* Ģimenes lāsts kļūst par realitāti, kad ģimenes locekļi sāk tam ticēt. Un tad sāk darboties pašpiepildošos pareģojumu mehānisms. Ģimenes lāsts ir tāda kā programma, uzstādījums, ar kuru saskaņā tiek pielāgoti un koriģēti notikumi. Ar lāstu ir ērti attaisnot visas savas neveiksmes dzīvē. 0
* Lieta tāda, ka, ja cilvēks kaut ko nesaprot, ja persona vēlas izskaidrot dīvainus notikumus, bet loģiska izskaidrojuma viņam nav – viņš tic, ka iejaukušies kādi trešie spēki no malas. Doma par ģimenes lāstu rodas to cilvēku prātos un sirdīs, kuriem kaut kas dzīvē neizdodas.
* Tā ir uzvedības modeļu, psiholoģisko programmu nodošana no paaudzes uz paaudzi, saskaņā ar kuriem veidojas jebkura persona.
* No psiholoģijas viedokļa tie ir ģimenes scenāriji. Vēsture, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Alkoholisms, vīri alkoholiķi, emocionāls noraidījums, šķiršanās, vientuļās mātes, pašnāvnieciska uzvedība – tas arī ir ģimenes lāsts, kas tiek nodots no vecākiem uz bērniem. Jo lielāks adaptācijas traucējumu līmenis, jo lielāka varbūtība, ka simptoms tiks nodots nākamajai paaudzei (alkoholiķa dēlam ir lielāka iespējamība kļūt par alkoholiķi vai pievērsties kādai citai atkarībai nekā nedzerošu vecāku dēlam).
* Dzimtā var tikt nodota arī pozitīva informācija, piemēram, pareiza attieksme pret bagātību, kas ļauj cilvēkam nopelnīt un realizēt sevi. Patika mācīties, vēlme būt līderim, dažādi talanti. Tāpēc mans personīgais viedoklis: ja ir kādi iemesli, kas kavē kvalitatīvi dzīvot, atkārtojošās nevēlamas situācijas, slimības – es domāju, ka ir jēga izpētīt savu ciltskoku. Jo vairāk cilvēks iepazīs savu dzimtu, jo veiksmīgāka būs identitātes meklēšana un personības veidošanās.
