Gunta Tabore, žurnāliste 0
Sākums ir cerīgs – izmetu vien kabaču sēklotnes, sīpolu mizas, burkāna nokasījumus, vīnogu kātus, olu čaumalas… Nekā lieka. Jāteic, arī tāpēc, ka maz gatavojam. Āboli gan lido urnā cits pēc cita – bojājas ātrāk, nekā varu apēst.
Pēc saraksta iepirkties ir iedvesmojoši, taču man tā patīk paķert kaut ko neplānotu, ļauties spontānam pirkumam… Saprotu, ka tieši tā rodas vēlākie atkritumi. Ķirbja gabals nopirkts par lielu, sācis pelēt. Siers sakaltis tā, ka ne sarīvēt. Izleju šļancku zupas, tad mērci, kurā aizvakar sutinājās vista, arī pupiņu salātu pārpalikumu – kaut kā vairs nekārojas, nešķiet gana svaigi.
Tomēr cenšos atkritumus mazināt. Apkaltušu biezpienu pārveidoju gardos plācenīšos, piekapāju zaļumus, vēl pierīvēju vārītus kartupeļus (Ojārs vienmēr nomizo vairāk, nekā varam apēst!). Apžēlojos arī par Muižas sieru. Agrāk būtu izmetusi, jo izskatās tāds aizdomīgs, bet tagad apviļāju rīvmaizē un izcepu, kā savulaik kursos mācīja pavārs Nikolajs no Restorāna servisa skolas. Garšo labi.
Cūku pupas ir mūsu kārums. Ja vārām, tad lielo katlu. Neapēstās pākstis izlobu un pagatavoju salātus. Piepeši sažņaudzas sirds – tik daudz mizu jāmet gružos? Un ja nu tās var kaut kā noderēt? Vēlāk lasu, kā ziemeļvalstīs rūpējas par tā dēvēto aprites ekonomiku, cenšas izmantot pārtikas atkritumus. Jaunākā tendence esot apģērbi un apavi, kas izgatavoti no zivju ādas! Tad varbūt arī pupu mizas var saplūkāt šķiedrās un notamborēt čībiņas?!
