Meitu audzināji viena pati? 1
Jutos laimīga, lai gan biju viena. Es ļoti mīlu savu meitiņu, viņa ir Dieva dāvana. Mamma daudz palīdzēja, bez viņas vispār netiktu galā.
Meitai radās smagas veselības problēmas, alerģija. Klausījos, ko stāsta citas mātes: mazais tik paēd un guļ. Manējā – ne. Gan jau būs labi, daudzi teica. Bet tā nenotika.
Tā kā baroju ar krūti, ārsts ieteica atteikties no dažādiem produktiem. Visbeidzot ēdu tikai kartupeļus, putras, gaļu un sviestu, ko notiesāju paciņām vien, jo visu laiku jutos izsalkusi. Kļuvu pavisam plāna, trūka spēka. Piens kļuva negaršīgs, mazā vispār atteicās ēst. Šausmīgi pārdzīvoju. Ieciklējos uz negatīvām domām: esmu slikta mamma, par maz veltu sevi bērnam…
Kad meitiņai bija četri mēneši, nācās atgriezties darbā, jo negaidīti ātri iztērējās nauda. Strādāju, skrēju mājās pie meitas un atpakaļ uz darbu. Droši vien vajadzēja atpūsties, lietot kādus vitamīnus, bet es savā maksimālismā tikai dragāju.
Reiz gāju pa ielu un piepeši it kā sašūpojos atpakaļ. Ļoti nobijos, taču nevienam par to neteicu. Tas atkārtojās arvien biežāk.
Vai kaut kad tomēr kļuva labāk?
No malas izskatījās, ka viss ir labi. Citi sacīja: tu lieliski izskaties, viss taču kārtībā… Ja vien kāds spētu saprast, kā jutos!
Darba slodzi nesamazināju, bija jāpelna. Pārāk daudz stresa un pārāk maz miega, atpūtas. Turklāt es nemācēju lūgt palīdzību. Šķita, ka viss jāpaveic vienai. Pat sāku apspiest sevī sievišķīgo dabu, šādi cenšoties būt meitiņai tēva vietā.
Pastiprinājās dažādi reiboņi, nespēks. Sākās tāda trauksme, ka nevarēju pat paiet pa ielu. Lai kaut kā tiktu uz priekšu, skrēju. Laikam tā izdalījās adrenalīns, kas ķermenim palīdzēja kustēties. Visbeidzot nevarēju pat piecelties. Gulēju un skatījos griestos. Tie griezās, un šķita, ka tūlīt uzkritīs man virsū…
Slimnīcā konstatēja pārpūli un veģetatīvo distoniju. Mazliet apārstēja un palaida mājās. Ārsts ieteica psihoterapiju. Izrakstīja zāles. Aptuveni četrus mēnešus lietoju, bet pēc tam pārtraucu, jo šķita, ka kļūstu jokaina.
Citi teica: domā pozitīvi, tev viss būs labi. Bet es kļuvu vēl dusmīgāka, jo nekas no viņu ieteiktā man nesanāca. Biju iekšēji nebrīva, savu domu verdzene, tās savažoja manu ķermeni. Palīdzēja vienīgi izlēkāšanās. Pat ja visas maliņas sāpēja, saņēmos, uzliku mūziku un ļāvos dejai. Kļuva vieglāk.
Reiboņi mani mocīja vēl daudzus gadus. Kad meita izauga, viņa jau zināja, kuros brīžos man jāpalīdz. Piemēram, braucu mājās no darba un jutu, ka pārņem drebuļi, kļuvu savažota, gandrīz paralizēta. Sapratu, ka no pieturas līdz mājai neaiziešu. Zvanīju meitai un lūdzu, lai atnāk pretī. Viņa paņēma mani aiz rokas un veda, tikai tā varēju tikt uz priekšu.
Stāstīji, ka biji precējusies. Pastāsti, lūdzu, par šīm attiecībām!
Es alku mīlestības. Lūdzos debesīm, kaut būtu vīrietis, kurš spētu mani mīlēt. Pat prātoju ielikt iepazīšanās sludinājumu, tomēr šim solim nesaņēmos.
Kādu dienu atskanēja telefona zvans. Vīrieša balss sacīja, ka zvana pēc sludinājuma. Domāju, kolēģes pajokojušas, bet izrādījās citādi. Sludinājumā bija tāds pats numurs kā man, tikai pēdējie divi cipari apmainīti vietām. Viņš kļūdījās, zvanot samainīja šos ciparus. Vai kas tāds vispār iespējams?
Sākām satikties. Viņš bija no Ukrainas, atbraucis atpūsties pēc nieru operācijas. Viss notika diezgan ātri. Nolēmām apprecēties. Vienmēr biju sapņojusi par kāzām baznīcā. Viņš bija pareizticīgs, bet reiz jau laulājies, viņa stāšanos otrajā laulībā baznīca neatbalstīja.
Precējāmies Ukrainā. Gājām no dzimtsarakstu nodaļas gar baznīcu, nodomājām – ieiesim. Parasti dievnams bija vaļā, bet todien nez kādēļ ciet. Vēlāk sapratu, ka šādi Dievs norādīja, ka šajā ceļā man būs grūti.
Dzīvojām kopā vien divus gadus, bet tie šķita kā divdesmit. Mums bija sapņi – gribam māju, skaistu dzīvi, vēl vienu bērnu. Taču tās izrādījās tikai ilūzijas. Viņš nekur nestrādāja, nevarēja Latvijā atrast darbu. Kad vīram beidzās uzturēšanās atļauja, skrēju un kārtoju, lai tikai to pagarinātu. Vilku smago vezumu, uzturēju mūs visus. Vīrs sāka iedzert.
Pēc laika viņam atkal sašķobījās nieru veselība. Braukāja uz hemodialīzi, lai mazinātu nieru mazspēju, cerēja, ka nieri varēs transplantēt. Dakteris mani brīdināja, ka jebkurā brīdī viņš var nonākt komā, nomirt.
Man bija ļoti smagi, raudāju, pārdzīvoju. Taču viņš atkal un atkal mani sāpināja, negribu par to pat runāt, pārāk nepatīkami atcerēties. Jutu, ka arī mana veselība sašķobās, ik pa laikam uzplaiksnīja senie simptomi. Sapratu – ja tā turpināsies, varu nopietni saslimt. Domāju pat par pašnāvību, bet zināju, ka man jādzīvo. Ja nomiršu, kas tad rūpēsies par meitu?
Radās iespēja īrēt Rīgā dzīvoklīti, taču uz to pārcēlāmies tikai divatā ar meitiņu. Ar vīru norunājām, ka jāšķiras.
