Vai vecāki tiešām gribēja sāpināt? 0
Visticamāk, lielākajā daļā gadījumu ne. Daudzi vecāki teica to, ko paši bērnībā bija dzirdējuši. Viņi atkārtoja paaudžu valodu, kurā nebija daudz vietas emocijām, maigumam un sarunām.
Viņi gribēja “izaudzināt cilvēku”. Gribēja, lai bērns nav izlutināts, lai prot izturēt, lai dzīvē nepazūd. Taču labie nodomi ne vienmēr pasargā no sāpēm, ko šie vārdi var atstāt.
Svarīgākais nav visu mūžu vainot vecākus. Svarīgākais ir pamanīt, kuras frāzes joprojām dzīvo mūsos. Kura balss galvā joprojām saka: “Neraudi.” “Neesi vājš.” “Ko cilvēki padomās?” “Tev jābūt ērtam.”
Tad var sākt sev teikt citus vārdus. Tu drīksti just. Tu drīksti raudāt. Tu drīksti pateikt nē. Tu neesi atbildīgs par visu. Tava vērtība nav atkarīga no tā, cik ērts esi citiem.
Un, iespējams, tieši ar to sākas īsta pieaugšana — nevis brīdī, kad pārstājam atcerēties bērnību, bet brīdī, kad vairs neļaujam bērnības frāzēm vadīt visu mūsu dzīvi.
