* Mans tēvs ir labākais pasaulē, par kādu vien var sapņot. Viņš mīl manu māti (un vienmēr dara viņu laimīgu), viņš iet uz katru manu futbola maču, kurā esmu piedalījusies no piecu gadu vecuma (tagad man ir 17), viņš nodrošina visu ģimeni. Šorīt no rīta, kad es meklēju tēva instrumentu kastē knaibles, tās dibenā es atradu salocītu lapiņu. Tā bija lapa no tēva vecās dienasgrāmatas, kas datēta ar mēnesi pirms manas dzimšanas. Tur bija rakstīts: “Man ir 19 gadi, es esmu alkoholiķis, kurš izmests no institūta, neveiksmīgs pašnāvnieks, vardarbības upuris un bijušais automašīnu zaglis. Nākamajā mēnesī tam vēl pievienosies “jaunais tēvs”. Taču es zvēru, ka izdarīšu visu, lai manai mazulītei viss būtu labi. Es kļūšu viņai par tādu tēvu, kāda man nekad nav bijis.” Un… es nezinu, kā, bet viņam tas izdevās. 3
* Šodien mans astoņgadīgais dēls apķēra mani un sacīja: “Tu esi pati labākā māmiņa visā pasaulē.” Es pasmaidīju un pajautāju: “Kā tu zini? Tu taču neesmu redzējis visas pasaules mātes.” Dēls apķēra mani vēl ciešāk un sacīja: “Tu jau arī esi visa mana pasaule.”
* Šodien es biju pie sava pacienta, padzīvojuša vīrieša ar Alcheimera slimību. Viņš tik tikko atceras savu vārdu un parasti aizmirst, kur atrodas un ko teicis pāris minūtes atpakaļ. Taču kaut kādā brīnumainā veidā (un man liekas, ka to sauc par mīlestību), viņš katru reizi, kad viņu apciemo viņa sieva, viņš atceras, kas viņa ir, un sagaida viņu ar vārdiem: “Sveika, mana brīnišķīgā Keita!”
* Mans 21 gadu vecais labradors tik tikko spēj piecelties, gandrīz nemaz neredz un nedzird, un viņam nav spēka pariet. Taču, kad es ienāku istabā, viņš tik un tā priecīgi kustina asti.
* Šodien braucām mājās ar vectētiņu, kad viņš krasi apgrieza mašīnu atpakaļ, sakot: “Es aizmirsu nopirkt ziedus tavai vecmāmiņai. Tūlīt ieiešu veikalā uz stūra un nopirkšu viņai puķu pušķi. Es ātri.” “Vai šodien ir kāda īpaša diena?” – es jautāju. “Nē, it kā nē,” teica vectētiņš. “Katra diena ar kaut ko ir īpaša. Un tava vecmāmiņa mīl ziedus. Tas dara viņu laimīgāku.”
* Šodien pagājuši desmit gadi kopš tēva nāves. Kad biju maza, viņš man dziedāja īsiņu melodiju, kad lika gulēt. Kad man bija 18 un viņam bija vēzis, es arī to dziedāju – nu jau viņam, apciemojot tēvu slimnīcā. No tiem laikiem es šo melodiju nekad nebiju dzirdējusi, līdz šodien mans līgavainis sāka to dungot sev zem deguna. Izrādās, viņam to bērnībā dziedāja māte.
* Šodien, divus gadus pēc tā, kad sākām dzīvot atsevišķi, mēs ar savu bijušo sievu beidzot atrisinājām savas nesaskaņas un nolēmām tikties papusdienot. Mēs runājāmies un smējāmies četras stundas pēc kārtas. Pirms mums bija jāiet prom, viņa iedeva man lielu, biezu aploksni. Tajā bija 20 mīlestības vēstījumi, kurus viņa bija uzrakstījusi šo divu gadu laikā. Uz aploksnes bija rakstīts “Vēstules, kuras es nenosūtīju savas stūrgalvības dēļ.”
* Šodien ar mani notika nelaimes gadījums un uz pieres ir nobrāzums. Ārsts aptina manu galvu ar pārsēju un lika to nēsāt veselu nedēļu – man tas ļoti nepatika. Pirms divām minūtēm manā istabā ienāca jaunākais brālis – arī viņa galva bija apsieta ar pārsēju! Mamma teica, ka viņš nevēlējās, lai es justos nelaimīgs.
* Šodien, kad mans 91 gadu vecais vectēvs (kara ārsts, apbalvots ar ordeņiem un veiksmīgs uzņēmējs), atpūtās slimnīcas gultā, es viņam jautāju, ko viņš uzskata par savu lielāko panākumu. Viņš pavērsās pret manu vecmāmiņu, paņēma viņus aiz rokas un teica: “To, ka es novecoju kopā ar viņu.”
* Šodien, mūsu piecdesmitajā kāzu gadadienā, viņa pasmaidīja man un teica: “Žēl, ka mēs nesatikāmies agrāk.”
Izmantots materiāls no adme.ru
