1939. gada 5. decembrī. Ko darīt ar “kungiem” un “jaunkundzēm”? 0
Pirms 80 gadiem laikraksts “Rīts” sprieda: “Nav vairs muižu un nav arī muižas kungu, tomēr vēl joprojām runājam par “Apoga kungu”, par “Rieksta kungu” utt. Tas nozīmē, ka runājam nevis par pašu Apogu un Riekstu, bet par viņu kungiem. Kad tagad ierosināta latviešu uzvārdu latviskošana, vai tad nebūtu laiks padomāt arī par vārdiņa “kungs” lietošanu?
Šim vārdam latviešu valodā sākumā gan laikam būs bijusi cita nozīme nekā tagad, tas būs saistījies ar valdīšanas jēdzienu, bet, ja esam sākuši lietot to par pagodinājumu uzrunās un gribam to arī turpmāk tā darīt, tad pareizāki, liekas, būtu teikt “kungs Apogs”, bet nevis “Apoga kungs”. (..) Tas pats sakāms arī par “kundzi” un “jaunkundzi”. Uzrunai “jaunkundze” vēl pie tam arvien vairāk sāk rasties zobgalības pieskaņa, gluži tāpat, kā par zobgalības vārdu ir pārvērties “jaunskungs”.”
“Kungs” un “kundze” sabiedrībā tomēr bija pārāk iesakņojušies, lai tos viegli atmestu. Arī plaša atbalsta tam nebija. Pavisam citādi notikumi izvērtās 1940. gada rudenī, kad okupētajā Latvijā pret “buržuāziskajām” uzrunām izvērta agresīvu kampaņu – tās izsmēja presē un sienas avīzēs, kritizēja sapulcēs un pat “sociālistiskās sacensības” līgumos darba vietās bija jāapņemas “izskaust vārdu kungs, kundze un jaunkundze lietošanu”.
Un tomēr 1940. gada nogalē padomiskotā prese sūdzējās: “Uzņēmumos un iestādēs kantora darbinieki vēl vienmēr uzrunās lieto “kungs” un “jaunkundze”.”
