotu pastāvīgu aktivitāti zaudē savienojamību, tātad – arī vitalitāti. Neaktīvi savienojumi vai pat veselas šūnas tiek selektīvi iznīcinātas.
Jauniešu smadzenēs spēcīgi atjaunošanās mehānismi to kontrolē. Taču novecojošās vecu ļaužu smadzenēs neaktivitāte var izraisīt ķēdes reakciju – lokāla neaktivitāte rada šūnu atrofiju, atrofija rada šūnu nāvi un iekaisumu, un iekaisums savukārt veicina turpmāku lokālu atrofiju. Tas var aizsākt pašpietiekamu neirodeģenerācijas ciklu, kurā neaktivitāte no sensorā ievada (acs, auss) izraisa ķēdes reakciju veselā smadzeņu reģionā, paātrinot neirodeģeneratīvo procesu.
Un tomēr es vēlējos Jums uzrakstīt, bet mani lasītāji – izlasīt, atbildi uz jautājumu – vai redzes zudums ir maināms demences riska faktors.
Redzes zudums parasti notiek pakāpeniski. Nu galīgi nav tā, ka vecāka gadagājuma cilvēks kādu rītu pamostas ar stīvu lēcu, kaut vakar visu redzējis perfekti; vai arī – pamostas ar duļķainu kataraktu tā vietā, kad iepriekšējā vakarā skatienā viss licies kristāldzidrs.
Neskatoties uz to, cik svarīga redze ir vecāka gadagājuma cilvēka ikdienas darbā un sadzīvē, viņš lāga nemana – kā lēni notiek redzes pasliktināšanās, un nemana – cik saspringta ir kļuvusi redze. Tādēļ regulāras acu pārbaudes ir svarīga, efektīva un vienkārša stratēģija dzīves kvalitātes uzlabošanai. Attiecībā uz kataraktu risinājums ir vienkāršāks un ikdienišķāks, nekā lielākā daļa cilvēku gaida. Uz kataraktas operāciju nav jāgaida garajās rindās, par kurām sūdzas pacienti ar citām kaitēm. Pieteikties uz operāciju var pa telefonu, un nedēļas laikā operāciju var veikt.
Kataraktas operācija ir ļoti izplatīta, ilgst apmēram stundu un tiek veikta bez vispārējās anestēzijas. Tās laikā no acs iekšpuses tiek izņemta bojātā, apduļķojusies lēca un ievietota jauna, tādējādi fiziski novēršot galveno problēmu, kas šajā gadījumā izraisa redzes zudumu. Komplikācijas ir retas, un vairums pacientu pilnībā atgūst darba spējas 8 nedēļu laikā.
Šā raksta pamatā izmantotās metaanalīzes ir arguments par labu kataraktas operācijai un, iespējams, redzes atjaunošanai kopumā, lai aizsargātos pret demenci. Amerikas Savienoto valstu Nacionālais novecošanās institūts uzsver, ka viena no galvenajām profilaktiskajām darbībām, kas var samazināt Alcheimera slimības un ar to saistīto demences veidu risku, ir redzes problēmu korekcija, izmantojot tādus paņēmienus kā acu pārbaudes, brilles un kataraktas operācijas.
Neirodeģenerācija arī nav slimība, kas veidojas īsā laika sprīdī. Var paiet daudzi gadi, pat desmitgades, līdz slimība izpaužas kā kognitīvi traucējumi vai demence. Esošie pētījumu periodi, iespējams ir pārlieku īsi, lai redzētu reālus efektus. Pacientiem ar augstu risku trīs gadu pētījumi ir pietiekami ilgi, lai novērotu aizsargājošo iedarbību. Pacientiem ar zemu risku aizsargājošās iedarbības izpēte prasa ilgāku laiku.
Ir vairāki ticami kognitīvi un bioloģiski mehānismi, kas varētu izskaidrot, kāpēc maņu traucējumi varētu veicināt neirodeģeneratīvas slimības.
Cēloņsakarība nav pilnībā pierādīta visās populācijās, taču asimetrija ir skaidra: rīcības negatīvā ietekme ir neliela, bet potenciālais ieguvums – kognitīvo funkciju saglabāšana – ir milzīgs. Un tiem no mums, kam nav nepieciešama ārēja palīdzība maņu darbībai, šie dati sniedz vēl vienu iemeslu proaktīvi aizsargāt mūsu dzirdi un redzi. Jaunākie pierādījumi liecina par vienkāršu principu: maņu aizsardzība var būt viens no praktiskākajiem veidiem, kā aizsargāt smadzenes.
Attiecībā par redzes atjunošanas iespējām ar operācijām un lāzeru es iesaku noskatīties atkārtojumā šīs nedēļas TV24 raidījumu “Dr.Apinis”, kurā piedalījās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, LU profesore Kristīne Baumane, VCA oftalmoloģe Irina Korņilova, kā arī AIWA Clinic un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas oftalmologs Jurijs Kosnarevičs. Visdrošāk – atkārtojums TV24 svētdien, 12. aprīlī plkst. 18.00.
