“Latvijas avīze” sāk publicēt Dainas Avotiņas īsromānu “Kumpiņa” 0
Dainas Avotiņas “Mačkalnus” atrodam viegli – Rozēnu ciemam cauri un turpat jau labi saredzama norāde mājceļa galā. Rakstniece gan labo – pēdējos divus trīs gadus visa saimniekošana pārgājusi meitas un mazbērnu rokās, pati savējos nu palutinot tik daudz, ka pagatavojot pusdienas un darbojoties dārzā.
Tieši par “Mačkalniem”, to vēsturi un apkārtni galu galā arī runājam vairāk. Jo grāmatu ikviens var izlasīt un pats iztēloties, kādi izskatās tēli, un izprātot, kādēļ tie rīkojas tieši tā…
– Vai pareizi saprotu, ka “Mačkalni” ir jūsu vecāsmammas mājas?
– Jā, un varētu pat teikt, vēsturiski nozīmīgas, jo tā sauktās ulmaņlaika mājas. Nākamgad šai mājai būs simt gadu. Tieši pēc 1. pasaules kara mana vecāmamma te sāka saimniekot savu audžuvecāku vietā. Ap 1856. gadu celta vecā klēts, un no tā laika saglabājies arī vecākais dokuments – ka Tenis un Līne Dzelzkalni atguvuši tās no barona. Pirkuši vai tās dāvinātas, to mēs nezinām. Pavecāki cilvēki, strādīgi un taupīgi, pašiem bērnu nav bijis, tad pieņēma manu mammu, droši vien kādu radubērnu.
– Jūs šeit dzīvojāt bērnībā?
– Es te dzīvoju no piecu līdz astoņu gadu vecumam pēc tam, kad man nomira mamma. Tēvs atveda mūs, trīs meitas, šurp, kamēr atkal dzīvē iekārtosies. No tiem laikiem atceros, kā izskatījās Salacas piekraste, cik viss bija sakopts, kārtīgs, kā zemīti izmantoja. Tādēļ man tagad tādas dusmas par alkšņiem, kas pieauguši Salacas krastā – manā bērnībā te auga ievas un bērzi, un ozoli. Tagad vieni alkšņi. Es jau neko nesaku, labs malkas koks, bet tad lai arī aug, kur malkas kokam pienākas. Te tiem pielūst zari upē, un tā paliek dūņaina. Citādi visādi mēs labi sadzīvojam ar Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, kura teritorijā ir “Mačkalni”, mēs jau arī esam par dabas saudzēšanu.
Bet alkšņiem gar upi gan nevajadzētu ļaut augt, jo tie piesārņo ainavu. Un mums, ja reiz nenodarbojamies ar lauksaimniecību, daba ir lielākā bagātība. No lauku tūrisma vēl neesam galīgi atteikušies, kaut arī pēc krīzes tas vēl nav lāgā atkopies. Un tad gribas, lai ir skaisti.
– Vai nebija grūti pēc rakstniecībā, grāmatniecībā pavadītiem vairākiem gadu desmitiem ķerties pie saimniekošanas? Te jau, jādomā, bija arī gana nolaists pēc kolhoza.
– Bija jau gan. Cilvēki, kas te dzīvoja, lopiņus kūtī labi turēja, tiem spalva spīdēja, bet māja bija briesmīgā skatā. Un arī atgūt nebija viegli – vispirms mums kolhozs māju piešķīra lietošanā, kādus trīs gadus ņēmos ar papīru meklēšanu, arhīviem un izziņām, tad māju atguvām uz pusēm ar māsīcu, kas dzīvo Amerikā. Par atgriešanos laukos… Daudzi jau sākumā brīnījās: ū, dzejniece metas par zemnieci! Bet es taču uzaugu laukos pie tēva, Rīgu pirmo reizi ieraudzīju 17 gadu vecumā. Arī tad, kad strādāju Rīgā, dzīvoju Ikšķilē, man tāpat bija dārziņš, kur rakņāties. Un vēl – man bija tāda parāda sajūta pret vecmammu. Pēc kara viņa te bija palikusi viena pati, kolhozs nāca virsū, bet viņa vēl turējās. Un vecmamma ļoti lūdza, lai es palieku. Bet man taču bija jāskrien uz Rīgu! Tāpat kā jaunieši tagad skrien uz Rīgu. Es jau biju iestājusies augstskolā, un man negribējās vietu zaudēt. Tāpēc, kad radās iespēja mājas atgūt, man šķita – tas jādara.
Tagad daudzi runā, kā ieaudzināt bērnos patriotismu. Man liekas, pilsētā to grūtāk izdarīt nekā laukos. Mani pieci mazbērni visi dzīvo pilsētā, viņiem savi dzīvokļi, bet mājas ir šeit – brīvdienās atskrien te, strādā, rušinās. Kas cits tas ir, ja ne patriotisms? Es fantazēju, ka reiz te varbūt būs tāds Mačkalnu ģimenes ciematiņš – piecas ģimenes, katrai sava mājiņa.
– Tā jau laikam ir, ka Latvija tomēr visvairāk ir laukos…
– Pilsētas bērni nepierod pie darba, pie dabas – tas viss kopā ir vajadzīgs. Dzirdēt pirmo dzeguzi, pirmo cīruli – tas ir kaut kas brīnišķīgs. Eju ravēt – cielaviņa lido pa priekšu. Par šīm vietām man mierīgs prāts. Bet, kad ceļmalā redzu tukšas mājas, kas aiziet postā, sirds sāp. Un es nesaprotu mūsu valdību, Viņķeli nepavisam nesaprotu, ka viņa var aicināt, lai cilvēki iet uz pilsētu, kur darbs. Man liekas – cilvēkam jābūt saistītam ar dabu, pilsētā cilvēks dzīvos īsāku, nelaimīgāku mūžu. Lauki mums ir liela vērtība. Un, ja jūs man pajautātu, kas man visvairāk patīk…
– Kas jums visvairāk patīk?
– Man patīk rušināties dārzā. Puķes vairs neaudzēju, tās piestāv jauniem cilvēkiem. Man patīk audzēt visu, kas ir ēdams un veselīgs. Ķiplokus mēs apēdam 10 – 12 kilogramus pa ziemu, sīpolus vēl vairāk.
Kas interesanti: ziemā, kad te nav īsti kur pastaigāt, tik vien kā līdz ceļam pa taciņu un atpakaļ, man viss sāp, ir garlaicīgi un slikti. Nāk pavasaris, kad sāku rušināties pa zemi, – vairs nekas nesāp, varu atkal kustēties un dzīvot. It kā gadus nometu no pleciem. Īpaši, ja var iet basām kājām – vēl jau gan ir par agru.
Es arī pa mežu eju basām kājām un tā saucamās ložņas man nerādās, laikam vienu pa visu mūžu esmu redzējusi.
– Un kad jūs rakstāt?
– Jāsaka, nu man atkal īsti ir laiks rakstīt. Nevaru teikt, ka nožēloju, bet 20 gadus tomēr šīm mājām esmu atdevusi, kad nevarēju ne lāgā rakstīt, ne ko citu darīt. Arī no sabiedrības aizgāju, no kolēģiem attālinājos. Nevaru sūdzēties, ka būtu aizmirsta, bet kurš tad te var diezin cik bieži atbraukt? Un es arī pati diezin kā negribu viena pati ar autobusu braukāt. Kaut ko jau pa šo laiku arī uzrakstīju, “Lauku Avīzes” izdevniecība izdeva laikam kādas četras manas grāmatas, šo to patulkoju. Bet tagad man iestājies laiks, kad spēka vairs nav, bet galva, paldies Dievam, vēl strādā un varu rakstīt, jo vairs nav jāraizējas, vai jumts netek, vai vēl kas nenotiek.
– Bet kurā diennakts laikā labāk rakstās?
– No rīta. Kaut gan jāsaka: ziemā es ceļos ap sešiem un uzreiz ķeros pie rakstīšanas. Vasarā ceļos vēl agrāk, bet tad uzreiz jāiet ārā rušināties dārzā, kamēr vēl nav kļuvis karsts. Parušinos, tad eju iekšā, pusdienas jāuztaisa, pēcpusdienā varu sēsties pie datora. Bet es jau arī ravējot domāju, ko un kā rakstīt, un tad jau tas viss vairs tikai jāuzliek uz papīra.
– Jūsu romānos ļoti skaidri lasāma gan tā sāpe par pamestajām mājām, gan par salauztajiem cilvēku likteņiem – visa mūsu 20. gadsimta vēsture.
– No savas vēstures mēs nekur nevaram aiziet. Es jau daudzkārt esmu arī teikusi, ka īpaši neuzticos iedvesmai, man labāk patīk, ka arī romānā, tāpat kā dārzkopībā, var stāvēt ar kājām uz zemes. Un man ir tāda Dieva laime bijusi, ka daudzi cilvēki uzticējušies un izstāstījuši savus dzīves stāstus – protams, es tad sagriežu visu ar kājām gaisā, pielieku klāt un nogriežu nost. Tā arī “Atrastā dienasgrāmata”, ko publicēsiet grāmatā kopā ar “Kumpiņu” – ļoti jauka sieviete reiz iedeva savu dienasgrāmatu, ko bija nosaukusi “Vesela cilvēka murgojums”. Tieši tā, protams, nekas nebūtu sanācis, bet ierosme man bija, un vienu otru teikumu es no turienes varēju paņemt un iztaisīt no tiem divdesmit.
Patiesībā ļoti skumjš stāsts par diviem likteņiem, kurus salauza alkas pēc varas un stāvokļa sabiedrībā – ne viens, ne otrs nekļuva pa īstam laimīgs, nenodibināja īstas ģimenes…
– Vai top arī vēl dzeja?
– Nē, dzeju gan vairs tikpat kā nerakstu. Es neesmu filozofiskas ievirzes dzejniece, man, lai rakstītu dzeju, vajag zemestrīci sirdī. Bet tagad es dzīvoju laimīgi, ļoti mierīgi. Vienīgi, ja draugi nomirst… Man nupat divi lietuviešu draugi aizgāja, es vēl neesmu attapusies pēc Ziedoņa aiziešanas. Bet tie tad ir ļoti melni dzejoļi, un tos patlaban publicēt gan es negribētu. Bet romantisku dzeju kā agrāk… tādu es vairs nevaru uzrakstīt. Tāpēc tagad strādāju ar prozu. Proza ir darbs. Bet dzeja, kad to rakstīju, atnāca pati – es to tikai pierakstīju. Un, ja nepierakstīju, tad aizbēga. Māra Svīre man teikusi, ka esmu vairāk dzejniece nekā prozaiķe. Bet es nekas neesmu. Pašu cilvēks. Cilvēks, kas blēņojas ar rakstīšanu.
