Veselam
Viedokļi

Laimes formula. Vijas Beinertes pārdomas gadu mijā 11

Foto-Shutterstock

Bija vēsa jūnija pavakare. Gāju gar jūras malu un mēģināju saprast, kur pazūd laiks. Kā ūdens caur smiltīm, kā smiltis caur pirkstiem. Kaut gan… Ne jau laiks mani satrauca, bet tā nospiedums manī. Kopš mazām dienām esmu bijusi pārliecināta, ka būt laimīgam ir dabisks cilvēka stāvoklis. Tad kāpēc pasaulē ir tik daudz nelaimīgu cilvēku? Un kāpēc es pati ik pa brīdim ļaujos grūtsirdībai vai krītu panikā? Kāpēc bērnībā ik mirklis bija pilns prieka, bet tagad… Vai tiešām to ir paveicis laiks? Bet manai dvēselei taču nebūtu jādanco pēc laika stabules. Tātad ne jau laiks ir vainīgs.

Negaidot pirmdienu vai Jaungadu

Nolēmu atsaukt atmiņā, kas savulaik licis man justies laimīgai. Pirmais, kas ienāca prātā: basām kājām skrienu pa pļavu un mežu, pa skujām, čiekuriem un tikko nopļautu zāli. Un vēl: katru rītu es peldos jūrā. No maija līdz oktobrim. Arī tad, kad citi staigā, jakās un mēteļos tīdamies. Tolaik es nemēģināju saprast, vai ūdens ir silts, vienkārši metos dzestrajos viļņos. Mūsu jūrā ūdens gandrīz vienmēr ir dzestrs. Un tieši tas man kādreiz tik ļoti patika. Kas ir mainījies? Pa kuru laiku esmu pārvērtusies par salīgu mīkstpēdiņu?

Un te nu es apstājos. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Es novilku drēbes un iemetos jūrā. Neprātojot. Un pēkšņi sajutu neizteicamu līksmi. Katra mana šūna burtiski gavilēja no prieka. Kopš tās dienas es peldos ik reizi, kad vien esmu pie jūras. Arī pagājušajā nedēļas nogalē, tātad – līdz pat vēlam novembrim. Un mājup skrienu basa. Manas pēdas atkal gavilē par katru oli un čiekuru un kopš vasaras beigām pat par rugāju durstīgo pieskārienu. Lielākā daļa laimes sajūtu ir tepat līdzās. Un nemaksā neko.

Un tad vienā brīdī kaut kas pēkšņi noklikšķēja un saslēdzās. Es sapratu: gribu rakstīt par to, kas dara mūs laimīgus un kā mēs varam kļūt laimīgāki. Turklāt negaidīt pirmdienu vai Jaungadu, bet sākt jau tūlīt.

Iesākumam uzmetu īsu pārdomājamo tematu plānu.

Laime un pozitīva domāšana.

Laime un enerģija jeb kāpēc tik svarīgs ir miegs (miljoniem cilvēku nespēj nogulēt ārstu ieteiktās astoņas stundas, bet miega trūkums nelabvēlīgi ietekmē atmiņu, novājina imūnsistēmu, palēnina vielmaiņu un neļauj mums justies laimīgiem).

Laime un kustības (ja gribi saglabāt labu veselību, tev dienā jānoiet vismaz desmit tūkstoši soļu, taču vairākums cilvēku veic tikai trīs tūkstošus).

Laime un sakārtota vide (kāpēc tik laba sajūta rodas, kad no mājas izvākti krāmi un izrevidēta garderobe).

Laime un draugi.

Laime un bioķīmija (kādi hormoni rada mūsu labsajūtu un kā paaugstināt šo hormonu līmeni).

Laime un mīļotā persona.

Laime un spēja nepiekasīties un neizgāzt dusmas.

Laime un atzinība.

Laime un nauda.

Laime un pateicība.

Laime un es (kāpēc labāk ir ieklausīties sevī, nevis mēģināt kādu atdarināt)…

Kādēļ tas man šķiet svarīgi? Iedzimtais laimīgums mums katram ir atšķirīgs, taču ar savu rīcību un attieksmi mēs varam to izkopt un kāpināt. Vai arī mazināt. Zinātnieki apgalvo, ka laimīgi cilvēki ir radošāki, dāsnāki, laipnāki un iejutīgāki, viņi ir labāki kolēģi, draugi un pilsoņi. Bet Oskars Vailds pasaka pavisam īsi: “Labs cilvēks ne vienmēr ir laimīgs, taču laimīgs cilvēks vienmēr ir labs.” Vai tas nav gana nopietns iemesls, lai par to domātu?

Un tā – ikvienam labam nodomam jēga ir tikai tad, ja tas no teorijas pāraug praksē. Savukārt praksei ir jēga vien tad, ja darbība no vienreizēja pasākuma kļūst par labu ieradumu. Vairāku draugu mājās esmu redzējusi trenažierus, kas, iestumti stūrī, tiek izmantoti kā drēbju pakaramie. Arī man, savulaik nolikts redzamā vietā, tagad klusi noglabāts virtuves atvilktnē ir ģimenes abonements baseina apmeklējumam, pirkts vēl par latiem un ne reizes neizmantots. Allaž iegadījās kāds aizbildinājums – neatliekama tikšanās, iesnas, pirms dažām stundām pie friziera mākslinieciski izvējoti mati, tik drēgna pavakare, ka negribas no mājas iet ārā. Tās, protams, bija tikai atrunas. Mēs ar vīru esam azartiski skrituļotāji un pat darbu sastrēgumu brīžos pamanāmies kaut vai uz stundiņu izrauties līdz Mežaparkam, lai uzlādētos ar prieku un adrenalīnu. Ja vien negāž lietus un neplosās vētra. Varbūt baseins vienkārši nav domāts mums?

Kā pirmo sarakstā esmu ierakstījusi pozitīvu domāšanu. Ar to tad arī būtu jāsāk, taču man, lai es vispār varētu kaut ko noformulēt vai izdomāt, ir nepieciešama sakopta vide. Ja esmu stresā, dodos nevis pie ledusskapja, bet pie izlietnes. Nomazgāju traukus, noslauku putekļus. Sīki uzkopšanas darbi mani nomierina. Gan kā process, gan ar savu rezultātu. Pie rakstu darbiem varu piesēsties, kad māja ir uzkopta. Tas nav saimnieciskums, tā drīzāk ir estētiska tieksme. Mājai ir jābūt tīrai, citādi es nejūtos labi – es nevarētu strādāt, ja darbistabā valdītu haoss. Īstenībā man traucētu pat tas, ja izlietnē būtu nemazgātu trauku kaudze, kaut arī darbistaba ir otrā, bet virtuve – pirmā stāvā. Varbūt tāpēc es pēkšņi nolēmu nevis apcerēt sakārtota prāta priekšrocības, bet izrevidēt savu garderobi. Man šķita, ka process būs ātrs un vienkāršs, jo garderobe man ir pavisam neliela, taču vienmēr ir ko vilkt mugurā. Nu labi. Gandrīz vienmēr.

Maza atkāpe: reiz mēs ar vīru kādu nedēļu pavadījām pie attāla radinieka, kam pensijas gadu hobijs bija iepirkšanās. Māja bija pilna ar lietām, kam radinieka sieva bija izdomājusi nosaukumus: bezmaksas krāmi, atlaižu krāmi, ieraduma krāmi, pircēja nožēlas krāmi un krāmi, kas varbūt kādreiz noderēs. Toreiz redzētais ir visnotaļ nopietni ietekmējis mūsu iepirkšanās paradumus. Tāpēc es biju pārliecināta, ka īpaši pārsteigumi mani negaida. Ak, naivā!

Sākums bija aizraujošs. Pirmkārt es izcēlu no garderobes tālajiem stūriem lietas, ko gadus divus trīs nebiju vilkusi mugurā. Un sapratu, ka nevilkšu arī turpmāk. Tās, kas godīgi nokalpojušas savu mūžu, bez žēlastības saliku ārā metamā maisā (nost ar nostalģiskiem krāmiem!), tās, kas vēl gluži labas, tikai vairs neatbilst manām šā brīža sajūtām, – prom dodamo lietu maisā (drēbēm reizēm ir jāmaina saimnieki – par prieku abām pusēm). Taču ar to piedzīvojums vēl nebeidzās. Es atradu dažus apslēptos dārgumus, par kuru eksistenci pat nenojautu, piemēram, divus pārus džinsu – vieni no “Armani”, otri no “Brax”, abi skaisti zilā krāsā. Pirkti pirms gadiem septiņiem, ja ne vairāk. Rūpīgi salocīti, nolikti un aizmirsti. Tikai nejautājiet, kā tas ir iespējams. Nudien nezinu. Izmērs man kopš vidusskolas laikiem ir nemainīgs, tātad nolikti ne jau ar domu – valkāšu, kad paaugšos. Interesanta detaļa: pirms dažām dienām biju konstatējusi, ka mani mīļie džinsi ir izdiluši pār mēru, un skumji apvaicājusies draudzenei stilistei, kāpēc Rīgā vairs nevar nopirkt “Brax” džinsus, vēlams, skaisti zilā krāsā…

Britu zinātnieki esot pierādījuši (vienmēr esmu apbrīnojusi viņu izpētes plašo spektru), ka mājās, no kurām izmestas liekās mantas, uzkopšanas darbiem nepieciešamais laiks samazinās par 40 procentiem. Nezinu, kā tur ir ar procentiem, bet emocijas pēc šādas procedūras ir nudien lieliskas. Un ne tikai tāpēc, ka man nav jāpērk džinsi. Tagad garderobes telpa ir daudz brīvāka un vieglāk pārskatāma (pat ar neapbruņotu aci redzams, ka vīra drēbes tajā aizņem trīs reizes lielāku platību nekā manējās). Turklāt garderobes revidēšanas process, kā izrādās, ir lipīgs. Mūsu jaunākais dēls jau nākamajā vakarā pēkšņi atklāja, ka viņa skapī glabājas lērums kreklu un džemperu, no kuriem viņš ir neatgriezeniski izaudzis.

Taču pats galvenais – pēc visas šīs procedūras es sajutu, ka brīvāks ir kļuvis ne tikai dzīvoklis, bet arī prāts. Tagad būtu īstais brīdis rakstīt par pozitīvu domāšanu, bet man vairs nav laika – žigli jāpošas, jo vīrs gaida, mēs braucam uz jūru. Visticamāk, viņš arī šajā nedēļas nogalē nopeldēsies. Par sevi vēl nezinu. Ieklausīšos sajūtās. Man jau nevienam nekas nav jāpierāda. Pat sev ne. Es tikai vēlos ķert adrenalīnu un prieku.

Uzmanīgi ar vēlmēm!

Kopš bērnības viena no manām mīļākajām nodarbēm ir garas pastaigas ātrā solī – gar jūru, pāri pļavām, pa mežu. Reiz, tumsai metoties, savā labi zināmajā bērnības mežā izbiedēju kādu putnu un pēkšņi atklāju: ja vien es ļautu vaļu iztēlei, neprātīgi nobītos no satrauktām spārnu vēdām, no vēja, kas iesprūdis vecajā priedē, no spocīgi izliektā sakārņa. Un manas bailes būtu pavisam īstas – tās mirklī liktu sirdij saskriet rīklē un pirkstgalos. Tagad es zinu: cilvēks var pat nomirt no nepamatotām bailēm, no iedomu tēliem vien. Taču jau toreiz es nonācu pie vēl kāda secinājuma: ja iztēlei ir tik liels spēks, to var un vajag izmantot. Izmantot labiem nolūkiem.

No rīta pamostoties, caur aizvērtiem plakstiem man šķiet, ka aiz loga ir spoža saule. Dzīvojot miglu un lietavu pilsētā, tā lielākoties ir maldīga iedoma. Tomēr es nesteidzos atvērt acis, lai izbaudītu šo gaismas mirkli un iekrātu prieku visai dienai. Un šis prieks ir pavisam īsts. Jo kas tad ir realitāte? Visupirms tas, kas ir manā sirdī. Reizēm pat vairāk nekā tas, kas aiz loga.

Nu re, tā nu es atkal esmu sākusi runāt par pozitīvu domāšanu, ko labu ieradumu sarakstā biju ierakstījusi pirmo. Taču, ak žēluma gals, man, lai es vispār par kaut ko varētu puslīdz sakarīgi domāt, ir nepieciešama enerģija. Savukārt viens no galvenajiem enerģijas avotiem man ir miegs. Ar miegu man ir īpašas attiecības vairāku iemeslu dēļ. Kopš bērnības man svarīgi ir sapņi. Kad biju maza, sapņos redzēju kalnus, tempļus un piramīdas, ko pat grāmatās tobrīd vēl nebiju skatījusi, sapņos es saņēmu (un arī tagad vēl reizēm saņemu) atbildes uz jautājumiem, kas man svarīgi, bet galvenais – sapņos es lidoju.

Taču ir vēl viens, ne mazāk svarīgs iemesls. Mana vecmāmiņa, kas līdz sirmam vecumam bija spējusi saglabāt mirdzošu acu skatu un apbrīnojami gludu ādu, mēdza teikt, ka labākā kosmētika ir miegs. Un tā kā viņa manās atmiņās joprojām ir viena no skaistākajām sievietēm, kādu jebkad esmu redzējusi, šī viņas recepte man ir iekodējusies dziļi zemapziņā. Tik dziļi, ka cilvēkus, kas liedz man iespēju laikā doties pie miera, es reizēm uztveru kā ienaidniekus. Jā, es cenšos doties pie miera jau ap pulksten desmitiem. Tiesa, tas reti izdodas, jo, pati cīrulis būdama, esmu apprecējusies ar pūci. Tomēr es cenšos. Kaut vai tādēļ, ka man strauji bojājas raksturs, ja neesmu izgulējusies. Vīrs te piebilstu: neciešami strauji bojājas.

Lai vai kā, labs miegs man allaž ir šķitis liela vērtība, tāpēc šovasar, ceļojot pa Igauniju, es pat pieteicos uz īsu sarunu ar dakteri Mai Pindmā, kas ir studējusi medicīnu Tērbatas universitātē, papildinājusies Maskavā, Helsinkos un Londonā, kopš 2001. gada nodarbojas ar miega traucējumu iemeslu noteikšanu un ārstēšanu, ir nodibinājusi Miega klīniku Tallinā ar tās filiāli Kubijā. Pieteicos ne kā paciente (žurnālista profesijas privilēģija), bet kā problēmā ieinteresēta persona, jo manu draugu un paziņu lokā ir gana daudz tādu, kas sirgst ar bezmiegu.

Sarunas sākumā daktere smaidot citēja Bilu Klintonu: “Lielākās kļūdas mūžā esmu pieļāvis, būdams neizgulējies.” Un piebilda, ka Amerikā esot nācis modē teiciens “Miegs ir jaunais sekss”, jo, izrādās, miljoniem cilvēku cieš no tā, ka nespēj pienācīgi izgulēties. Vairākums cilvēku miegam atvēl mazāk par ārstu ieteiktajām astoņām stundām. Turklāt stress, ko izraisa saspiestie darbu izpildes termiņi, un neizgulēšanās esot galvenie iemesli, kas bojājot omu un dzīves prieku. Britu zinātnieki pat esot atklājuši, ka viena lieka miegā pavadīta stunda sniegtu vairāk laimes nekā algas pielikums. Protams, cilvēki iemācās kaut kā sadzīvot ar miegainību, taču tas nelabvēlīgi ietekmē atmiņu, uzņēmību pret slimībām, palēnina vielmaiņu un, ak vai, veicina aptaukošanos.

Kādēļ tā? Sarunas gaitā es beidzot sapratu, ka visiem manas vecmāmiņas apgalvojumiem ir arī zinātnisks pamatojums – gan tam, ka bērns miegā aug un veseļojas, gan tam, ka gulēt ir jāiet no vakara. Melatonīna sekrēcija naktī ir 30 reizes lielāka nekā dienā, turklāt maksimumu tā sasniedz ap diviem naktī. Šis brīnumainais hormons ne vien regulē miega fāzes, bet ir arī spēcīgs antioksidants, proti, brīvo radikāļu absorbētājs jeb jaunības eliksīrs. Vai tas nav pietiekami nopietns arguments, lai ikdienā liktos gultā ja ne deviņos, tad vismaz desmitos vienpadsmitos?

Savulaik man šķita neērti pamest ciemiņus pūces, tāpēc es, cīnoties ar žāvām un sirdsapziņas pārmetumiem, turpināju sevi mocīt. Bet tad reiz, viesojoties pie labiem draugiem Stokholmā, pēkšņi atklāju, ka var arī citādi. Namamāte, psihoterapeite un cīrulis, pēc vakariņām smaidot atvainojās, ka viņai rīt agri jāceļas, un klusiņām nozuda.

Pabeidzot miega tematu, piebildīšu, ka vecmāmiņas receptei esmu atradusi vēl kādu darbīgu papildinājumu: miegs nudien ir labākā kosmētika, taču tikpat svarīga ir arī dzidra oma un labas domas.

Nu re, loks ir noslēdzies un es jau atkal esmu atgriezusies pie labām domām. Tā vien šķiet, ka itin viss ap tām grozās. Piemēram, pirms dažām dienām es satikos ar senu draudzeni. Mēs varam neredzēties gadu vai divus, bet turpināt sarunu tā, it kā tā vispār nebūtu pārtrūkusi. Un pēkšņi viņa man pajautāja: vai ir tādas lietas, ko tu nedari vai nedarītu nekad? Mirkli padomājusi, pateicu, ka vārdu “nekad” es izvairītos lietot ar jebkādu apgalvojumu nākotnes formā. Bet, ja runājam par pagātni un tagadni, tad pirmais, kas nāk prātā:

Nekad neaizmirstu, ka laime ir dabisks cilvēka stāvoklis. Un arī to, ka tā mājo nevis lietās vai apstākļos, bet dvēseles dziļumos.

Nekad neesmu nožēlojusi laiku, kas veltīts vīram un mūsu trim dēliem.

Nekad neatstāju neatrisinātus strīdus uz nākamo dienu. Līdz gulēt iešanai visiem jābūt izlīgušiem.

Nekad neesmu smēķējusi, dzērusi šņabi un šņaukusi kokaīnu. Un nekad tādēļ neesmu izjutusi prieka deficītu. Acīmredzot mana ķermeņa ķīmija pati spēj nodrošināt nepieciešamo laimes hormonu klātieni.

Nekad neesmu badojusies. Gavējusi gan, bet tā ir pavisam cita lieta, jo visu jau izšķir motivācija.

Nekad neizvēlos gāzētus dzērienus un dzērienus ar ledu. Ja iespējams, arī paku sulu ne.

Nekad neizvēlos sīkus mērķus. Un ne tikai tāpēc, ka lielajos ir vieglāk trāpīt.

Nekad neuzlieku sev par pienākumu būt ar cilvēkiem, kas nav manējie. Jā, ko tur slēpt, dažu cilvēku klātiene mani uzmundrina un iedvesmo, bet citu – liek justies nogurušai un izsmeltai. Tāpēc cenšos izvairīties no cilvēkiem, kas pārtiek no tenkām un negācijām. Šā paša iemesla dēļ nelasu avīzes un neskatos televīziju. Svarīgākās ziņas mani atrod jebkurā gadījumā.

Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, sagrauzts gars izkaltē kaulus. Šo ķēniņa Zālamana mācību nekad neaizmirstu.

Saistītie raksti

Draudzene iesmējās un teica, ka šie principi taču esot kā radīti manai Laimes formulai. Bet es atbildēju, ka tāpēc jau manā formulā ir iekļautas arī sarunas ar draugiem.

Pārnākusi mājās, domāju, kā lai svētā glītumā pabeidzu savu decembra sleju, un atcerējos, ka zinātnieki (ak, jau atkal tie briti) ir izskaitļojuši: četrdesmit četri procenti cilvēku jaunā gada priekšvakarā apņemas sākt jaunu dzīvi. Bet man nez kāpēc negribas sākt jaunu dzīvi. Man šo pašu gribas nodzīvot iespējami jēdzīgi. Un tad atcerējos, kā pagājušajā gadu mijā domās gribēju salikt vēlmju sarakstiņu un pēkšņi iedomājos, ka ar vēlmēm ir jāuzmanās, jo tās mēdz piepildīties. Un sapratu, ka lūgsna ir vajadzīga ne jau tāpēc, lai Dievs zinātu, ko es no Viņa gribu, bet gan tāpēc, lai es saprastu, ko Viņš grib no manis. Tāpēc vislabākā lūgsna ir bez vārdiem.

Prieku un iedvesmu, mīļie!

LA.lv