Zoopsiholoģe par nošauto Modra suņu gadījumu: “Vai kucēns spētu nogalināt stirnu? Noteikti nē”
53
Šajās brīvdienās daudzi no mums ir satraukušies par notikušo saistībā ar Modra Konovalova suņiem. Tika nogalināti trīs mājdzīvnieki – Bora (4 gadi), Bruno (9 mēneši) un ČipiĻipi (4 mēneši).
Šobrīd par to runā teju visi, diskutējot gan par iespējamo fotogrāfijas viltojumu, gan potenciālajām sekām tiem cilvēkiem, kuri pieņēma lēmumu dzīvniekus nošaut, protams, arī par saimnieka atbildību. Interesants aspekts, manuprāt, ir dzīvnieku psiholoģija – kā tad suņi varētu uzvesties šādā situācijā.
Lai noskaidrotu ko vairāk un modelētu situāciju, sazinājos ar diplomētu zoopsiholoģi Ingu Cerbuli.
Saimnieka atbildība
Viņa uzreiz norāda, ka šī situācija ir ļoti sāpīga un satraucoša: “Gribu aicināt sabiedrību, suņu īpašniekus vairāk fokusēties uz to, ka tā ir saimnieka atbildība, kur atrodas un ko dara suns. Es nosodu mājdzīvnieku šaušanu pat tad, ja īpašnieks tomēr nav ievērojis mājdzīvnieku turēšanas prasības, sodam un risinājumam nevajadzētu būt nogalināšanai. Te paralēli arī jāanalizē, kur tika nošauti dzīvnieki. Ja mājas pagalmā, apdzīvotā vietā, kur tuvumā varēja būt arī bērni, kas to varēja redzēt, arī viņi varēja tikt pakļauti spēcīgai emocionālai traumai. Man gan nav zināms, kādā vidē tas notika konkrēti šajā gadījumā.”
Zoopsiholoģe norāda, ka visās situācijās, kad suņa darbības ir nelikumīgas vai tās saduras ar citu cilvēku interesēm, dzīvnieks vienmēr būs zaudētājs. Tā nav situācija, kurā dzīvniekam būtu iespējams uzvarēt, tieši tāpēc saimnieka pienākums ir dzīvnieku saudzēt, pasargāt, nodrošināt, lai viņš neklaiņo.
Kas rakstīts likumos?
Saistībā ar notikušo Inga nosoda divu personu rīcību: “Ņemot vērā publiski zināmo informāciju, es nosodu divu personu rīcību. Nosodu saimnieku, ka netika nodrošināts, ka dzīvnieki atrastos drošā, iežogotā teritorijā, tāpēc varēja brīvi izkļūt ārpus īpašuma. Un nosodu arī cilvēku, kas nošāva šos suņus, jo uzskatu, ka situāciju varēja risināt ar citām metodēm.”
Kopā ieskatāmies arī Medību likuma 3.pantā norādītajā, ka “klaiņojošu mājas (istabas) dzīvnieku nonāvēšana medību platībās, izmantojot medību šaujamieročus un ievērojot dzīvnieku aizsardzību reglamentējošos starptautiskos līgumus un citus normatīvos aktus” arī ir pieļaujama un pielīdzināma medībām.
Inga gan uzskata, ka mūsu valsts likumdošanā šeit ir novērojamas pretrunas: “Mani kā cilvēku, kas mīl dzīvniekus un visu savu apzināto mūžu nodarbojas ar suņu uzvedības jautājumu risināšanu, disonansē viena lieta. Kā var būt, ka no vienas puses normatīvos ir norādīts, ka tiek veicināta dzīvnieku glābšana, bet no otras – ir pieļaujama nogalināšana. Ja kāds atkritumos atrod pusdzīvus kucēnus, viņus var vest mājās, barot, mīlēt un censties glābt, vai varbūt labāk nošaut? Man tas nav pieņemams un sagremojams. Sanāk, ka rīkojamies atbilstoši tam likumam, kuru pirmo esam atvēruši? Jo abi risinājumi ir likumīgi.”
Nedaudz par suņu uzvedību
Jautāju ekspertei, kā suns mēdz uzvesties svešā teritorijā un medījuma tuvumā. Atbilde te nav viennozīmīga: “Atbilde šeit ir sarežģīta un pārāk individuāla, tāpēc es pat nevēlos izteikt minējumus. Es neesmu medniece, neņemu rokās bisi, taču esmu runājusi ar vairākiem medniekiem. No viņiem zinu, ka ir dzīvnieki, kuri nomedīto ļoti sargā, pie tā laižot klāt tikai savu saimnieku, bet ir arī tādi, kas nesargā. Reakcija ir individuāla.”
Viens gan esot skaidrs: “Tā fotogrāfija, kas šobrīd cirkulē apkārt, neko nepierāda. Skaidrs ir vien tas, ka suņi nebija mājās, nebija saimnieka uzraudzībā. To neviens neapstrīd. Ir izskanējis viedoklis, ka dzīvniekiem, kuri ir nogalinājuši stirnu, būtu jābūt ar asinīm iekrāsotam apmatojumam, jā, es arī sagaidītu, ka tā būtu, bet varbūt stirna ir nogalināta jau agrāk? Tad var būt visādi.
Ja dzīvnieks ir nogalināts nesen, suņa galvai, kaklam, priekškājām būtu jābūt notraipītām ar asinīm, ko es izplatītajā fotogrāfijā neredzu. Bet bildi jau var izveidot jebkādu, svarīgāk ir runāt ar aculieciniekiem, kuriem varētu būt kādi pierādījumi. Fotogrāfijai pašlaik nav lielas nozīmes. Te ir darbs policijai.”
Vaicāju arī par dzīvnieku pozu fotogrāfijā. Vai suns uzvedas tik mierīgi, ja tuvumā ir medījums, bet otrā pusē svešs cilvēks, kurš uzņem foto. Zoopsiholoģe norāda, ka tā var būt, jo, iespējams, cilvēks viņus uzrunāja, teica, lai dodas mājās, tāpēc suņi apsēdās un vēroja notiekošo.
Un kā ir ar kucēnu? Vai 4 mēnešus jauns suns var uzbrukt stirnai? “Ja pieaugušie suņu uzbrūk, arī kucēns var skriet līdzi, taču es apšaubu, ka viņš var nopietni uzbrukt. Cilvēcīgi ir žēl, ka ir nošauts arī kucēns, tas ir skumji, bet ir iespējams, ka viņš skrēja līdzi, rēja. Vai kucēns spētu nogalināt stirnu? Noteikti nē, bet pieļauju, ka barā varbūt skrēja līdzi citiem.”
Mācība citiem
No katras situācijas kaut ko varam mācīties. Kā tad vajadzētu rīkoties, ja mājas pagalmā ir ieskrējis svešs suns vai pat vairāki?
“Ir jāuzvedas piesardzīgi. Nevajadzētu iet klāt, ņemt ciet, saukt, ietekmēt, jo sveša suņa uzvedība ir neprognozējama, cilvēks var tikt sakosts. Ja suns ir ieskrējis svešā sētā, visloģiskāk ir zvanīt dzīvnieku ķērājiem vai pašvaldības policijai. Ja suns ir draudzīgs, var pārliecināties, vai suns ir čipēts un reģistrēts (jo aplūkot nevar, tas nav redzams, to var noteikt tikai ar čipa lasītāju ierīci). Nevajag pašu spēkiem censties darīt varoņdarbus. Vecākiem iesaku šādas situācijas pārrunāt ar bērniem – ja kaut kur redzams suņu bars, noteikti nevajag iet klāt, nevicināt rokas, neuzrunāt. Labāk mierīgiem soļiem doties prom, neskatoties virsū. Latviešiem ir teiciens, ka nelaime nenāk brēkdama. Attiecībā uz suņiem ir otrādi – te nelaime nāk skaļi brēkdama, tāpēc ir jāreaģē, pirms tā ir notikusi.”
