Man nelīdz tie “gudrie” ieteikumi neiespringt un maksimāli sevi nodarbināt ar citām lietām. Esmu ierakusies darbos “līdz ausīm”, eju sportot, apmeklēju kultūras pasākumus, nodarbojos ar saviem hobijiem, aizpildu visu savu laiku, lai nebūtu teju neviena brīža, kad apcerēt savu bēdu, bet nekas nesanāk. Jo es, lai ko arī darītu, tomēr spēju domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, tāpēc mana problēma nekur nezūd. 0
Abi ar vīru pat imidžu pamainījām, pārkārtojām dzīvokli, lai tik domas novērstos. Nekas nelīdz. Ikreiz, kad kaut kur ieraugu kādu sievieti grūtnieci, manī iekšā savelkas tāda sāpe, ka raudāt gribas. Vienīgais mierinājums ir vīra atbalsts, bet arī viņam nav viegli. Ko lai iesāk? (Adopciju neieteikt, jo svešu bērnu nespētu pieņemt, kā arī neder biedrošanās ar līdzīgiem bēdu biedriem, jo man no citu nelaimes vieglāk nepaliek),” tā vēstulē padomu taujā kāda sieviete.
Atbild psiholoģe konsultante Iveta Gēbele:
“Sveika! Tev un arī vīram es tiešām ieteiktu apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. Tas vismaz palīdzētu jums abiem, kā jau pati raksti, mierīgāk uztvert apkārtējo pasauli, kurā ir bērni, vai arī palīdzētu atrisināt jūsu problēmu. Bieži vien problēmas sakne ir pavisam citur, ne tur, kur to meklējam.
Iemesli, kāpēc pāris netiek pie bērniņa, ir ne tikai medicīniski, bet lielāko daļu psiholoģiski. Un varbūt problēma nav tevī, bet kaut kur tālāk, tālākās paaudzēs. Ja dzīvība netiek nodota tālāk, iespējams, ka ir kaut kur bijis dzimtas sistēmā dzīvības plūsmas pārrāvums. Atrisinājums būs tad, ja tiek tam klāt un atjauno mīlestības un dzīvības plūsmu. To var izdarīt terapijā. Ja gribi problēmu atrisināt, tad bez “ķidāšanas” nevarēs iztikt. Ja sāpju avots ir dziļumā, tad, lai tam tiktu klāt, ir “jāatgriež un avots jālikvidē”. Tas, protams, ir sāpīgi, bet tā var arī tikt pie rezultāta.
Jā, ir arī otrs ceļš, – var staigāt pa pasauli, ciest, raudāt, skumt un dusmoties, to var darīt visu mūžu. Manuprāt, to jau tu diezgan labi pieproti. Novērsties no domām un nodoties kādām citām lietām arī ir veids, kā cilvēki rīkojas, lai izbēgtu no sāpēm. Tas ir vienkāršākais veids un šķietami ātrākais. Daudz sarežģītāks un ilgāks ir process, kad mēs meklējam problēmas sakni, “ķidājam”, paskatāmies tai acīs un iemācāmies dzīvot laimīgi. Es ieteiktu pamēģināt apmeklēt ģimenes sistēmisko terapiju, kur netiek skatīts indivīds atsevišķi, bet sistēma kopumā.”
