Kā Latvijas mežus atbrīvot no liekas birokrātijas, un vai tas vispār ir iespējams 0
“Salīdzinot ar to, kā tiek regulēta meža nozare kaimiņvalstīs, mums ir zemas priekšrocības un prasību apjoms ir milzīgs,” taujāts par birokrātijas slogu meža nozarē saka AS “Latvijas valsts meži”(LVM) Meža resursu pārvaldības direktors Ģirts Abizārs. Paskatīties, kas šajā ziņā meža nozarē notiek citās Eiropas valstīs, iesaka arī “Latvijas Meža īpašnieku biedrības” valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. LA.LV aicināja ekspertus atbildēt uz jautājumiem, kas darāms birokrātijas mazināšanai nozarē, kā arī paust viedokli par galvenās cirtes vecuma samazināšanu virknei koku sugu.
“Mežu apsaimniekošanu Latvijā diezgan detalizēti regulē dažādi normatīvie akti – meža likums, koku ciršanas noteikumi, meža inventarizācijas noteikumi un citi. Ir vēl saistošie normatīvie akti, kā, piemēram Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu aizsardzības likums un virkne no šiem izrietošo normatīvo aktu,” skaidro Ģirts Abizārs. Izmaiņas normatīvajos aktos varētu grupēt trīs virzienos: daļa attiecas uz administratīvo slogu, kas nosaka, kādas prasības un izmaksas tiek uzliktas mežu īpašniekam šo normu izpildē, un kādas ir prasības Valsts meža dienestam to administrēšanā; otra sadaļa attiecas uz tehnoloģijām un digitalizāciju; trešā ir zemes efektīva izmantošana. Runa ir tieši par saimnieciski izmantojamiem mežiem jeb tiem mežiem, kuru apsaimniekošanas mērķis ir cilvēku sociālo un ekonomisko vajadzību apmierināšana.
“Ar šiem noteikumiem netiek nekādā veidā mainītas vai samazinātas dabas aizsardzības prasības koku ciršanai un arī meža atjaunošanas noteikumi netiek mainīti. Meža zemes efektīva izmantošana vērsta uz to, lai veicinātu koksnes pieaugumus, kāpinātu meža ražību un labotu pagātnes kļūdas. Meža veselība, meža kapitāla vērtība ir tās lietas, kas ietver šo izmaiņu būtību dažādos punktos,” saka Ģirts Abizārs.
Viņš skaidro, ka minētie noteikumi nav tiešā veidā saistīti ar lēmumiem par to, kāds ir koku ciršanas maksimāli pieļaujamais apjoms galvenajā cirtē valsts mežos. “To aprēķina Valsts meža dienests un apstiprina Ministru kabinets. Tā kā šajā aspektā – koksnes ieguve galvenajā cirtē, vismaz valsts mežos, netiek šajā brīdī mainīta un, attiecībā uz mežiem kopumā, tā ietekme varētu būt neliela. Salīdzinot ar iepriekšējo 5 gadu periodu, nākošajā periodā ir noteikts mazāks maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms galvenajā cirtē. Tāpat ir dažādi vides ierobežojumi, buferjoslas un aizsargjoslas, kur jebkurā gadījumā ir dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi.”
Latvija zaudē konkurētspējā
Savukārt Arnis Muižnieks akcentē, ka normatīvo aktu “būris” mežu nozarē ir gana šaurs. “Ja paskatāmies un salīdzinām ar citām valstīm, kas ar mums konkurē mežsaimniecības jomā, redzam, ka tur šie minimālie koku ciršanas vecumi ir krietni mazāki. Vai tā būtu Igaunija, kur eglei ir mazāks šis koku ciršanas vecums, vai Skandināvija, kur daļā valstu meža īpašnieks var pats pieņemt lēmumu – kad cirst savu mežu. Somijā, Zviedrijā ir noteikti šie te ierobežojumi, bet tie, piemēram, eglei sākas no četrdesmit pieciem gadiem. Atsevišķām bonitātēm Zviedrijā, arī Austrijā, [ciršanas vecums] ir četrdesmit gadi, un tur nav tā, ka mežu īpašnieki būtu metušies visu izcirst. Tā būtu arī Latvijā, jo mežu īpašnieks jau nav muļķis un skatīsies, pirmkārt, kādas viņam ir vajadzības,” taujāts, kāds ir meža īpašnieku viedoklis par ciršanas vecuma samazināšu virknei koku, saka Arnis Muižnieks.
Galvenais arguments, kas publiskajā telpā dzirdēts no Meža likuma grozījumu pretiniekiem ir, ka, samazinot atsevišķu koku sugu ciršanas vecumu, Latvija pārvērtīsies par vienu milzīgu kailcirti. Tomēr šāds viedoklis neatbilst patiesībai un drīzāk to var uztvert kā manipulāciju ar sabiedrisko domu.
“Protams, emocionāli jau var pasniegt jebko,” saka Arnis Muižnieks. “Nav jābūt mežsaimniekam, lai pamanītu tās daudzās nokaltušās egles. Tad ir jautājums – vai man kā īpašniekam jāgaida, kamēr tā egle, nokalst un sapūst, un tad labums nav nevienam – ne meža īpašniekam, ne tautsaimniecībai kopumā. Vai labāk tomēr ļaut meža īpašniekam pieņemt lēmumu, pirms tas koks aizgājis bojā,” teic “Latvijas Meža īpašnieku biedrības” valdes priekšsēdētājs.
Ko darām ar mizgraužu “aizgrauztajām” eglēm?
Līdztekus pārliekai birokrātijai un administratīvajam slogam mežsaimniekiem pamatīgas galvassāpes sagādā arī egļu astoņzobu mizgrauzis. Taujāts, vai un kā izmaiņas noteikumos līdzēs šī mežu kaitēkļu apkarošanā, Ģirts Abizārs norāda, ka šogad pieņemta atvieglota kārtība, proti, ja ir desmit svaigi invadētas egles, iespējams saņemt atļauju sanitārās vienlaidus cirtes veikšanai. “Ierastajā kārtībā īpašnieks varētu zāģēt tikai šos sausos kokus, un, tā kā mizgrauzis izplatās gan no tās pašas vietas, gan arī citām teritorijām, vienā un tajā pašā platībā nāktos atgriezties divas, trīs reizes. Faktiski tik ilgi, līdz mizgrauzis to audzi ir pilnībā iznīcinājis un tikai tad tiktu dota atļauja tās pilnīgai novākšanai. No šī aspekta izmaiņām noteikumos ir milzīga nozīme – ja mežā ieperinājušies kaitēkļi un būtiski pasludinājies meža veselības stāvoklis, vairs nav jāiet šī ļoti garā procedūra, jāsagaida ievērojami koksnes vērtības zudumi un tikai tad drīkst to novākt. Tā kā tā būtība vairāk vērsta uz racionālāku lēmumu pieņemšanu konkrētajā vietā.”
Ir apsveicami, ja pietiek konstatēt 10 invadētus kokus, lai dabūtu atļauju sanitārajai cirtei, taču problēma tā, ka svaigu bojājumu dažkārt ir grūti pierādīt, ja bojājumu atklāj novēloti un sanitārā cirte nav mērķis koku audzēšanā. Ģirts Abizārs skaidro, ka tāpēc ļoti svarīga ir operativitāte. “Ja maijā, kad ir šo kukaiņu izlidošana, un jūnija sākumā ir redzami izskreju caurumi koku stumbros un zaļās skujiņas pārtop dzeltenās, tad ir pēdējais brīdis. Bieži vien īpašnieki to pamana novēloti un tad šī norma vairs nav attiecināma, jo bojājumi tiek interpretēti kā veci.”
Eiropā dara citādāk
LVM Meža resursu pārvaldības direktors norāda arī uz ieguvumiem, ko sniedz normatīvo aktu grozījumi, un kā piemēru min Meža valsts reģistra izmantošanu. “Visus meža inventarizācijas procesus īsteno sertificētas personas ar civiltiesisko atbildību, un datu pārzinis ir Valsts meža dienests. Attiecīgi lēmuma pieņemšanai var balstīties uz to, kas ir Meža valsts reģistrā, nevis katru reizi braukt uz mežu un pārliecināties par inventarizācijas datiem. Tāpat pārbaudes dabā – detalizētu mērīšanu ar lineālu, lupu veiktu tikai strīdus gadījumos, nevis katru reizi. Paredzēti arī atvieglojumi cirsmas robežu krāsošanai – ja šobrīd tam darbiniekam, kurš sagatavo cirsmu, krāsu jāpūš arī savas zemes vienības ietvaros, tai skaitā arī pēc vējgāzēm, kur ir augsts darba drošības risks, tad šī prasība noteikumos tiek atcelta. Proti, ja robežas ir dabā saskatāmas, nekas nav jāmarķē. Tādi vispārīgi ieguvumi, bet ikdienas dzīvē to ir pietiekami daudz un tas ietaupītu laiku un līdzekļus gan īpašniekam, gan arī valsts pārvaldei,” tā Ģirts Abizārs.
Savukārt Arnis Muižnieks, taujāts, kas būtu darāms birokrātijas mazināšanai meža nozarē, iesaka sākumā paskatīties, kas notiek apkārt Eiropā. Tāpēc pirmais, kā cīnīties ar birokrātiju, ir saprast, kā to dara mūsu kaimiņi.
Piemēram, Latvijā meža īpašniekam ir obligāts pienākums veikt meža inventarizāciju. Tas notiek par īpašnieka līdzekļiem. Viņš samaksā sertificētam meža inventarizācijas veicējam, kurš nāk un konstatē kādas koku sugas, kādās platībās konkrētajā īpašumā atrodas, kāds ir šo koku vecums, augstums un citi rādītāji. Šie dati tiek iesniegti Mežu valsts reģistrā. Kāpēc, pamatojoties uz šiem datiem, nevar izsniegt dažādas atļaujas, kāpēc VMD ir jādodas uz mežu un jāpārbauda daudzas platības? Igaunijā atļauju saimnieciskai darbībai mežā var saņemt minūšu laikā, ja platība, kur paredzēts veikt darbību, neatrodas aizsargājamā teritorijā un audzi raksturojošie rādītāji datu bāzē atbilst vērtībām, lai darbību atļautu. Jebkurā gadījumā īpašniekam tiek prasīta atbildība, lai darbība mežā atbilstu normatīvo aktu prasībām. Tas ir gan resursu patēriņš, gan lieka birokrātija – noformēt pēc tam pārbaudes aktus, nevis izmantot Meža reģistra datus. Arī viens šāds priekšlikums virzās noteikumos par koku ciršanu meža zemēs. Tas ir tāds reāls solis birokrātijas samazināšanai.”
