Samazini mūzikas skaļumu, kad parkojies? Atklāts iemesls, kāpēc cilvēki tā dara 0
Mūzikas skaļuma samazināšana, kad esi apmaldījies vai parko automašīnu, var šķist dīvaina rīcība, taču patiesībā tāda tā nav. Tā ir dabiska smadzeņu reakcija uz situāciju.
Lai saprastu, kāpēc tu samazini radio skaļumu, ir jāsaprot daži fakti par to, kā darbojas cilvēka smadzenes. Smadzenes sastāv no trim daļām: lielajām smadzenēm jeb galvas smadzeņu garozas daļas – lielākās smadzeņu daļas, kas atbild par augstākām kognitīvajām funkcijām, piemēram, valodu un emocijām; smadzenītēm, kas kontrolē muskuļu kustības un līdzsvaru; un smadzeņu stumbra, kas regulē automātiskās organisma funkcijas, piemēram, elpošanu, kā arī darbojas kā “stacija”, kas savieno muguras smadzenes ar lielajām smadzenēm un smadzenītēm.
Ikdienā mēs uztveram informāciju par apkārtējo vidi caur piecām galvenajām maņām: garšu, dzirdi, ožu, tausti un redzi. Katru maņu vada savi sensoro neironu tīkli, kas centrālajai nervu sistēmai ziņo par izmaiņām vidē. Smadzenes, kas ir daļa no centrālās nervu sistēmas, apvieno visu šo informāciju un izlemj, kā rīkoties tālāk. Šo procesu sauc par kodēšanu. Smadzenes nepārtraukti izvērtē, kas būs to galvenais uzdevums — primārais uzdevums, uz kuru koncentrēties — un kas būs sekundārais uzdevums, kam tiek pievērsta mazāka uzmanība.
Smadzeņu spēja pārslēgties starp šiem uzdevumiem sauc par uzmanības pārslēgšanu, un tai ir sava cena: pārslēgšanās notiek ātri, bet ne acumirklī. Tās daļas sekundes, kas tiek pazaudētas uzmanības maiņas laikā, var palēnināt reakcijas ātrumu. Un, ja esi apmaldījies, tas var nozīmēt atšķirību starp ielas nosaukuma ieraudzīšanu vai pabraukšanu garām savam krustojumam.
Cilvēki bieži samazina mūzikas skaļumu, braucot pa blīvu pilsētas satiksmi, meklējot konkrētu adresi vai arī sarežģītos apstākļos (piemēram, spēcīgā lietū vai sniegputenī), jo šādos brīžos ir vajadzīga lielāka koncentrēšanās nekā ikdienas braucienā.
Mūzikas skaļuma samazināšana vai izslēgšana noņem vienu uzdevumu no smadzeņu “darāmo lietu saraksta”, ļaujot koncentrēties uz svarīgāko – ceļa atrašanu.
Darbā 11 procenti no mums sastāda darāmo lietu sarakstus sapulču laikā, un vairāk nekā puse pārbauda e-pastu, runājot pa telefonu. Daudzi no mums sevi uzskata par lieliskiem “multitaskeriem” (vairāku lietu darīšana vienlaicīgi) — un uzskatām, ka divu vai vairāku uzdevumu veikšana vienlaicīgi, vai ļoti ātra pārslēgšanās starp tiem ir norma. Taču patiesībā šāda it kā produktivitāte ir maldinoša. Lai gan mums patīk domāt, ka spējam vienlaicīgi paveikt vairākus uzdevumus, cilvēka smadzenes nemaz nav radītas “multitaskingam”.
Dod smadzenēm vienu uzdevumu — problēmu nav. Dod divus — tās spēj sadalīt uzmanību. Bet, ja uzdevumu ir vairāk par diviem, viss mainās.
Kad uzmanība tiek sadalīta, smadzenes sāk strādāt mazāk efektīvi un kļūdās biežāk.
Cilvēka smadzenēm nav neierobežotu resursu, tās uzdevumus izpilda secīgi, taču tik ātri pārslēdzas starp tiem, ka mums šķiet, ka darām vairākus darbus vienlaicīgi. Tā kā mūsu spēja koncentrēties un uzmanības resurss ir ierobežots, īpaši sarežģītos brīžos smadzenēm nākas izvēlēties, kurai informācijai pievērst uzmanību un kuru kodēt. Piemēram, smadzenes spēj apstrādāt vai nu vizuālos braukšanas uzdevumus (meklēt adresi), vai klausīties mūziku.
Smadzenes ne tikai nespēj “multitaskot”, bet arī tad, kad mēģinām to darīt, katrs mērķis konkurē par ierobežotajiem resursiem. Tas rada sava veida “sastrēgumu”, un rezultātā mēs kļūstam neprecīzi un mazāk efektīvi. Mēs nepamanām svarīgu informāciju, pieļaujam kļūdas un kopumā atceramies mazāk.
“Multitaskings” var palielināt kļūdu skaitu līdz pat 50 procentiem. Turklāt tas nesamazina laiku — gluži pretēji, mēģinot darīt vairākus darbus uzreiz, katra uzdevuma veikšanai nepieciešamais laiks dubultojas.
Ja tiek ieviests trešais uzdevums, smadzeņu prefrontālā garoza, kas atbild par izpildfunkcijām, “izmetīs” to, ko uzskatīs par mazāk svarīgu. Tas ir saistīts ar mūsu maņu sistēmu ierobežojumiem — mēs atsakāmies no tā, ko smadzenes uzskata par mazāk nozīmīgu. Kad esam apmaldījušies vai jāveic braukšanas uzdevums, ko neveicam bieži (piemēram, parkošanās paralēlajā stāvvietā), mēs “rediģējam” apkārtējo vidi. Mēs pārstājam klausīties pasažieru sarunas, mūsu redzeslauks sašaurinās, un mēs samazinām vai pilnībā izslēdzam mūzikas skaļumu, lai visu uzmanību veltītu redzei vai telpiskajai uztverei.
Raksts sagatvots pēc ārzemju preses materiāliem.
