Kur bailēm aug kājas 0
Psihoterapeites Baibas Gerhardes skatījumā, gan ārsts, gan slimība skar cilvēka ķermeni. Fiziskas drošības vai apdraudējuma sajūta ir saistīta ar ļoti agrīnu pieredzi, ar simbiotiskajām attiecībām ar savu māti, vecākiem pirmajā dzīves gadā. Simbioze ir stāvoklis, kad divas būtnes dzīvo ciešā saskaņā, pastāvīgi paturot viena otru uzmanības lokā un reaģējot uz visniecīgākajām pārmaiņām. “Tas, ka māte atnāk ikreiz, kad mazulis ieraudas, saprot viņa vajadzības un ir atsaucīga, rada sajūtu, ka viņu dzird, saprot un ka iespējams dabūt vajadzīgo. Šī labvēlīgā pieredze rada uzticēšanos cilvēkiem, pasaulei, pārliecību, ka viss būs labi. Arī to, ka katra pumpa nenozīmē vēzi. Turpretī, ja māte bijusi aizņemta, nomākta vai nesaprotoša, uzticēšanās veidojas trausla, nedroša. Pirmajos divos trīs dzīves gados tiek ielikts veselas psihes pamats. Ja šajā laikā pietrūkst mātes uzmanības un mīlestības, ar sekām var nākties saskarties visu turpmāko dzīvi,” stāsta psihoterapeite.
Nākamais būtiskais posms drošības sajūtas veidošanā ir laiks, kad bērns sāk pārvietoties – rāpot. Svarīgi radīt drošu vidi, lai viņš varētu iepazīt pasauli, sevi nesavainojot. Padomju laikos vecāki savu bērnu sargāja, ievietojot sētiņā. Tas var radīt sajūtu, ka pasaule ir ļoti šaura un ka ārpus drošās komforta zonas uzglūn dažādas briesmas. Turpmākajā dzīvē var būt tā, ka, piemēram, sava ģimenes ārsta kabinetā cilvēks jūtas ērti un droši, bet norīkojums pie nepazīstama speciālista liek svīst baiļu sviedrus.
Drošības sajūtu var radīt, esot bērnam līdzās un sargājot, nevis kaut ko aizliedzot un ierobežojot. Jo mazāk ierobežojumu, biedēšanas, jo drošāks izaugs bērns.
Liela nozīme ir arī vecāku reakcijai uz bērna fiziskajām ciešanām un sāpēm. Piemēram, mazulis skraidot pakrīt uz asfalta. Ļaujot bērnam izraudāties un viņu nomierinot, tiek dziedināta bērnības trauma. Vecāki kā sūklis uzsūc bērna bailes, pretī sniedzot mierinājumu. Aizstāj slikto ar labo, radot pārliecību, ka ar viņu viss būs kārtībā.
“Jo vairāk nedziedinātu bērnības traumu, psihes ievainojumu, jo grūtāk dzīvot. Tas tāpēc, ka viena personības daļa ir fiksējusies tajā brīdī un palikusi bērnišķīga, bet pārējā turpina augt un attīstīties. Šā iekšējā bērna dēļ pieaudzis cilvēks nereti jūtas maziņš, bikls un nevarīgs lielā, baltā halātā tērptā ārsta priekšā, kurš noteikti kaut no nodarīs, uz kaut ko piespiedīs, pierunās. Tas šķiet neizturami,” baiļu dziļāko iemeslu atklāj Baiba Gerharde.
Vai arī pirmajai pieredzei saskarsmē ar ārstu ir kāda nozīme? “Padomju laikos ieteica salabot zobus iespējami lielākam skaitam bērnu. Doma jau bija ļoti laba, tikai izpildījums dažāds. Turklāt poliklīniku un skolas zobārstus nedrīkstēja izvēlēties. Arī es pati piederu tai paaudzei, kuru skolā izsauca pie zobārsta. Mēs nevarējām šo situāciju kontrolēt. Cik gan daudzi bērni bija tā audzināti, lai pateiktu nē? Ar neizbēgamības sajūtu šī paaudze izauga, bet tagad pie zobārsta nāk viņu bērni. Novērojumi rāda, ka daudzi cilvēki, kas tolaik ārstēja zobus, ienākuši zobārsta kabinetā, uzreiz lūdz iešpricēt, lai neko nejustu. Turpretī gados jaunāki spriež tā – vispirms pamēģināšu tāpat un, ja nevarēšu izturēt, tad…” stāsta Līga Kroniņa. Arī bērnībā pārdzīvotā sajūta, ka nav tiesību lemt par savu ķermeni, jo visus lēmumus par ārstēšanos vai zobu labošanu pieņem vecāki kopā ar ārstu vai, vēl ļaunāk, injekcijas vai citas manipulācijas tiek veiktas, ar varu laužot bērna pretestību, var beigties ar grūti pārvaramu baiļu sajūtu no cilvēkiem baltajos virsvalkos. Nedrošība arī traucē mammai paskaidrot bērnam saprotamā veidā, kas īsti tiks darīts pie zobārsta. Ja sagatavošanās vizītei bijusi vien melīgā frāze tev neko nedarīs, tev nekas nesāpēs, ārsts vienmēr pievils bērnu un bailes tiks nodotas nākamajai paaudzei.
Līga Kroniņa tomēr piekrīt, ka baiļu izcelsmē nedrošām attiecībām ar mammu ir ļoti liela nozīme un ka nepamatoto baiļu pamatā lielākoties ir nevis pacienta iepriekšējā negatīvā pieredze pie zobārsta vai kāda cita daktera, bet gan izveidojies priekšstats, ka ārsta apmeklējums ir bīstams, neparedzams, nekontrolējams vai nepatīkams: “Zobārsts nav ne labs, ne slikts. Visu nosaka mūsu domas. Uzskats, ka ļaunais zobārsts grib nodarīt sāpes, raisa bailes un vēlmi darīt visu, lai šis ārsts nebūtu jāapmeklē. Turpretī pieņēmums, ka zobārsts dara visu, lai salabotu zobus, rada pavisam citas izjūtas.”
