Jevgeņijam Odincovam pirms 12 gadiem bija melanoma trešajā stadijā: “Šo slimību var uzveikt!” 0
Augustā astoņi pacienti, kam savulaik diagnosticēts vēzis (daži slimību jau uzveikuši, daži vēl cīnās), devās uz Alpiem, lai kāptu to augstākajā virsotnē Monblānā, šādi apliecinot, ka dzīve ar draudīgo diagnozi nebeidzas.
Publicējam fragmentu no Vija Beinertes raksta “Dzīve ir brīnums”, kura ievadā autore saka: Šis raksts ir par spēku un iedvesmu. Un par virsotnēm – gan tām, kas sniegotas uzmirdz saulē, gan tām, kas mūsos pašos.
Jevgeņijs Odincovs: – Esmu peldētājs, daudzkārtējs Latvijas rekordists un čempions, peldēšanas treneris, visu mūžu sportā. Bet kalnos kāpu pirmo reizi. Kad ieraudzīju, sapratu – tā ir mīlestība uz mūžu. Kā Visockis saka – par kalniem labāki var būt tikai kalni.
Pirmo diagnozi man uzstādīja 2005. gadā. Es tolaik vēl baseinā strādāju. Kaut kāda krevele uz muguras, man medpunktā uzsmērē zeļonku. Bet tā krevele nepāriet, lobās, sāp. Un pašsajūta nelāga, spēka nav, aizdusa, sirds sāk streikot. Kad izoperēja, izrādījās – melanoma trešajā stadijā. Nozīmēja man ķīmiju, taču es attiecos. Un labi, ka atteicos, vēlāk uzzināju, ka manā gadījumā tas neko labu nebūtu devis. Melanoma ir viens no bīstamākajiem un agresīvākajiem vēža veidiem, ātri izplatās, skar limfu. Uzmeklēju Ivaru Kalviņu, slaveno ķīmiķi, viņš man iedeva kādu savu preparātu un pateica: tas palīdz nostiprināt imūnsitēmu, bet vēža sakarā jums jāsatiekas ar Ainu Mucenieci. Tā es kļuvu par slavenās zinātnieces pacientu. Viņa mani rūpīgi iztaustīja, pēc tam visu pārbaudīja ar svārstu, viņai piemita šādas spējas. Atceros, tur viņa svārstu virs aknām, tas griežas kā traks, viņa saka: jautri dzīvojat, jaunais cilvēk. Tad nu viņa man noteica stingru režīmu. Kopš tās dienas radikāli esmu mainījis ēšanas paradumus, alkoholu nelietoju nemaz, var teikt – vienā mirklī dzīve pagriezās par 180 grādiem. Katru nedēļu viņa pārbaudīja manas analīzes un noteica, kas jādzer un kas jāinjicē. Jā, man Mucenieces “Rigvirs” palīdzēja. Zinu, ka neesmu vienīgais, kam ar to izārstēta melanoma.
Taču ļoti svarīgi ir arī ēšanas paradumi, miegs, fiziskas aktivitātes un svaigs gaiss. Četrus gadus attīrīju organismu, lai nebūtu nekādu iekaisuma perēkļu, ēdu putras, pienu – tikai no govs, ābolus – tikai no zināmas ābeles, sulas – tikai svaigi spiestas. Muceniece teica: jāēd tas, kas mūsu platuma grādos audzis, dabīgi mēslots, nekādas ķīmijas. Un, protams, nekādu desu vai kūpinājumu. Daži apgalvo, ka melanomas slimnieki nedrīkst iet saulē. Drīkst, tikai ne ilgāk par piecpadsmit minūtēm. Svarīgi ir arī, kurā laikā.
Tagad katru gadu eju uz pārbaudēm – viss tīrs. Tomēr turpinu dzīvot veselīgi.
Arī elpot ir jāmāk pareizi. Kalnos gaiss retināts, lielas slodzes, muskuļos veidojas pienskābe, kāpjam, kāpjam un tad es saku: Kristap, apstāsimies, izbaudīsim ainavu! Pastāvam, pavērojam, kā zvaigznes krīt vai kā saule aust, kā ledus mirgo tās pirmajos staros, un atkal – dzelkšņi pie kājām un ejam! Soli pa solim. Kamēr uzkāpām virsotnē. Apskauju debesis un saprotu: es bez tā visa vairs nevaru! Kristaps jautā: gribi vēl kāpt kalnos? Gribu! Un sieviņu arī ņemšu līdzi, viņa man sportiska, ar jogu nopietni nodarbojas. Kustība tā ir dzīvība. Kas notiek, ja cilvēks apsēžas uz dīvāna pie televizora? Ķermenī veidojas skāba reakcija, tiek izjaukts PH līmenis, un tas ir ļoti slikti un pat bīstami. Tāpēc ir jākustas, ir jābūt svaigā gaisā, ir jāgrib uzveikt slimību. Kopš brīža, kad man noteica diagnozi, ir pagājuši divpadsmit gadi. Gribu, lai cilvēki zina, ka ir iespējams šo slimību uzveikt, ir tikai ļoti jāgrib. Tas ir pirmais un galvenais – kā sportā – visa pamatā ir griba. Un regulāri ir jāiet uz pārbaudēm – gan sievietēm, gan vīriešiem.
Visu rakstu “Dzīve ir brīnums” var lasīt jaunajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā vai tā elektroniskajā variantā.
