Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. maijs, 2014
Drukāt

Smagiem slimniekiem palīdzība jāgaida

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Ja slimību, piemēram, vēzi, nevar radikāli izārstēt, pacienta stāvokļa atvieglošanai un aprūpes nodrošināšanai nereti nepieciešama paliatīvā aprūpe. Taču stacionārā nokļūst salīdzinoši neliela daļa no pacientiem, un daudzi palīdzību nesaņem.

Trūkst vietu 
un speciālistu 


Pasaules Veselības organizācija iesaka nodrošināt 125 specializētās paliatīvās aprūpes gultas uz vienu miljonu iedzīvotāju. Daudzās valstīs, tostarp Latvijā, par paraugu uzskata Polijas modeli, kas balstās uz vairāk nekā simtgadīgu Anglijas pieredzi un ko sāka ieviest pagājušā gadsimta 70. gados. Šī koncepcija paredz 150 – 160 šādu gultu uz miljons cilvēkiem, taču atzīst, ka, ieviešot pārdomātu aprūpes sistēmu, to skaitu varētu samazināt līdz 100.

Sliktie ekonomiskie apstākļi Latvijā nav ļāvuši īstenot izstrādāto paliatīvās aprūpes modeļa plānu, piemēram, izveidot akreditētas apmācību programmas. Pārtraukta sociālo darbinieku izglītošana šajos jautājumos. Nav radītas mobilās paliatīvās aprūpes vienības pieaugušajiem, jo pietrūkst speciālistu. Reģionos trūkst dienas stacionāru, kur palīdzēt vieglākos gadījumos.

Pašlaik Latvijā ir tikai 113 paliatīvās aprūpes gultas. Uz vietu RAKUS stacionārā “Latvijas Onkoloģijas centrs” jāgaida vidēji mēnesi, citur – apmēram nedēļu.

“Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, kā arī citas ārstniecības iestādes ir pārpildītas ar onkoloģiskiem pacientiem, jo, slimībai saasinoties un izsaucot ātro palīdzību, viņi nokļūst stacionārā,” situāciju raksturo Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

Pašvaldības aģentūras Iecavas veselības un sociālās aprūpes centrā ir 15 paliatīvās aprūpes gultas, kurās nokļūst slimnieki no visas valsts, piemēram, no P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas izrakstītie pacienti, kuriem tas nepieciešams. Pēc centra vadītājas Mirdzas Brazovskas domām, reģionos vajag vairāk nelielu paliatīvās aprūpes nodaļu ar 10 – 15 gultām, kas būtu tuvāk slimnieku dzīvesvietai.

Ne tikai nāvei nolemtie


“Sabiedrībā valda aplams priekšstats, ka cilvēks, kurš saslimis ar vēzi, noteikti mirs,” novērojusi Latvijas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļas psihoterapeite Maija Kārkliņa. Šo mītu klīdina fakts, ka daudzi šeit ārstējas vairākkārt, kopumā pat līdz desmit gadiem. Piemēram, atkārtoti nodaļā uzturas hematoloģiskie slimnieki, kuriem nepieciešams pārliet asinis un mazināt sāpes.

Lielākoties pacienti šeit iestājas slimības 4. stadijā, kad jau bijusi operācija, ķīmijterapija un staru terapija, taču ir izteikti simptomi, piemēram, stipras sāpes, elpas trūkums, nespēks, asiņošana, nopietnas gremošanas problēmas, novājēšana, psihiskie traucējumi. Gada laikā apmēram četri pieci sirdzēji pat izsaka vēlēšanos aiziet no dzīves, taču pēc ārstēšanas lūgumi izpaliek.

“Nedēļas laikā slimniekiem veicam nepieciešamos izmeklējumus, pretsāpju un citu ārstēšanu, bet, izrakstot no nodaļas, dodam līdzi slēdzienu un rekomendācijas ģimenes ārstam. Lauku dakteri bieži zvana, lai konsultētos. Reizēm pat brīnos, kā viņi tiek galā ar tik smagiem pacientiem,” atzīst V. Sosārs.

Jāzina par iespējām


“Ārsti bieži vien pievēršas tikai pacienta fiziskajai veselībai, viņa un tuvinieku emocionālo labsajūtu un finansiālās problēmas atstājot otrajā plānā. Palīdzībai jābūt kompleksai,” uzskata M. Kārkliņa.

Visbiežāk sirdzējiem un viņu tuviniekiem rodas sociālās problēmas. Ja nepieciešama aprūpe arī pēc izrakstīšanas no stacionāra, Latvijas Onkoloģijas centra sociālā darbiniece informē par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus. Piemēram, rīdziniekiem paliatīvajai un sociālajai aprūpei atvēlētas 133 gultas Rīgas 1. slimnīcā, kur trūcīgie var gūt pašvaldības atbalstu. Tiek skaidrots par valsts apmaksātu mājas aprūpi, ka valsts kompensē ģimenes ārsta mājas vizīti pie paliatīvās aprūpes pacientiem.

Iespējas risināt problēmas ir vienmēr, taču nereti to darīt kavē neziņa. Turklāt daudzi slimnieki paļaujas uz šarlatāniem, kas pārdod dažādus augu maisījumus, un tādējādi tiek novēlota diagnozes noteikšana.

Ap 60% ļaundabīgo audzēju Latvijā atklāj ielaistus, kad izveseļošanās iespējas ir sarukušas. Audzējus agrīnā stadijā var izārstēt līdz pat 98% gadījumu, bet 4. stadijā, kad izveidojušās metastāzes, līdz 5 gadiem nodzīvo tikai 5–7% pacientu.

Laikus veiktu ārstēšanu kavē arī apgrūtināta speciālistu pieejamība. V. Sosārs gan atzīst, ka pie daktera var nokļūt – ja pie kāda onkologa ir gara rinda, pie cita iespējams pierakstīties agrāk. Taču, viņaprāt, liels zaudējums ir onkoloģiskā dienesta izzušana reģionos, kas pacientiem neļauj saņemt palīdzību savā dzīvesvietā.

Lai ikvienam būtu iespēja konsultēties par neskaidrībām, izveidots onkoloģisko pacientu atbalsta tālrunis 80003003, pa kuru jau septiņus gadus atbild sociālā darbiniece Ramona Kokina. Dienas laikā piezvanot vismaz trīs cilvēki. Piemēram, nesen viņa palīdzējusi kādai vientuļai vēža slimniecei ar pašnāvības domām, viņa nav varējusi nokļūt pie ģimenes ārsta. Iedevusi attiecīgā rajona sociālās aprūpes nodaļas vadītājas tālruni, un šī darbiniece sazinājusies ar viņas dakteri. Paciente aizvesta uz slimnīcu un pēc tam saņēmusi palīdzību mājās.

Paliatīvā aprūpe ietver arī līdz 14 mēnešus ilgu sēru periodu pēc sirdzēja aiziešanas, kad tuviniekiem nepieciešama psihologa vai sociālā darbinieka palīdzība. Pētījumi liecina, ka līdz pat 14% gadījumu palicējiem vajadzīga arī psihiatra konsultācija.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+