* Tenko, sūdzas par citiem (aiz muguras), apvainojas. Bieži ir sašutuši un neapmierināti, ka citi izturas slikti, pasaule ir netaisnīga, valsts iekārtota nepareizi, priekšniecība nekur nederīga, slodze darbā par lielu, viņi netiek novērtēti u.tml. Savu grūtību cēloni redz ārpusē, nesaista to ar savu rīcību. Vaino citus nepamatotās prasībās, viņa pūļu nenovērtēšanā, varas iestādes netaisnībā pret viņiem (īpaši dievina aiz muguras izsmiet un vainot jebkuras iestādes vadītājus); 0
* Kritiski un sarkastiski. Lieliski prot ar indīgiem vārdiem nopelt citus, noniecināt viņu sasniegumus vai labos nodomus. Aktīvi kritizē un nekad neslavē, jo tas ļautu otram “pārņemt varu”, uzzinot, kas patīk vai nepatīk pasīvi agresīvajam.
* Meistarīgi virzās prom no tiešas problēmu izrunāšanas. “Soda” klusējot. Spītīgi nepaskaidro, par ko apvainojies, tikai liek saprast, ka aizvainojums ir liels un vaina būs grūti izpērkama. Provocē sarunbiedru paust neapmierinātību un spert pirmos soļus uz konfliktu (konflikts uzliesmos, bet pasīvi agresīvais to nav uzsācis, tātad nav vainīgs viņš, bet pretinieks).
* Atklātā strīdā pasīvi agresīvais pāriet uz personīgiem apvainojumiem, piemin vecos grēkus, atrod, par ko vainot pretinieku, un līdz pēdējam cenšas novelt vainu uz citiem.
* Rūpju aizsegā uzvedas tā, it kā citi cilvēki būtu invalīdi, muļķi, sliktāki utt. Klasisks piemērs – vedekla beidz tīrīt dzīvokli un pamana, ka vīramāte rāpo ar lupatu rokā, pārslaukot svaigi izmazgāto grīdu. Uz pārsteigtās sievietes jautājumiem viņa atbild: “Ak, mīļā, neuztraucies, mums vienkārši pieņemts, ka mājai jābūt tīrai.” Protams, pēc šādas pasīvās agresijas izpausmes vedekla klusībā dusmojas, bet uz pieklājīgo toni un “rūpēm” rupji atbildēt nav pieņemts. Tikai droši vien vakarā jaunajā ģimenē būs skandāls.
Avots: psy–practice.com
