Statistika nav iepriecinoša – Latvijā sastopamas trīs bīstamas ērču sugas 0
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Varbūt arī tev, baudot saulaino pavasari, prātā uzvirmojusi doma – vai ērces un to pārnēsātās slimības nekļūst bīstamākas un biežāk sastopamas? Vai esmu drošībā? “Skaidrs, ka ērču skaits nemazinās. Neatkarīgi no tā, kādus laikapstākļus (cik aukstas ziemas vai karstas vasaras) piedzīvojam, ērču sugas neiznīkst,” skaidro infektoloģe Angelika Krūmiņa. Turklāt klimata pārmaiņu dēļ, piemēram, ziemas sezonā, ja sals iestājas vēlāk un nav tik izteikts, jārēķinās, ka arī ērču aktivitāte gada amplitūdā vērojama ilgāk.
Šobrīd Latvijā sastopamas trīs ērču sugas, kas rada nopietnus draudus cilvēku veselībai – ganību jeb suņu ērce, taigas ērce un ornamentētā pļavērce. Statistika nav iepriecinoša – ar laimboreliozi vien ik gadu Latvijā saslimst vidēji līdz 700 cilvēkiem, un šīs slimības viltīgās dabas dēļ pastāv aizdomas, ka reālie skaitļi varētu būt vēl lielāki. Ko iesākt?
Plankuma uz ādas var arī nebūt
Laimborelioze, tautā saukta par Laimas slimību, ir infekcijas slimība, ko izraisa ērču pārnēsāta baktērija Borrelia burgdorferi. Pirmo reizi laimborelioze diagnosticēta 1975. gadā, un tās nosaukums cēlies no Laimas pilsētas (Lyme city) ASV. Borēlijas mitinās ērču zarnu traktā un cilvēka organismā nonāk ar ērces kodumu. Taču ne visas ērces ir inficētas ar borēlijām (pēc statistikas vidēji 20–40%), un ne vienmēr, kad cilvēkam piesūcas ar borēlijām inficēta ērce, šīs baktērijas nokļūst cilvēka asinsritē.
Izplatītākā laimboreliozes pazīme ir ādas apsārtums jeb gredzenveida plankums uz ādas (aptuveni 5 cm diametrā un lielāks, kas parasti neniez un nesāp) ar sarkanu vidu ērces koduma vietā. Parādās tas mēneša laikā, visbiežāk pēc nedēļas, divām. Sarkanie izsitumi var būt vairāki un klejojoši, jebkurā vietā uz ādas, to sauc par migrējošo eritēmu – erythema migrans. Ar laiku šie izsitumi, kuri ne vienmēr izskatās klasiski (kā aplis ar vidu), paliek gaišāki un pazūd. Ja plankums uz ādas tiek pamanīts un cilvēks laikus vēršas pie ārsta, ar slimību tās agrīnajā formā, lietojot izrakstītos medikamentus, var veiksmīgi izārstēties.
Bet plankuma uz ādas var arī nebūt (eritēma parādās 70 līdz 80% gadījumu), slimības sākumstadija var noritēt asimptomātiski. Ja cilvēks nav pamanījis ne plankumu, ne ērci, tad doma par to, ka viņam varētu būt Laimas slimība, visbiežāk nemaz neienāk prātā, skaidro infektoloģe Angelika Krūmiņa. “Laimboreliozi var pārslimot, gan par to nenojaušot, gan ar salīdzinoši vieglu simptomātiku – mazliet paaugstinātu ķermeņa temperatūru un nespēku. Tomēr mēdz būt gadījumi, kad pēc asimptomātiskas vai vieglas slimības gaitas iestājas laimboreliozes vēlīnā forma. Piemēram, pēc pāris mēnešiem cilvēks sāk sūdzēties par neskaidrām locītavu sāpēm (laimboreliozes gadījumā var tikt skartas vairākas locītavas), pastiprinātu nogurumu un citāda veida diskomfortu. Šādu pašsajūtu noteikti nevajadzētu atstāt bez uzmanības, ir jādodas pie ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie infektologa. Mediķis veiks diferenciālo diagnostiku un nozīmēs atbilstošu ārstēšanu.”
No antibiotikām nav jābaidās
Laimboreliozei raksturīgas ne tikai izmaiņas un bojājumi ādā. Slimības ietekmē var tikt bojāti iekšējie orgāni – sirds, nervu sistēma, locītavas. Var būt klātesoši neiroloģiski simptomi, stipras galvassāpes, koncentrēšanās grūtības, atmiņas traucējumi, jušanas traucējumi sejā, artrīts, sāpes acīs, pēkšņas muguras sāpes. Pat vairākus gadus pēc inficēšanās uz ķermeņa var parādīties apsaldējumiem līdzīgi, sarkanzili plankumi – ar sāpēm un nejūtīgumu konkrētajās vietās. Taču arī tad nekas nav zaudēts! Pie laimboreliozes vēlīnajām izpausmēm nozīmētais medikamentu kurss vienkārši būs daudz ilgāks, līdz pat vairākiem mēnešiem. Var būt arī tā, ka pacientam ir divas slimības vienlaikus, gan laimborelioze, gan, piemēram, kāda autoimūna slimība. Simptomi sakrustojas, un ir ļoti grūti pateikt, kura no slimībām bijusi vispirms. Tad neatliek nekas cits kā ārstēt abas.
Nereti cilvēki baidās lietot antibiotikas, domājot, ka tā organismam kaitēs. Ko par to saka infektoloģe? “Jebkuras no zālēm, vienalga, vai tie būtu antibakteriālie līdzekļi, pretvīrusu medikamenti, pretsēnīšu zāles utt., kaut kādā mērā atstāj ietekmi uz organismu. Ar to ir jārēķinās. Bet tas nenozīmē – ja cilvēks mēnesi vai divus būs lietojis antibiotikas, viņa imunitāte būs neatgriezeniski novājināta. Organisms ir pietiekami gudrs, lai spētu aizmirst antibiotiku “pāridarījumus” un atgrieztos atpakaļ normālās sliedēs. Tas tikai paņems mazliet vairāk laika. Toties cilvēks, pateicoties šim antibiotiku kursam, ļoti iespējams, būs atveseļojies no Laimas slimības!”
Ļoti reti, bet var būt, ka arī tad, ja vēlīnas laimboreliozes gadījumā medikamenti lietoti cītīgi un ilgstoši, vienalga netiek panākta pacienta pilnīga atlabšana. Rezultātā pasliktinās dzīves kvalitāte. Vērojami ne tikai bojājumi ādā un iekšējos orgānos, bet pārmaiņas personībā un neirotiskas dabas traucējumi. Lai līdz tam nenonāktu, ļoti svarīga ir slimības diagnosticēšana un ārstēšana laikus.
Daudzpakāpju diagnostika
Infektoloģe Angelika Krūmiņa uzskata, ka laimboreliozes laboratorā diagnostika Latvijā ir augstā, varētu pat teikt – pasaules līmenī. Diagnozi nosaka gan pēc klīniskajām pazīmēm (eritēma ērces koduma vietā, migrējoša eritēma), gan epidemioloģiskās anamnēzes, gan – nosakot specifiskās borēliju antivielas (IgM un IgG) asinīs. Diagnostikā izmanto divpakāpju laboratoriskos testus – parasto antivielu testu un apstiprinošo antivielu testu. Infekcijas sākumposmā antivielas parasti vēl neuzrādās, IgM parādās vidēji pēc trim nedēļām vai vēlāk. Savukārt laimboreliozes vēlīnajā fāzē, kad baktērijas var būt aizceļojušas uz citiem orgāniem, IgM bieži vien atgriežas sākotnējā līmenī. Tāpēc tad, kad slimība vairs nav akūtā fāzē, precīzāku ieskatu slimības gaitā sniedz tieši IgG. Sākot ārstēšanu ar medikamentiem, jāsaprot, ka antivielas organismā var saglabāties vēl ilgi, pat ja ārstēšana bijusi veiksmīga. Daudz būtiskāks kritērijs, ārstējot pacientu ar zālēm, ir – vai viņš sāk justies labāk?
Reizēm, ja ir vēl kādas citas slimības, organisma krustenisko reakciju dēļ antivielu rezultāti var būt kļūdaini. Tieši tāpēc Latvijā pieejama arī padziļināta izmeklēšana. Tā kā laimborelioze reizēm var noritēt bez acīmredzamiem simptomiem, nereti jāveic papildu izmeklējumi, un viens no tiem ir apstiprinošais tests. “Ārsts vienmēr skatās kopainu. Kā pacients jūtas, vai ir veikti kādi citi izmeklējumi, kādi ir antivielu testu rezultāti. Tad, ja apstiprinošais tests ir negatīvs, var teikt, ka ir tikai aizdomas par Laimas slimību. Ļoti retos gadījumos arī apstiprinošais tests var uzrādīt maldīgu rezultātu.”
Turpinot par diagnosticēšanas iespējām: “Ja ir aizdomas, ka pacientam varētu būt neiroborelioze, antivielas nosaka cerebrospinālajā šķidrumā. Tāpat, ja ir aizdomas par locītavu bojājumu jeb laimboreliozes ierosinātu artrītu, var tikt veikta punkcija, kad no locītavu šķidruma paņem materiālu un pārbauda uz borēliju DNS. Savukārt, ja pacients atnāk ar lielākiem vai mazākiem ādas plankumiem, mediķis var veikt tēmēto biopsiju no apsārtuma vietas. Tas viss parāda, ka padziļinātā izmeklēšana Latvijā tiešām ir augstā līmenī,” uzsver infektoloģe.
Komandas darbs
Laimboreliozes pacienti bieži vien atsaucas uz to, ka jūtas nesaprasti, jo, dodoties pie ārsta ar neskaidrām sūdzībām, viņus nosūta tālāk pie citiem speciālistiem – kardiologa, neirologa, reimatologa. Dr. Krūmiņa komentē: “Mēs, infektologi, esam ļoti koleģiāli un sadarbojamies ar citiem speciālistiem, ne tikai ģimenes ārstiem. Arī ar neirologiem, jo Laimas slimība tomēr ir neiroinfekcija, kas var rezultēties muguras smadzeņu, galvas smadzeņu, smadzeņu apvalka iekaisumā. Tā ir ļoti komplicēta slimība, un šo pacientu ārstēšanā nereti ir jāiesaistās vairākiem speciālistiem, tas ir komandas darbs. Piemēram, ja Laimas slimības dēļ būs radušās sirds patoloģijas, tad mēs, bez šaubām, aicināsim pacientu konsultēties ar sirds ārstu, jā.”
Mīti par Laimas slimību
• Esmu potēts pret ērču encefalītu, tātad esmu pasargāts.
Noteikti ne. Nedrīkst jaukt ērču encefalītu ar laimboreliozi, tās ir divas dažādas slimības. Lai gan abas šīs infekcijas pārnēsā ērces, simptomi un ārstēšana atšķiras. Pret ērču encefalītu ir pieejama vakcīna, bet pret laimboreliozi nav.
• Laimboreliozes ārstēšana tiek piemērota, balstoties tikai antivielu (IgM un IgG) rādītājos.
Tā tas nebūs gan. Jāārstē ir pacients, nevis antivielas. Tas nozīmē, ka antivielu rādītāji vienmēr jāskata kopā ar sūdzībām. Tā kā antivielu rezultāti reizēm var būt kļūdaini organisma krustenisko reakciju dēļ (ja pacients cieš vēl no kādām citām slimībām), vienmēr ieteicams veikt apstiprinošo testu un tikai tad sākt ārstēšanu – ārsta uzraudzībā. Infektoloģe A. Krūmiņa aicina: “Kad tiek saņemti antivielu rādītāji pret borēlijām, konsultējieties tikai un vienīgi ar savu ārstu, kurš iedziļināsies kopainā un izvērtēs gan sūdzības, gan objektīvos izmeklējumus, gan antivielu rezultātus, iespējams, nozīmēs vēl papildu izmeklējumus. Nekādā gadījumā nesāciet pašārstēšanos!”
• Vienreiz izslimoju, esmu imūns uz visu mūžu.
Diemžēl ne. Prakse rāda, ka ar Laimas slimību var slimot atkārtoti, un, ņemot vērā, ka borēlijas ir ar mainīgām īpašībām, pasaulē līdz šim nav izdevies izveidot labu un efektīvu vakcīnu.
• Antibiotikas var aizvietot ar dabiskajiem līdzekļiem.
Tas ir mīts, ka tautas līdzekļi var izārstēt Laimas slimību, pārliecināta infektoloģe. “Mans kā ārsta uzdevums ir informēt pacientu, ka ārstēšanā nepieciešams izmantot ķīmiskos preparātus jeb zāles. Ja pacients lūdz laiku pārdomām vai kategoriski atsakās no medikamentu lietošanas, tā ir viņa brīva izvēle un atbildība par savu veselību. Tāpat mēdz būt gadījumi, kad nepieciešams pagarināt antibiotiku kursu, bet pacients atsakās, sakot – es nejūtos labi, vēlos pamēģināt ko citu. No medicīnas viedokļa tas nav atbalstāms. Protams, ir cilvēki, kuri tā dara, bet lielākā daļa no viņiem pēc tam atgriežas ārsta kabinetā un saka – lūdzu, izrakstiet man antibiotikas. Mēs, protams, neatsakām.”
Nedaudz statistikas
Antibiotiku kursa efektivitāte
Ja lietojāt antibiotikas, vai pēc antibiotiku kursa jums pazuda simptomi un tie nekad nav atgriezušies (vai varat apgalvot, ka jūtaties pilnībā vesels/a no Laimas slimības)? (%)
Avots: 2020. gada janvārī veiktā Laimas slimības slimnieku biedrības aptauja par Laimas slimības diagnosticēšanu un ārstēšanu. Iesniegto (anonīmo) atbilžu skaits: 225. Svarīgi (!) – biedrības līdz šim veiktās aptaujas nav uzskatāmas par socioloģiskiem pētījumiem, tomēr tās iezīmē sabiedrībā valdošo tendenci. Visas aptaujas veiktas sociālajā platformā “Facebook”.
Vai statistika ir precīza?
Ja jums uzstādīta oficiāla diagnoze – Laimas slimība, vai jūs esat reģistrēts/a Slimību profilakses un kontroles centrā (vai ar jums sazinājās no SPKC)? (%)
Avots: www.laimasslimiba.lv. Aptauja par Laimas slimības slimnieku statistikas uzskaiti. Veikta 2020. gadā laika periodā no 20. jūlija līdz 17. augustam. Iesniegto (anonīmo) atbilžu skaits: 210. Biedrība vēsta: “Ar šo anonīmo aptauju ir apstiprinājusies hipotēze, ka Laimas slimnieku statistikas uzskaite Latvijā nav līdz galam precīza. Ļoti iespējams, daļa ārstu neziņo par diagnozi SPKC (pacients nav saņēmis zvanu no SPKC pēc diagnozes uzstādīšanas). Tas liek domāt, ka šī slimība ir daudz plašāk izplatīta, nekā liecina oficiālā statistika.”
Uzziņa
Meklē atbalstu arī caur Laimas slimības slimnieku biedrību
• Biedrība dibināta 2019. gadā. Tās pārstāvji ir pārliecināti: “Jo informētāks par Laimas slimības iespējamām izpausmēm un sekām būs pacients, jo precīzāk viņš spēs izstāstīt ārstam savas sūdzības, kas savukārt sekmēs ātrāku infekcijas slimības diagnosticēšanu un veiksmīgāku atveseļošanos.”
• Mājas lapa: www.laimasslimiba.lv (pieejami arī pieredzes stāsti)
• Atbalsta grupa: https://www.facebook.com/groups/287354671899758
• Laimas slimības slimnieku “Facebook” lapa: https://www.facebook.com/laimasslimniekubiedriba
Pieredze
“Savu ērci nemaz neredzēju!”
Četru bērnu mamma, vēdiskā astroloģe un vegānisko ēdienu pavārgrāmatas autore Inese Dāvidsone (39) stāsta, ka ar neskaidru, iepriekš vēl nebijušu simptomātiku saskārusies 2020. gada pavasarī. “Tolaik atsāku sportot pēc ceturtā bērna piedzimšanas un jutu sāpes labajā ceļgalā. Pirmā doma bija – gadi iet, locītavas bojājas, bērnus un iepirkumus nēsāju, ķermenis piekūst. Pēc laika labajam ceļgalam pievienojās labais plecs. Turpināju secināt, ka pēdējos padsmit gadus pastāvīgi esmu vai nu gaidījusi mazuli, vai barojusi ar krūti, līdz ar to liela daļa minerālvielu un vitamīnu droši vien ir “noēsti”. Tam piepulcējās klāt sāpes plaukstu locītavās, kas arī šķita loģiski, ņemot vērā, cik daudz ikdienā griežu pārtikas produktus, gatavojot ģimenei maltītes. Strauji pasliktinājās redze, bet, tā kā 2006. gadā man tika veikta redzes lāzerkorekcija, iedomājos, ka redze vienkārši atgriežas savā iepriekšējā stāvoklī, kas reizēm pēc lāzerkorekcijas mēdz būt.
Vienu rītu, kad jau atkal jutu smeldzīgās sāpes, nāca atskārsme – nē, kaut kas tomēr nav kārtībā. Klasiskā asins aina uzrāda lieliskus rezultātus, to nododu regulāri, bet pašsajūta nav laba. Mana mamma, būdama neiroķirurģe, ieminējās, ka vajadzētu nodot analīzes uz borēliju antivielām. Šo domu piefiksēju, un pēc kāda laika, kad atkārtoti nodevu asinis, atzīmēju antivielas analīžu lapā. Man par lielu pārsteigumu atbildes bija pozitīvas, kas deva slēdzienu, ka man ir Laimas slimība. Tika konstatēts, ka laimborelioze man ir apmēram gadu, pusotru. Svarīgi ņemt vērā, ka es savu ērci neredzēju! Tāpat man nebija klasiskā sarkanā plankuma jeb eritēmas, nebija priekšvēstnešu, ka kaut kas nav labi. Es šo informāciju saņēmu novēloti.
Pirms man tika diagnosticēta laimborelioze, lai risinātu jautājumu par sāpēm locītavās, biju apmeklējusi gan neirologu, gan reimatologu, gan citus medicīnas speciālistus. Katrs no viņiem meklēja sāpju cēloni. Tad, kad tika apstiprināta Laimas slimība, sapratu, ka paralēli ģimenes ārsta viedoklim vēlos uzklausīt arī citu mediķu domas, piemēram, infektologu. Tā, konsultējoties ar vairākiem speciālistiem, nonācu līdz secinājumam, ka jālieto antibiotikas. Tolaik baroju bērnu ar krūti, tāpēc palūdzu infektoloģei izvēlēties tās valsts vadlīnijas, kur noteikts, ka medikamenti jālieto divas, nevis trīs nedēļas. Piekritu iet šo tradicionālās medicīnas ceļu, bet ar domu, ka pēc tam centīšos organismu attīrīt un no jauna stiprināt, jo kopumā ticu holistiskai jeb visaptverošai pieejai veselības uzturēšanā.
Pēc divu nedēļu antibiotiku kursa ieturēju trīs dienu detoksu un atsāku bērna barošanu ar krūti. Tālāko ārstēšanu speciālista vadībā izvēlējos ar naturopātijas preparātiem, kas barošanai nekaitē.
Cik lielā mērā ārstēšanai pakļaujas mans dzīvesveids? Ja es būtu viens atsevišķs cilvēks bez ģimenes, daudz vairāk no uztura izslēgtu cukuru, miltus, vairāk pieslēgtu klāt pirtis, karsēšanos, darītu visu to, kas borēlijai nepatīk. Par to, kā jūtos šobrīd, – kā kuru dienu. Vienu dienu redze miglojas un ir sāpīgi acāboli, gaisma spiež acīs. Citu dienu locītavas smeldz. Mēdz būt, ka nogurums ir lielāks. Reizēm psihoemocionālā sajūta kļūst nestabilāka. Taču to uztveru kā atgādinājumu, ka neesmu vēl pabeigusi ārstēšanos, ko pierāda arī ik pa trim mēnešiem nodotās analīzes un to rādītāji, kuru progresija it kā ir laba, bet nav ļoti strauja un spīdoša. Jāsaprot, ka nevar gribēt dziedināt organismu īsā laikā, ja pusotru gadu tas bijis hroniski slims.”
