Mūsu iekšējās viedās večas slavinājums jeb Tevī mīt ne tikai iekšējais bērns 7
Labi, par “iekšējo bērnu” visi jau būs dzirdējuši, vai ne? Nevainīgs radījums, kurš dzīvo mūsu “es”, kuram vajadzīga mīlestība un rūpes un ar kuru vajag laiku pa laikam aprunāties, lai iemācītos sevi pažēlot. Esmu liela šīs koncepcijas cienītāja. Tas patiešām palīdz. Taču pēdējā laikā mazāk domāju par to, bet vairāk koncentrējos uz “iekšējo viedo veču”, kas arī dzīvo mūsu “es” un par kuru reiz ceru kļūt. Tādēļ tā ir ļoti laba!
Īstas viedās večas vienmēr ir superīgas. Es runāju par tām, kuras jau dzīvē daudz ko redzējušas un neko nebaidās. Par tām, kuras dzīve reizes divdesmit ir gandrīz sadrupusi līdz pelniem. Par tām, kuras reiz ir apglabājušas savus sapņus un mīļotos, un pārdzīvojušas viņus. Tām, kuras cietušas no sāpēm un pārdzīvojušas tās. Tām, kuru nevainīgā uzticība pasaulei bijusi nodota desmitiem tūkstošiem reižu… un kuras arī to pārdzīvoja.
Pasaule ir briesmonīga vieta. Bet Īstu Viedo Veču tas nebiedē. Vārdu “viedā veča” vai “vecene” daudzi uzskata par aizskarošu, tikai ne es. Es to cienu. Viedā sieva vai veča – klasisks personāžs mītos un folklorā, kam bieži vien ir viedums un īpašas spējas. Mēdz būt, ka viņa sargā ceļu uz citu pasauli. Viņa bieži vien ir ļoti vieda, pat ja ir akla. Viņa nebaidās nāves, t.i., viņa nebaidās vispār.
Mājās es aplīmēju veselu sienu ar manām mīļajām vecenītēm, kuras mani iedvesmo. Piemēram, uz vienas no fotogrāfijām – ukraiņu vecmāmiņa, kura dzīvo (tikai iedomājieties!) Černobiļā. Ir vesels lērums tādu vecmāmiņu, kuras ir atgriezušās šajās ar radiāciju pilnajās vietās un dzīvo tur. Ziniet, kāpēc? Viņām tā patīk!
Viņām patīk Černobiļa, tādēļ ka viņas ir no turienes cēlušās. Viņas visas ir kristietes. Viņas negrib būt bēgles. Viņas cieš tāpēc, ka pēc avārijas tika aizsūtītas uz citurieni. Viņas neieredzēja lielpilsētu dzīvi. Un viņas izvēlējās neatkarību un atgriezās pašā radioaktīvākajā vietā uz zemes. Vietā, ko citi uzskatītu par elli, viņas izveidoja neizsīkstošu pensionāru komūnu.
