(Ne-) īstos stiklos. Armands Kalniņš recenzē iestudējumu “Stiklotā svētnīca” Ģertrūdes ielas teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādes “Stiklotā svētnīca” Ģertrūdes ielas teātrī nozīmīgākie sasniegumi ir stils un ironija, kā arī aktieru darbība .
Izrādes “Stiklotā svētnīca”, kas tapusi Ģertrūdes ielas teātrī sadarbībā ar “Willa Teātri” un K.K. fon Stricka villu, nosaukumu var uzskatīt gan par nedaudz dauzonīgu, gan dziļākas asociācijas rosinošu, gluži tāpat kā, piemēram, Justīnes Kļavas lugu “Sidraba šķidrums” vai “Dvēseļu utenis” virsrakstus.
Samērā viegli uzminami ir pārfrāzētie literāro darbu oriģinālie nosaukumi, taču nebūt nav tā, ka lugas/iestudējumi parodē vai oponē attiecīgi Tenesija Viljamsa, Aspazijas vai Aleksandra Grīna veikumiem. Taču šāda sasaistes rosinoša izvēle ir ne tikai mārketinga triks, bet vairumā gadījumu tiešāk vai mīklaināk paplašina pārdomu loku par jauno darbu saturu un vēstījumu.
Tenesija Viljamsa luga “Stikla zvērnīca” (“The Glass Menagerie”), kuras nosaukums pārveidots jauniestudējuma virsrakstā, ir samērā bieži iestudēta Latvijas teātros – Liepājā, Valmierā, Dailē, Jaunajā Rīgas teātrī. Svaigi, bet ilgstoši tapušās izrādes sižets ietver šīs lugas iestudēšanas peripetijas, mazāk pievēršoties tās norisēm.
Toties iestudējumā daudz ko iespējams uzzināt par tajā tēloto aktieru dzīvēm.
Izrādes dramaturģiju kopumā asprātīgi veidojušas Anete Konste un režisore Marta Elīna Martinsone. Gaumīgi paspilgtinātas skatuves darba veidošanas procesa nedienas (lai vai kā, bet, par spīti regulārajām problēmām, pirmizrāde tomēr notiek!), kas ļauj pamatīgi izsmieties.
Savukārt tēlotāju monologos parādās nopietni un būtiski dzīves sarežģījumi: gan tādi, kas varētu būt jau zināmāki no līdzīgiem mākslas darbiem (tuvinieku pašnāvību mēģinājumi, laulāto attiecības, vientulība, ko raisa radošā profesija), gan tādi, kuri nav ierasti (Aktiera Kaspara minētais, ka “nav problēmu ar sievietēm”, vai mīklainā režisora pazušana Maskavā, nez’ kurš varētu būt iespējamais prototips?).
Stikli! Tie parasti ir trausli, viegli saplēšami. Dažkārt iestiklojumi, lai arī caurredzami, tomēr labi aizsargā no vējiem, rudenīgiem lietiem un citām nepatikšanām. Viljamsam stikla zvēriņi var būt sastingušie, faktiski nerealizējamie sapņi. Šajā izrādē stiklojums šķiet daudznozīmīgāks.
Vai redzam norises, lūkojoties caur tumšu, rozīgu, blūza noskaņām raksturīgu zilgani skumju vai kādu citu stiklu? Teātris, kas atainots šajā izrādē, tomēr nav sastindzis un ierobežots, bet stikls šķiet kā lupa, kas ļauj saskatīt precīzāk, ko cenšas noslēpt. Vai trauslā mākslas “svētnīca”, kurā notiek tik daudz kas smieklīgs, īstumu atstāj vienatnei (pat tik publiskā, atklātā profesijā kā aktierspēlē)?
Izrāde ir divi nozīmīgi sasniegumi.
Vispirms – stils: ironija par teātra stereotipiem, arī tiem, kas ir modīgi (piem., interaktīvi risinājumi; tērpi/rekvizīti, kam jārada izbrīns: “kāpēc manekens”, “kāpēc karsējmeiteņu un karsējpuišu tērpi” utt.). Režisore jau filmā “Tizlenes”, parodējot mūziklu veidošanas noteikumus, panāca zināmu to štampu reabilitāciju (ja ko dara uzkrītoši pārmērīgi, tas var atbruņot pat rūdītus skeptiķus, jo tiek saprasts, ka piedalāmies spēlē).
Otrs panākums – aktieru darbība. Visi tēli ir interesanti gan formas, gan satura/būtības ziņā. Anta Aizupe izdzīvo mūžīgā prombūtnē esošā režisora daudzfunkcionālās asistentes (mākslinieces, izrādes vadītājas utt.) lomu. Ir dzirdēti stāsti par to, ka vērā ņemamas izrādes tapinājuši ne tie režisori, kuru uzvārdi ir pieminēti oficiālajos materiālos, bet gan viņu palīgi.
Savulaik korekti tika norādīts dalījums: režisors inscenētājs un režisors (“parastais”), lai gan katra ieguldījumu nav iespējams precīzi novērtēt. Šoreiz debitantei inscenējuma radīšanā profesionāli paveicas, jo viņa arī formāli kļūst par izrādes režisori.
Personiski tomēr laikam ne visai sekmīgi?
Daiga Kažociņa tēlo Aktrisi, kurai piešķirta Amandas Vingfīldas (Mātes) loma. Viņas situācija ir dramatiskāka. Lai gan publiski viņa “turas samērā braši”, neziņa par turpmāko mēdz pamatīgi nomākt. Inese Pudža Aktrises, kura tēlo trauslās meitas/māsas Lauras (“vienradzes”) lomu (to ietekmējis Tenesija Viljamsa māsas Rozas liktenis), pieaugšanas stāstā ir gan nedroša, gan apņēmīga, ja nepieciešams. “Īstajā dzīvē”, kā šķiet, viņa ir un būs veiksmīgāka.
Edgars Samītis Aktiera lomā ārēji ir vienmēr sekmīgs, bet, kā izskatās, – iekšējā krīzē, lai gan apgalvo pretējo. Viņš ir mātes rūpju un šarma varā, kaut gan paretam būtu gatavs ar kādu no kandidātēm uz mīļākās lomu “pat braukt kopā uz “Depo” iepirkties”.
Tomēr varbūt labi ir tāpat kā līdz šim – būt savu aprindu nepārspīlētajam, komunikācijā jaukajam metroseksuālim. Iestudējamajā Viljamsa lugā fiziski klātneesošs ir Vingfīlda kungs, kaut viņš izteikti dominē pamestās ģimenes dzīvē.
Savukārt Džims O’Konors, puisis, ar kuru Laura un viņas ģimene “Stikla zvērnīcā” saista aplamās cerības, šajā iestudējumā reducēts līdz manekena tēlam, kuru grūti pārvietot, bet var sabojāt un izmest kā nevajadzīgu iedomu simbolu. Viņš izrādās nevienam nevajadzīgs. Kopumā, nevilšus vai mērķtiecīgi rosinot, jādomā par īsto/patieso, kaut varbūt iestikloto, bet saskatāmo.
Ir laba ziņa: izrāde ir aizraujoša. Ir slikta ziņa: pagaidām to izrāda reti, šķiet, organizatorisku iemeslu dēļ.
UZZIŅA
Tenesijs Viljamss, “Stiklotā svētnīca”, iestudējums Ģertrūdes ielas teātrī
Režisore: Marta Elīna Martinsone, dramaturģes Anete Konste, Marta Elīna Martinsone, scenogrāfe Ieva Kauliņa, horeogrāfe Katrīna Albuže, Māra Butlera mūzika, Ievas Kauliņas kostīmi, Jūlijas Bondarenko gaismas.
Lomās: Anta Aizupe, Daiga Kažociņa, Inese Pudža, Edgars Samītis
