Vai ar sirdi tā gadījās vēl kādreiz? 0
Pēc tam sākās citādi simptomi. Kādu rītu piepeši zaudēju samaņu. Attapos, ka esmu nokritusi koridorā, skapis sagāzies, matu lakas pudeles sakritušas kaudzē. Nezinu, cik ilgs bija šis brīdis. Pēc tam bija vēl vairākas ģībšanas epizodes. Baidījos vispār doties ārpus mājas, jo ja nu atkal tā notiek… Vajadzēja sevi pārvarēt, lai kaut kur ietu. Vienmēr pieskatīju, vai maciņā ielikts personu apliecinošs dokuments.
Tad sākās redzes zudumi. Priekšā balts plankums, redzu tikai tam apkārt, it kā kāds spīdinātu acīs spilgtu gaismu. Baidījos sēdēt pie automašīnas stūres – ja nu tā notiek uz ceļa?
Vēl viens pārbaudījums bija ļoti stipras galvassāpes, kas uznāca pēkšņi. Sāku nēsāt somā pretsāpju tabletes, rūpējos, lai vienmēr ir līdzi ūdens.
Vēlāk parādījās asas sāpes dažādās ķermeņa daļās. Iedūra celī, pēc laika sāka sāpēt pirksti. Tirpa rokas, piemetās it kā tiks – trīcēja zods vai plakstiņi…
Ķermenis deva zīmes?
Ķermenis it kā teica: pievērs, lūdzu, man uzmanību, pirms neesmu radījis pamatīgas veselības problēmas. Tiklīdz viens simptoms beidzās, sākās kaut kas cits. Ģimenes ārste mani centīgi sūtīja uz dažādiem izmeklējumiem, taču analīžu rezultāti vēstīja tikai vienu – viss turas normā.
Mani māca bezcerība. Teicu sev: nu tu esi izgāzusies visās jomās – darba nav, vīra nav, veselība čupā, viss beidzies. Beidzot tika noteikta diagnoze – obsesīvi kompulsīvie traucējumi, veģetatīvā distonija. Kad lasīju par šo slimību, tur bija garš saraksts ar iespējamiem simptomiem. Pie katra gluži vai salēcos – re, šis man bija, un šis arī.
Vēlāk pievienojās depresija ar nemotivētu trauksmi. Visu laiku šķita, ka var notikt kaut kas slikts, nespēju koncentrēties. Sapratu, ka iepriekšējā amatā vairs nevarēšu atgriezties, jo to nespēšu veikt. Varēšu darīt tikai kaut ko vienkāršu – slaucīt ielu, mazgāt grīdu.
Kāda bija ārstēšana?
Nonācu psihoneiroloģiskajā dispanserā, ārsts izrakstīja medikamentus. Esmu skolota farmaceite, mājās allaž bija zāles visādiem gadījumiem, tiklīdz draugam vai radam ievajadzējās, biju klāt ar tabletīti. Nereti šķiet – jo vairāk zāļu, jo vairāk veselības, bet patiesībā ir otrādi.
Zāles dzēru aptuveni pusgadu. Tad iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuriem ir tāda pati diagnoze, bet viņi iztiek bez medikamentiem, apzināti nelieto. Viņiem tas ir pa spēkam. Es izvēlējos vieglāko ceļu – zāles.
Ārstējos arī Neirožu klīnikā Dzintaros. Kāds teiks: ārprāts, tas taču gandrīz trakonams! Taču tur guvu būtisku palīdzību un vērtīgu pieredzi. Piedalījos grupu un individuālajās terapijās, apguvu autogēno treniņu. Turklāt sastapu daudz interesantu un gudru cilvēku, kuri dzīvē daudz sasnieguši. Vairākums bija izdeguši darbā līdzīgi kā es, bet bija arī kāda sieviet, kura pusgadu gulēja mājās ar lauztu kāju un bija stresā no nekā nedarīšanas.
Es domāju, ka daudzi sadzīvo ar nelāgiem simptomiem, bet nemeklē palīdzību, jo kauns par to runāt. Man arī vajadzēja drosmi, lai citiem atklāti pateiktu, kas kait. Arī tagad ir mazliet neērti stāstīt, bet es to daru.
Vai darīji vēl kaut ko, lai tiktu vaļā no veģetatīvās distonijas un depresijas?
Visu laiku meklēju, kā vēl sev palīdzēt. Apmeklēju masāžas, dažādas atbalsta grupas. Atradu garīgās veselības atbalsta biedrību Saules zīmes. Viņi rīkoja interesantu pētījumu par akupresūras ietekmi depresijas pacientu ārstēšanā. Izmēģināju, tas bija kā bezmaksas bonuss. Interesantas nodarbības sievietēm notiek Ineses Prisjolkovas Pavasara studijā.
Ir daudz metožu, atliek tikai ieskatīties internetā, – mandalu zīmēšana, dažādas deju nodarbības, kursi, semināri, prakses. Būtībā visur māca kaut ko līdzīgu – sevis pieņemšanu un mīlēšanu. Arī man stress bija tāpēc, ka nepieņēmu sevi tādu, kāda esmu. Visu laiku pūlējos būt labāka, līdzināties citiem.
Šķita, ka laimīgu padarīs kaut kas ārpus manis – cits darbs, vīrs, jauna mašīna… To sasniedzu, bet nejutos harmoniski. Tagad zinu, ka laimīga kļūst pavisam citādi – nevis apstākļi to nosaka, bet es to izvēlos.
Sevis pieņemšanā un pašapziņas celšanā daudz palīdzēja biodeja. Nevis būt par kādu labākam, bet unikālam, kāds mēs katrs esam. Pat ja manī mīt bailes, mans iekšējais bērns ir nobijies, taču es sevi mīlu, jo tāda esmu.
Vai turpini dejot?
Jā, turklāt rakstu nobeiguma darbu biodejas skolā. Arī karsto jogu nepametu. Tā vairo izturību un vienlaikus padara spēcīgāku prātu. Izsvīstu un jūtu, ka caur to aiziet viss sliktais, ir tīrības sajūta. Man palīdz arī elpošanas vingrojumi, ko māca joga.
Ārsti atzina, ka tas viss man der. Arī skriešana un braukšana ar divriteni, kas vienmēr patikusi. Un auksta duša, peldēšanās līdz vēlam rudenim. Der jebkādas rūpes par sevi.
Iepriekšējā darbā neatgriezos. Protams, šis lēmums nenāca uzreiz. Līdzko kļuva nedaudz labāk, sāku sevi šaustīt – cik ilgi domā vāļāties, ej strādāt, citādi nevienam nebūsi vajadzīga… Es un droši vien daudzi ir tā audzināti. Tomēr šoreiz rīkojos atšķirīgi.
Parasti atrod jaunu darbavietu un tad tikai iet prom, bet es darbu uzteicu bez noteikta nākotnes plāna. Bailes no nestabilitātes daudzējādā ziņā ir prāta izdomātas, zināmā mērā vēsturiskas no pēckara un vēl senākiem laikiem. Manuprāt, mūsdienās gandrīz nav iespējams nomirt badā vai palikt bez pajumtes, dzīvojam taču humānā sabiedrībā.
Esmu pateicīga valstij, ka iespējams tik ilgi slimot, saņemt slimības pabalstu, agrāk par to nemaz nezināju. Tagad iestājos bezdarbniekos.
Zinu, ka šis laiks man dots, lai saprastu, kas dzīvē ir svarīgs. Kad gāju Personības pilnveidošanas centra kursos, katru dienu pierakstījām trīs labas lietas, kas notikušas. Rakstiski to vairs nedaru, bet ik rītu pieeju pie loga un pasaku paldies par dienu, kas man dāvāta.
Es nezinu, vai šī slimība mani vēl kādreiz piemeklēs. Bet, ja tā nāks, zināšu, kā tikt galā.
