Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. janvāris, 2014
Drukāt

Dabiski atjaunojam redzi. Eksperiments, kā izdevās mainīt redzi (3)

Foto - streetdeal.myFoto - streetdeal.my

Brilles var būt rota, tomēr vairumam tā ir kā nolemtība – neko darīt, vairs neiztikšu bez tām… Tomēr labu redzi ir iespējams atgūt, turklāt tam nav nepieciešamas ne zāles, ne operācija. Eksperimentā pārbaudām, kā darbojas alternatīvā metode, ko dēvē par dabisko redzes atjaunošanu. Asistente Zane Špune un grāmatvede Anita Kreicberga pārliecinās, kā šī programma darbojas.

Eksperimenta vadītāja, dabiskas redzes skolotāja Vija Buša uzsver – šajā metodē nav ne kripatiņas no klasiskās medicīnas, principi ir citi.

“Nevis tikai mehāniski trenēju acis, bet izstrādāju sevī sajūtu un pārliecību par skaidru redzēšanu. Arī darbs ar emocijām un sevis harmonizēšana. Bet pāri visam – nešaubīgums, ka atjaunot dabisku redzi ir iespējams. Metode palīdz, ja to tver dziļi caur sajūtām, ar paļaušanos, pat kā rotaļu.”

Vija Buša pati savulaik spējusi uzlabot redzi, kas sāka pavājināties pēc smagiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, tolaik viņa izmantoja Margaretas Korbetas grāmatā aprakstīto. Vēlāk uzzināja par Korbetas skolotāja, Amerikas acu ārsta Viljama Beitsa izveidoto metodi, kas radusies pirms vairāk nekā 80 gadiem. To pārbaudījuši tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, ievērojami uzlabojot redzi, daudzi tikuši vaļā no brillēm.

Beitsa metode ir pamatā visu dabiskas redzes skolotāju praksēm, Vija apguvusi Grega Marša radīto. Atšķirībā no Latvijā vairāk zināmās Krievijas akadēmiķa Norbekova grāmatā Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi aprakstītās pieejas, šajā metodē liela nozīme pievērsta emociju radītajam stresam. Mudina darboties rotaļīgi, ar paļaušanos, nevis dresējot sevi.

“Katram zemapziņā ir saglabāta spēja skaidri redzēt, tikai tā jāatmodina,” uzsver Vija Buša. Beitss uzskata, ka galvenais redzes pavājināšanās iemesls ir fiziskais sasprindzinājums un emocionāli pārdzīvojumi. Gandrīz visi piedzimst ar labu redzi, bet dzīves laikā neapzināti apgūst nepareizu skatīšanos, turklāt tās pasliktināšanos uzskata par pašsaprotamu. Tomēr labu redzi var atjaunot un saglabāt visu mūžu.

Plaukstošana un knābāšana


“Metode ietver patiesas rūpes par acīm – to atpūtināšanu, muskuļu sasprindzinājuma mazināšanu, pareizu skatīšanos, pastāvīgu acu kustīgumu, relaksāciju un meditāciju. Vingrinājumi nav mehāniska muskuļu pumpēšana, kā jokoju. Tie ir arī fiziski vingrinājumi, bet vienlaikus dziļa apzināšanās, ko tie dod redzes sistēmai, kā tā reaģē un atjaunojas. Tai pašā laikā programma ir viegla, ieteikumi patīkami. Ļoti daudz jādarbojas ar iztēli. Prāts uzreiz nevēlas pieņemt jaunus skatīšanās ieradumus un apzināšanos, ka redzi skaidri.”

Jau pirmajā nodarbībā dalībniekus iepazīstina ar tā dēvētajām caurumbrillēm. Stikla lēcu vietā tām ir sīki caurumota melna plastmasa. “Caur šīm brillēm skatoties, attēls parādās skaidrs tādēļ, ka to veido daudzi ļoti šauri gaismas stari, kas, nonākot uz acs tīklenes, katrs par sevi veido ļoti sīku un relatīvi skaidrāku ainu. Tā ir fizika, nekādas mistikas,” uzsver Vija.

Skatoties ar šīm brillēm, uzlabojas spēja fokusēt attēlu. Acu muskuļi vienlaikus var atslābināties, kas nav iespējams, liekot parastās brilles. Jāatceras, ka savdabīgās acenes lieto tikai tik ilgi, līdz redze atjaunojas.

“Katram no piedāvātā klāsta palīdz savi vingrinājumi. Palmings gan der ikvienam, tas ir vingrinājumu karalis. Nosaukums radies no angļu vārda palm – plauksta. Ar plaukstām īpašā veidā aizsedz acis. Esmu daudzreiz piedzīvojusi, ka uzreiz pēc palminga kāds iesaucas – es redzu! Noņem plaukstas, un, kamēr vēl prāts nav pateicis – tu taču neredzi, rodas skaidrs uzplaiksnījums.”

Ko nozīmē jaunie redzes paradumi? Ļoti daudz mirkšķināt. Žāvāties. Dziļi elpot ar vēderu. Acīm ir vajadzīgs daudz skābekļa, tas baro redzes sistēmu.

Ļoti svarīgs ir kustīgums – palīdz uzturēt redzes dzīvīgumu. Kā bērnam jāgrib visu redzēt, par visu izrādīt interesi. Uz ko skatos, to saskatu. Pārceļu skatienu, grozu līdzi galvu, skaidri tveru sīkas detaļas ar tā saucamo centrālo redzi. Vija to dēvē par knābāšanu. Var iztēloties, ka degungalā ir ota, ar to pieskaras tam, ko ierauga.

Ir daudz interesantu vingrinājumu. Piemēram, aizvērtu acu sauļošana – ļoti iedarbīgs paņēmiens. Ja saules nav vai tās staros ļoti žilbst, iesāk ar lampu, ko noliek samērā tuvu sejai. Acis viegli aizver, bez sasprindzinājuma. Lēnām un viegli groza galvu no vienas puses uz otru. Iztēlojas, kā saules stari nāk no tālienes, silda, dziedina un baro ar enerģiju. Palaikam pieliek acīm priekšā izplestus pirkstus un kustina tos augšup lejup – kā ņirboša gaisma un ēna. Kontrasti stimulē acis.

Vija Buša zina teikt, ka atgūt dabisku redzi vieglāk izdodas tam, kurš spēj metodei noticēt. Gandrīz neiespējami, ja netic un nevar atrast laiku vingrinājumiem. Diez vai vērts mēģināt, ja ir pārliecināts, ka to nevajag – esmu pie brillēm pieradis, man ir labi.

Nodarbību kurss ilgst sešas nedēļas, pēc tam apgūtais jāturpina pašam. Ieteicams tīkamos vingrinājumus pildīt katru dienu.

Jāpiebilst, ka eksperimentētāja Zane Špune darbojas sešas nedēļas, bet Anita Kreicberga jau pusgadu.

MANA PIEREDZE: Un bilde atvērās!


“Šo metodi vajag izmēģināt, ja esi 
gatavs pārvarēt sākotnējo diskomfortu. 
Nebūs tā – pavingrinos un jau 
skaidri redzu. Jātic sev un jāturpina,” 
uzsver Anita Kreicberga. Viņai izdevies – pēc ilgiem un centīgiem pūliņiem brilles noliktas malā.

– Esmu daudz lasījusi gan Lūles Vilmas grāmatas, gan nodarbojusies ar jogu un reiki, jau sen zināju, cik daudz kas atkarīgs no domām.

Redze pasliktinājās aptuveni 45 gadu vecumā. Mēģināju strādāt pēc Norbekova sistēmas, bet lāgā neizdevās. Pamazām sāku redzēt arvien sliktāk, vajadzēja brilles lasot un strādājot pie datora.

Uzsākot nodarbības pie Vijas Bušas, jau otrajā nedēļā izlēmu brilles noņemt. Sākumā bija diskomforts – tāda kā nedrošība, šķita, ka zudusi orientācija apkārtnē. Tomēr pamazām pieradu, jo strādāt varēju – varbūt lēnāk, bet visu paveicu. Esmu grāmatvede, precīzai saskatīšanai ir liela nozīme. Tomēr būt bez brillēm bija un ir svarīgāk.

Mani pārliecināja caurumbrilles – konstatēju, ka ar tām redzu labi. Kolēģi gan brīnījās – sauļojies?! Tagad gan – tāpat kā atteicos no īstajām acenēm, pakāpeniski daru arī ar caurumotajām. Uzlieku tikai brīžos, kad jāskatās sīkāka druka dokumentā.

No rīta vingrinos kādu stundu – jau agrāk veiktajiem vingrinājumiem pievienoju arī acīm noderīgo. Veicot Lielos vēzienus, visam saku paldies – saviem mīļajiem, saulei un pasaulei, ķermenim. Vingrinājums ir ļoti tonizējošs ne tikai redzei, bet arī smadzenēm, sakārto mugurkaulu.

Darbā pusdienas pauzē dodos uz dušas telpu un pildu palmingu, tas ļoti patīk. Mīļākā palminga veikšanas poza mājās – sēdus uz grīdas. Grūtākais ir noturēt domas saistībā ar acīm, izjust, ka piepildu tās ar enerģiju, spēku, mīlestību, pateicos tām.

Ļoti patīk sauļošanās vingrinājums – veicu to gan saulītē, gan zem lampas. Izmantoju arī īpašo redzes tabulu, tā vingrina acu savēršanu un atvirzīšanu, kas uzlabo redzes asumu. Agrāk sīkā druka bija viens vienīgs pleķis. Tad soli pa solim sāku saskatīt burtu kontūras, līdz varēju izlasīt atsevišķus vārdus, vēlāk jau visu tekstu. Tas gan vēl jānostiprina.

Pierakstu, kas katrā nedēļā mainījies, fiksēju mazos brīnumiņus. Sākumā tie bija uzplaiksnījumi – mirkli labi redzu. Tas deva apstiprinājumu, ka manī ir skaidra redze. Ja skatos uz tekstu un tas pirmajā brīdī šķiet neskaidrs, mirkli pagaidu un bilde atveras.

Jau pēc diviem mēnešiem notika lielākas izmaiņas. Tā bija piektdiena – no sirds pavingrinājos, pusdienas pārtraukumā vēl nograuzu burkānus… Piepeši sapratu – es taču redzu ilgi, ilgi to, ko agrāk uz mirkli. Tie bija svētki!

Ja uz brīdi redze nav tik skaidra, to pieņemu un zinu, ka ir laiks sakārtot sevi. Jāmeklē iemesls.

Nevainoju sevi, ka dažreiz gana nevingrinos. Stingrus grafikus neesmu nolikusi, tie savažo.

Ja kāds vaicā, kā var būt, ka vairs nevalkāju acenes, atbildu, ka atgūstu redzi dabiskā veidā. Man ir mērķis, gribu noiet šo ceļu līdz galam. Taču vienu zinu jau tagad – arī turpmāk dzīvošu bez brillēm.

Ko Anita ieguva 


Varu strādāt bez brillēm.

Vairāk pievēršu uzmanību pašsajūtai, jo saspringums un nebūšanas iespaido arī redzes asumu.

Vēlreiz noticēju sev – ja gribu, 
visu spēju.

Vērtē Vija Buša


Man ļoti patīk Anitas mērķtiecība 
un neatlaidība, un tai pat laikā paļaušanās, ka redze atjaunosies.

Priecājos, ka viņa precīzi uztvērusi dabiskās redzes atjaunošanas dziļāko būtību – ceļš ir pilns viegluma, paļāvības, mīlestības un pateicības.

Vai pamanījāt, kā viņa nosauca to brīdi, kad atklāja, ka redz pavisam skaidri? Svētki! Tas raksturo brīnišķīgu attieksmi pret savu redzi, acīm, un tai ir milzīga nozīme atjaunošanas procesā.

Novēlu tā turpināt, un pavisam drīz Anita varēs lepoties ar pašas atjaunotu normālu, dabisku redzi.

MANA PIEREDZE: Prieks par uzplaiksnījumiem


“Tie nav tikai vingrinājumi acīm, 
bet liels darbs ar sevi,” uzsver Zane Špune. Viņa ir gandarīta, ka sešās nedēļās izdevies stiprās brilles nomainīt pret vājākām.

– Mums ģimenē visiem ir brilles – vecākiem, māsām. Arī man kopš piektās klases. Redze pamazām pavājinājās, pēdējā laikā jau bija mīnus 3,5 dioptrijas. Tas šķita pats par sevi saprotams – daudz mācos, lasu. Biju pieradusi, pat domāju – bez brillēm taču ne pēc kā neizskatos.

Dabiskas redzes atgūšanas sistēmai noticēju uzreiz. Pirms pāris gadiem atklāju Valērija Siņeļņikova grāmatas, tajās atradu skaidrojumu savām veselības ķibelēm. Taču kaut kā neiedomājos, ka līdzīgi var strādāt ar redzi.

Pirmajā nodarbībā vislielākais pārsteigums bija jokainās caurumiņu brilles. Kā gan ar tām var redzēt tik skaidri?! Tagad tās uzlieku, mājās skatoties filmas.

Jau otrajā nedēļā iegādājos par dioptriju vājākas brilles. Kādēļ gan visus šos gadus vajadzēja vilkt tās stiprās?! Es taču redzu! Varbūt ne kniepadatu kilometra attālumā, bet saskatu visu, ko vajag.

No daudzajiem vingrinājumiem atlasīju tos, kas labāk patika. Katru vakaru pirms gulētiešanas izpildīju palmingu. Koridorā piespraudu speciālo redzes tabulu, ko iedeva nodarbībā. Ik pa laikam apstājos, skatījos. Piefiksēju burtu vai teikumu, tad aizvēru un atvēru acis – pirmajā mirklī attēls šķita pilnīgi skaidrs.

Draugs smējās – pirmo reizi dzīvē gribot valkāt brilles, tik interesants šķiet tas, ko apgūstu nodarbībās.

Datorā iestatīju programmu, lai ik pēc 
20 minūtēm atskan gongs. Tas ziņo, ka laiks vingrināties. Uztaisu palmingu, mirkšķinu, žāvājos. Man ir veicies, ka darba telpā atrodos viena. Esmu gan dažiem kolēģiem pastāstījusi, ko daru. Arī brīdinājusi paziņas – atvainojiet, 
ja uz ielas nesveicinu, eju bez brillēm.

Tās gan uzlieku, vadot automašīnu, jo citādi būtu pārlieku liels risks. Ikdienā cenšos iztikt bez acenēm. Saku savam prātam – es redzu.

Sākumā uz ielas bija tāda kā nedrošība, īpaši krēslas stundās. Reiz traki sabijos, pretimnākošais vīrietis šķita draudīgs, plātījās. Izrādījās, lāgā nesaredzēju – viņš runāja pa telefonu.

Nodarbībās spēju atslēgties pilnībā, iekšēji noskaņoties. Mājās bija grūtāk izpildīt meditāciju, domas aizplūda pie ikdienišķām raizēm.

Pārņēma tāds prieks, kad bija pirmais uzplaiksnījums, – redzēju pilnīgi skaidri bez brillēm. Fantastiska sajūta! Viss kļuva tāds ass, skaidrām kontūrām, spilgtām krāsām. Tā sajūta jānoķer un jāpatur.

Daudz strādāju ar sevi. Meklēju iemeslus, kādēļ bērnībā pasliktinājās redze. Varbūt tāpēc, ka gribēju būt labākā – centos mūzikas un mākslas skolā, dejoju, dziedāju… Joprojām mācos atlaist aizvainojumus, piedot. Negatīvais rada sasprindzinājumu, kas iespaido arī acis.

Gribu izmest visas stiprās brilles. Vēl neesmu to izdarījusi, vien nobāzusi dziļi plauktā. Šķiet – kā metīšu, ja pirktas par dārgu naudu.

Pēdējā nodarbībā piedzīvoju divus spilgtus un ilgus skaidras redzes uzplaiksnījumus. Tas stiprināja manu pārliecību. Gribu atgūt dabisko redzi. Esmu gatava veltīt tam tik laika, cik vajadzēs.

Ko Zane ieguva


Nēsāju brilles ar mazāk dioptrijām, varu iztikt arī pavisam bez tām.

Mācos saprast sevi, dzīvot harmoniskāk.

Vērtē Vija Buša


Zane ir piemērs izplatītajam uzskatam – ja vecākiem ir brilles, bērniem noteikti arī tās būs. Ja pieņem to kā pašsaprotamu, ceļš uz redzes pavājināšanos ir diezgan drošs.

Atzinīgi vērtēju Zanes rakšanos pagātnē – ja saprot, kad sācies emocionālais pārdzīvojums, kas veicinājis redzes pavājināšanos, var šo sasprindzinājumu kliedēt – izprast, piedot un palaist.

Zane ir apzinīga un ļoti mērķtiecīga. Brīnišķīgi – viņai noteikti izdosies.

Labi, ka draugs atbalsta viņas centienus. Skeptiski komentāri nereti grauj iegūto ticību un redzes uzlabojumus.

Stiprās brilles gan nevajag izmest – parādīs bērniem kā apliecinājumu, ka no tām tomēr var tikt vaļā.

PAMĒĢINI


Palmings 


KAS JĀDARA? Ieņem ērtu pozu sēdus, atbalsta elkoņus, lai galva un mugura pēc iespējas ir vienā līnijā. Vispirms paskatās uz plaukstu vidu, ar skatu iezīmē bedrīti. Plaukstu vidučus kārtīgi saberzē. Mazliet ieliec kreiso plaukstu, lai veidojas dobīte, tad uzliek uz kreisās acs – atvērta acs tiek pilnīgi nosegta (kļūst tumšs), pamirkšķinot skropstas knapi pieskaras plaukstai. Tāpat pārliek labo plaukstu labajai acij. Pirksti krustojas uz pieres Rokas liek lēnām, izjūtot notiekošo. Acis aizver. Ja plaukstas pareizi uzliktas, izveidojas tāda kā telpiņa.

Pilnīga tumsa. Melna kā samts. Ja redz gaismas vai krāsu dzirksteles, tas norāda uz redzes stresu.

Sūta acīm relaksējošu ziņu, pirksti it kā ieplūst pierē. Atslābina pieri, kaklu, plecus. Ieelpo caur degunu, izelpo caur nedaudz pavērtu muti ar šņācienu. Lēni un dziļi, izelpa garāka par ieelpu.

Sajūt, kā muskuļi ap acīm beidzot atslābinās. Dabiski izveidojas smaids, to sajūt pierē, vaigos, acīs, smadzenēs, zodā, kaklā, plecos. Smaids izlīst pa visu ķermeni.

Var uzlikt patīkamu mūziku, kad tā beidzas, pārtrauc arī palmingu. Sagatavo sevi, ka pēc mirkļa atvērs acis. Apzināti izjūt, ka acis ir atpūtušās, saņēmušas mīlestību un pateicību.

Atver acis, viegli pamirkšķina, pasmaida. Piefiksē jebkuras izmaiņas – varbūt košākas krāsas, skaidrāks attēls, miers un prieks.

Lielie vēzieni 


KAS JĀDARA? Nostājas, kājas plecu platumā un lēni vēzē ķermeni no vienas puses uz otru, brīvi kustinot rokas līdzi vēzieniem. Griežas ar visu ķermeni. Pagriežoties pa labi, kreisās kājas papēdis paceļas no grīdas un otrādi. Pagriežas tikai tik, cik ķermenis brīvi ļaujas. Iztēlojas, ka rokas ir smagas, kā slapjas lupatas, brīvi šūpojas līdzi.

Necenšas neko konkrētu saskatīt, ļauj, lai viss slīd garām. Elpo viegli un dziļi. Pasaule sāk it kā kustēties pretējā virzienā. Lai vieglāk notvertu šo sajūtu, priekšā tur rādītājpirkstu un ar acīm seko tam. Var gadīties, ka sākumā drusku reibst galva.

Acs āboli vibrējoši viegli vēro visu, kam slīd garām. Var mirkšķināt. Sajūt, kā šī griešanās kustība darbojas potītēs, ceļgalos, muguras lejasdaļā, nāk uz augšu. Zūd sasprindzinājums. Kustība nonāk līdz otrajam skriemelim, tam ir īpaša loma redzes kvalitātē, tas atslābinās. Sajūtam, apzināmies, ka viss ķermenis, acu muskuļi un redze atslābinājusies un atjaunojusies.

Vingrinājums aktivē prātu, redzi, arī mazina sasprindzinājumu mugurkaulā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Labdien! Gribēju piebilst, lai cilvēki zina par lāzer redzes korekciju. Ievācu informāciju, noskaidroju, likās, visu zinu. Bet ir viena neliela nianse, par ko neviens nez kāpēc nerunā un cilvēki, kas dodas uz korekciju, to nezina, taču man izdevās to noskaidrot.
    Pastāv iespēja, ka veicot korekciju pat jaunā vecumā, pēc tam uzreiz pasliktināsies redze tuvumā. Iesaku padomāt divreiz vai pat desmitreiz pirms lēmuma pieņemšanas! Es iesaku – dabīgu redzes atjaunošanas metodi!

  2. Iepriekšējais koments arī pasaka priekšā – sažmiedzot acis, redzi mazliet labāk. Bet tādā gadījumā acs taču tiek tāāā mocīta!

  3. Par tām brillēm ar caurumiņiem, tas noteikti var tā būt!!! Ja neredzu, es acis samiedzu šaurākas un attēls ir skaidrāks !!! Kādreiz kautrējos nēsāt brilles, tad nācās bieži acis piemiegt…

Draugiem Facebook Twitter Google+