Foto – Shutterstock

Atkarība no psihoterapeita. Kā pazīt un novērst? 1

Patiess stāsts

VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
“Policijai ir zināma Rīgas domes amatpersona, kura lika ar traktoru novākt ziedus!” Golubeva meklē citus vainīgos
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
Lasīt citas ziņas

“Kad trīs gadus biju apmeklējusi psihoterapeiti, sapratu, ka bez viņas vairs nespēju iztikt. Visu laiku vajadzēja viņas atbalstu. Sākumā pie terapeites gāju vienu, pēc tam divas un beigās jau trīs reizes nedēļā, taču tik un tā bija ļoti grūti izturēt sesiju starplaiku. Tiekoties mazliet nomierinājos, taču pēc tam atkal parādījās trauksme. Rakstīju viņai īsziņas, zvanīju,” atceras Jana (vārds mainīts), kura šādās emocijās dzīvoja astoņus mēnešus.

“Psihoterapeiti sāku apmeklēt, studējot augstskolā. Kad bija jārunā auditorijas priekšā, jutos ļoti neveikli. Šķita, ka psihoterapija varētu palīdzēt atraisīties, kļūt atvērtākai, drošākai un komunikablākai, labāk justies sabiedrībā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bieži mocīja trauksme un nemiers, uznāca depresīvas izjūtas, tāpēc jau kādu laiku lietoju psihiatres izrakstītos antidepresantus. Psihoterapeiti par to informēju.

Sākumā psihoterapijā jutos labi. Atnācu, pastāstīju aktuālākos pārdzīvojumus, izliku emocijas, un kļuva vieglāk. Saņēmu arī atgriezenisko saiti, kas lika kaut ko saprast, ieraudzīt no cita skatpunkta. Taču pienāca brīdis, kad psihoterapija man sāka traucēt. Kolīdz kaut kas atgadījās vai vienkārši jutos slikti, vajadzēja terapeites atbalstu. Bija šausmīgi grūti izturēt laiku starp sesijām, kad viņu neredzēju. Runāju par to ar draugiem un kolēģiem, cenšoties saprast, kāpēc tā notiek un vai tas ir normāli. Dzīvē man vairs nebija nekā svarīgāka par attiecībām ar terapeiti.

Brīvdienas vairs nebija manas laimīgās dienas. Nespēju ne priecāties, ne atpūsties, ne vispār kaut ko darīt. Bija tikai izmisums un vienīgais glābiņš – telefonsaruna ar terapeiti, kas mazināja satraukumu. Viņa atsaucās. Bija laipna un saprotoša, tāpēc viņai aizvien vairāk pieķēros.

Pieņemot jebkuru nozīmīgu lēmumu, vispirms vajadzēja apspriesties ar terapeiti. Vairs nespēju patstāvīgi izdarīt izvēli, bija svarīgi saņemt viņas akceptu. Reizēm pārņēma dusmas un bezspēcība, ka terapeitei ir tik liela ietekme pār mani.

Mēģinājums piesaisti saraut

Vasarā izlēmu ieturēt pauzi psihoterapijā. Terapeite teica, ka tas nebūtu īsti labi, taču vienalga paliku pie sava. Biju stāstījusi par savām izjūtām psihiatrei, kura ieteica mainīt psihoterapeitu. Brīvajā mēnesī nolēmu mēģināt. Četras reizes aizgāju pie cita terapeita, ar kuru pārrunāju savas grūtības un situāciju ar mokošo terapijas procesu. Viņš šķita izbrīnīts, ka man bijušas trīs sesijas nedēļā. Pie jaunā terapeita jutos labi, taču, protams, nezinu, vai tā būtu arī ilgtermiņā. Vienlaikus ļoti trūka iepriekšējās terapeites. Kad pēc mēneša pie viņas atgriezos un atklāju, ka vēlos terapiju beigt un pārtraukuma laikā esmu sākusi apmeklēt citu speciālistu, viņa izturējās tā, it kā tas būtu kārtējais notikums, kas jāanalizē. Skaidroja, ka psihoterapiju, kas ilgusi vairākus gadus, nevar pārtraukt vienā dienā, jo psihei tas būtu traumējoši. Nepieciešami vismaz trīs vai četri mēneši. Smago izjūtu dēļ man šķita neiespējami terapiju turpināt, tomēr vienlaikus jutu klusu cerību, ka viss var atrisināties un man var kļūt vieglāk. Nolēmu pie viņas vēl palikt.

Turpinot nākt uz sesijām, kādreiz kļuva vieglāk, taču kopumā izjūtas nemainījās. Decembrī terapeite paziņoja, ka Ziemassvētku brīvdienās terapijā būs pauze. Vaicāju, vai manai psihei tas nebūs traumējoši. Viņa atbildēja, ka tas jāiztur, ar brīvdienām jārēķinās. Prasīju, vai viņa vismaz domās par mani šajā laikā. Atbilde bija apstiprinoša. Apziņa, ka šīs attiecības ir abpusēji nozīmīgas, palīdzēja izturēt pārtraukumu.

Radās šaubas gan par terapeites kompetenci, gan viņu kā cilvēku. Vai patiešām vēlas man palīdzēt? Varbūt viņa ir ieinteresēta uzturēt šīs attiecības, lai gūtu materiālu labumu? Varbūt negrib mani laist vaļā, jo esmu īpašs gadījums, par kuru viņa raksta zinātnisku darbu?

Šķita paradoksāli, ka terapeite aicināja pārtraukt lietot antidepresantus tieši posmā, kad terapijā jutos ļoti slikti. Ja man vēl tos atņemtu, nezinu, kā tas beigtos.

Mostas greizsirdība

Ļoti bieži viņu kritizēju, izteicu pārmetumus. Atklāju, ka man ir grūti uzticēties, jo terapijas gaitā nejūtu uzlabojumu. Šķita, ka reizēm terapeite jutās personīgi aizskarta, bija dusmīga, nevis kā profesionāle bezkaislīgi skatījās uz manām emocijām kā analizējamo materiālu.

Terapijas sākumposmā viņa samērā daudz iesaistījās sarunā, bet tad aizvien mazāk. Reizēm pati sevi analizēju, taču viņa manā monologā iejaucās minimāli. Bieži šķita, ka vāros pati savā sulā, lielākoties šaubās vai neizpratnē par kaut ko savā dzīvē. Gribēju dzirdēt konkrētas atbildes, uzzināt risinājumu, tomēr tas nenotika. Reiz, kad pārmetu atbalsta trūkumu, terapeite teica, ka esmu atnākusi nevis uz atbalstošu terapiju, bet gan analīzi.

Trauksmes dēļ bija grūti veikt darba pienākumus. Reizēm vienkārši sēdēju un raudāju. Ļoti mocījos šajās attiecībās, taču vienlaikus nespēju no tām aiziet – šausmīgs iekšējs konflikts! Domāju, biju grūta kliente. Vairākkārt psihoterapeitei jautāju: varbūt viņa nezina, ko ar mani darīt tālāk, varbūt labāk terapiju pārtraukt? Taču viņa nevienā brīdī to neatzina. Kad sūdzējos, ka vairs nespēju savas izjūtas izturēt, teica, ka jārok tālāk, jāturpina tās pētīt. Ja jau tagad nevaru izturēt, kā gan varu iet dziļāk?!

Reiz ar terapeiti netīšām saskrējāmies kādā pasākumā. Tiklīdz ieraudzīju, visu laiku uzmanīju. Viņa bija kopā ar paziņām. Kad mani ievēroja, sasveicinājāmies. Jutos nenormāli greizsirdīga, ka viņa savu uzmanību velta citiem. Pēc tam zvanīju un teicu, ka vairs nevaru izturēt šīs izjūtas.

Vēlāk sesijā viņa teica, ka tā ir pārnese*, ka šīs izjūtas patiesībā nav pret viņu, bet neko vairāk nepaskaidroja.

Dzīvē es ļoti pieķeros cilvēkiem. Terapeite uzsvēra – ir normāli, ka atkarīgas attiecības tiek piedzīvotas arī terapijā un tās būtu jāizdzīvo. Bet cik ilgi var mocīties? Manā gadījumā pagāja astoņi mēneši un labāk nekļuva.

Konsultējoties psihiatre teica, ka, viņasprāt, attiecības ar psihoterapeiti jau kļuvušas emocionāli vardarbīgas un no tādām steigšus jābēg. Gluži kā no varmācīga vīra.

Alkas pēc fiziskas tuvības

Nonāca tiktāl, ka man vajadzēja terapeiti fiziski just. Reiz uzdrošinājos apskaut. Viņa mēģināja izvairīties, taču vienalga panācu savu. Neko neteica. Nākamajā sesijā mēs par notikušo kaut ko runājām, taču drīz man to vajadzēja atkal. Šoreiz viņu apskāvienā turēju ilgāk, bet arī tad viņa nekādi nereaģēja. Pēc tam dažas reizes atzinos: atvainojiet, vairs nespēju izturēt, man vajag paturēt jūsu rociņu! Viņa nepretojās. Taču nākamreiz, kad mēģināju apskaut, teica ļoti asi: Jana, sēdi, tā ir seksuāla uzmākšanās! Gribas ticēt, ka mana pieķeršanās bija tīri cilvēciska, lai gan brīžiem šķita, ka jūtu arī seksuālas vēlmes. Centos tās nošķirt. Vairāk tomēr vēlējos, lai viņa mani mīlētu kā cilvēks. Februāra beigās vairs nespēju turpināt mokošo terapijas procesu un e-pastā uzrakstīju garu atvadu vēstuli, paskaidrojot, ka man šo soli spert ir ļoti grūti, tomēr neredzu citu veidu, kā terapiju beigt. Viņa atbildēja īsi: cienīšot manu izvēli, jo bez vēlmes iet grūto sevis izpētes ceļu psihoterapeitiskās attiecībās, protams, psihoterapija nav iespējama. Viņai ļoti žēl. Punkts! Man bija sāpīgi, un joprojām nevaru saprast, kā terapeits var šādi pārtraukt attiecības, kas ilgušas gandrīz četrus gadus. Biju gaidījusi cilvēciskāku atbildi.

Esmu daudz domājusi, kāda ir psihoterapeita atbildība par to, kas notiek ar pacientu. Piemēram, ja viņa psiholoģiskais stāvoklis terapijas ietekmē pasliktinās vai, vēl trakāk, cilvēks sev ko nodara? Neviens taču psihoterapijas procesu neuzrauga.

Pašlaik psihoterapeitu neapmeklēju, lietoju medikamentus. Vienubrīd bija grūts posms, vēlējos atsākt psihoterapiju, protams, pie cita speciālista, tomēr to neizdarīju. Bija bail, ka atkal var izveidoties atkarīgas attiecības.”

PS: Jautāta, vai psihoterapeitei bija Latvijas Ārstu biedrības sertifikāts, Jana atbildēja noliedzoši. Tas sākumā nebija šķitis svarīgi.

* Psihoterapijas procesā pacients neapzināti pārnes uz terapeitu jūtas, domas un cerības, kas patiesībā pieder pagātnes attiecībām (ar māti, tēvu un citām svarīgām personām). Pārnese jeb transference ir psihoanalīzes pamatlicēja Zīgmunda Freida ieviests termins.

Vai uzsēdinās uz adatas?

Noskaidrojām, cik liels ir risks veidoties atkarībai no psihoterapeita, kāpēc tā notiek un kā pacients var sevi pasargāt, lai speciālists nekļūtu par vienīgo glābiņu, tiklīdz jāpieņem lēmums vai dzīvē rodas jelkādi sarežģījumi.

Interneta diskusijā par atkarību no psihoterapijas kāds foruma lietotājs bija paudis viedokli, ka jebkura psihoterapeita mērķis ir palīdzēt pacientam tikai tik daudz, lai uzsēdinātu uz adatas un cilvēks pie viņa būtu spiests nākt gadiem ilgi, nodrošinot pastāvīgus ienākumus. Viņš psihoterapeitu ne reizi neesot apmeklējis un negrasoties to darīt. Pārsteidzoši daudz lietotāju bija līdzīgās domās, tāpēc lūdzu Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas vadītāju, ārsti psihoterapeiti, profesori Guntu Ancāni komentēt interneta vietnē populāro viedokli.

“Tas izskatās apmēram tā: šo grāmatu neesmu lasījis, bet man ir viedoklis. Nedomāju, ka vajadzētu gari un plaši analizēt kāda patoloģiskās bailes un fantāzijas. Vienīgais, ko varu teikt – ceru, ka cilvēks kādreiz vērsīsies pēc palīdzības. Lai sāktu psihoterapiju, paradoksālā kārtā ir vajadzīga nevis nauda, bet gan drosme un uzņēmība. Cilvēki, kuri ārstniecības procesam vēl nejūtas gatavi, mēdz par to izteikties kā lapsa par vīnogām ģeniālajā Ēzopa fabulā. Rudaste ieraudzīja vīnogas, kas izskatījās sulīgas un garšīgas, taču, nevarēdama tās aizsniegt, devās prom, paziņojot, ka tās tik un tā ir skābas un negatavas. Devalvēt (nonievāt – red.) to, ko nevari iegūt, ir mūžsens psihiskais aizsargmehānisms.”

Rūpīgi jāizvēlas speciālists

“Ja psihoterapeits profesionāli veic savu darbu, atkarība no viņa nevar rasties, jo viens no ārstniecības procesa galvenajiem uzdevumiem ir gluži pretējs – palīdzēt pacientam iegūt neatkarības izjūtu, kas ļauj pašam dzīvot savu dzīvi, pieņemt lēmumus un izdarīt izvēles, neraizējoties, ko par to teiks citi. Vēlreiz uzsveru: ja darbs tiek veikts profesionāli, paaugstinās pacienta pašvērtējums un pašcieņa, kas automātiski mazina viņa atkarību no citiem, tostarp no ārsta,” skaidro Gunta Ancāne. “Ja pacientam no psihoterapeita izveidojas atkarība, tas nozīmē, ka viņš savu darbu nav veicis gana profesionāli. Diemžēl Latvijā par psihoterapeitiem sevi bez pamata sauc arī tie, kuriem šis apzīmējums nepienākas. Šajā ziņā likumdošana nav īsti sakārtota, tāpēc ir diezgan daudz biedrību, asociāciju, grupu un grupiņu, kur pēc īsākas vai garākas apmācības izsniedz psihoterapeita sertifikātu. Bieži vien pacientam šķiet, ka viņš ir izraudzījies profesionāli, lai gan patiesībā tā nav. Pašlaik vienīgais drošais kritērijs, kā izvēlēties ārstu psihoterapeitu ar labām zināšanām, ir Latvijas Ārstu biedrības izdots sertifikāts. Neviens to nav ieguvis dziedādams un dejodams. Ir jāizpilda diezgan augstas prasības. Sertifikāts psihoterapeita specialitātē tiešām ir nopietna darba, pūļu, zināšanu un prasmju rezultāts. Tāpēc gribētos domāt: ja pacients izvēlas ārstu psihoterapeitu, kuram šis sertifikāts ir, par atkarības veidošanos jābīstas nebūtu. Bet, ja kādu iemeslu dēļ pacients nolemj iet pie tā, kuram nav LĀB sertifikāta, nav zināms, cik profesionāli cilvēks strādā. Pilnīgi iespējams, ka pie tāda var veidoties atkarība.”

Kā pazīt atkarību

Jautāta, vai nespēja sagaidīt nākamo sesiju liecina par atkarību, psihoterapeite Gunta Ancāne skaidro: “Pēc viena simptoma nevar spriest. Tā var būt un var nebūt atkarība. Situācija jāvērtē kopumā.”

Ir normāli, ja pacientam ar psihoterapeitu veidojas emocionāla, cieša un intīma saikne, viņš jūt paļāvību un uzticēšanos, jo tikai tad spēj atklāti runāt par grūtiem pārdzīvojumiem, kas saistīti ar bailēm, kaunu vai vainas izjūtu, un ārstniecības process var noritēt sekmīgi. Tā nav atkarība.

Psihoterapijai piemīt savs šarms, tāpēc nav nekas neparasts, ja pacients gaida nākamo vizīti. Ja viņam iepriekš bijis ļoti interesanti saprast par sevi kaut ko jaunu un tagad jūtas ieintriģēts, kā terapeits palīdzēs interpretēt nākamo lietu, ko šoreiz par sevi varēs uzzināt, tas liecina par labu, produktīvu terapijas procesu, nevis atkarību.

“Bieži vien, kad ģimenes ārsts vai kāds cits iesaka iziet psihoterapiju, cilvēks nejūtas drošs, vai vērts iesaistīties procesā – ja nu būs ļoti smagi, atklāsies, ka esmu slikts?! Patiesībā cilvēks par sevi parasti uzzina daudz ko izskaidrojošu, atvieglojošu un patīkamu. Par to, kas sāpējis, uz ko skatījies relatīvi vienpusēji un kā vēl var paraudzīties uz to. Par neapjaustām un neizmantotām spējām un iespējām, kuras var padarīt dzīvi skaistāku, krāsaināku un sulīgāku. Tāpēc var saprast, ka cilvēks gaida nākamo vizīti,” skaidro Gunta Ancāne.

Taču, ja pacients nevar vien sagaidīt nākamo sesiju, jo baidās pieņemt lēmumu vai izdarīt izvēli, pirms nav apspriedies ar psihoterapeitu un saņēmis viņa svētību, tā gan ir atkarības pazīme. Arī vēlme bieži telefoniski vai citādi sazināties ar psihoterapeitu var par to liecināt. Protams, retu reizi šāda vajadzība var rasties, piemēram, cilvēka dzīvē notiek negaidīta krīze.

Terapija var būt ilga

Dziļā jeb psihodinamiskā psihoterapija parasti ilgst divus gadus, taču dažos gadījumos tā turpinās astoņus, deviņus un vairāk gadus. Apkārtējiem tas nereti šķiet pārāk ilgi, rodas aizdomas par atkarību no speciālista, nespēju pašam tikt galā ar savām problēmām.

“Katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Ilgstoša psihoterapija var liecināt par atkarību, bet tikpat labi pacientam pašā sākumā bijuši lieli traucējumi. Manā pieredzē garākā terapija, kas bija ļoti veiksmīga, ar pārtraukumiem noritēja aptuveni 14 gadu. Pacients dzīves sākumposmu bija pavadījis emocionāli traumētā stāvoklī, tāpēc viņam bija attīstījušās diezgan nopietnas somatiskas slimības. Līdzīgas problēmas bija arī viņa māsai, jo abi nāca no vienas ģimenes. Taču viņa pateica, ka psihoterapijā neies, ārstēsies ar zālēm. Brālis, pateicoties psihoterapijai, ne mirkli neapstājās savā attīstībā: izglītībā, karjerā, arī ģimenē, jo, uzlabojoties savstarpējo attiecību veidošanas prasmēm, kļuva aizvien brīnišķīgāks dzīvesbiedrs un tēvs. No viņa šī izaugsme prasīja atvēlēt vienu, bet kādu laiku arī divas reizes nedēļā personiskajai psihoterapijai. Māsai, kura ārstējās ar zālēm, pēc dažiem gadiem psihisko traucējumu dēļ piešķīra invaliditāti. Zinot, ka tas pats varēja notikt ar brāli, 14 gadi vairs nešķiet tik daudz. Kvalitatīvs psihoterapijas process ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Ja pie ārsta ierodas 30 vai 40 gadu vecumā, vēl vismaz puse mūža ir priekšā. Ir taču svarīgi, kādā kvalitātē to nodzīvo. Taču pie mums, Psihosomatikas klīnikā, ierodas arī pacienti, kuriem ir 80 un vairāk gadu, jo mūža izskaņu grib nodzīvot skaistāk un priecīgāk,” stāsta psihoterapeite.

Reizēm atkarībai jāparādās

Psihoterapeite stāstīja, ka Latvijā diemžēl ir daudz atkarīgas personības struktūras cilvēku, kam raksturīga pastāvīga pasīva pakļaušanās citiem, ļaujot viņiem savā vietā izlemt gan būtiskus, gan ne tik nozīmīgus dzīves jautājumus. Šie cilvēki nespēj paļauties tikai uz sevi un bez citu palīdzības pieņemt lēmumus, baidās uzņemties atbildību un izrādīt iniciatīvu, apšauba savu viedokli. Atkarīga personība iekšēji jūtas nevarīga un nekompetenta. Tipiska frāze – ko nu es, labāk lai viņš iet un dara! To mēdz dēvēt par iemācītas bezpalīdzības sindromu.

Sākot psihoterapiju, šādu personības traucējumu gadījumā sākumā izpaužas atkarība arī no psihoterapeita, proti, vēlme atbildību par savu dzīvi un lēmumiem uzvelt viņa pleciem. Psihoterapeits ar savām metodēm šos traucējumus ārstē.

Un kā skaidrot to, ka pacienti mēdz iemīlēties savā psihoterapeitā? “Tā uz brīdi var šķist, taču tā ir nevis īsta iemīlēšanās, bet ar pagātnes jūtu pārnesi saistīts process. Tāpat pacientam var šķist, ka ārsts uz viņu ir dusmīgs vai atraidošs. Var rasties ļoti dažādas izjūtas, ar kurām attiecīgi tiek strādāts.”

36,6 °C konsultante GUNTA ANCĀNE,ārste psihoterapeite, profesore

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Valdis Keris: Veselības ministra katra diena amatā ir kā nagla veselības nozares zārkā
Ko mēs zinām par miegaino narkolepsijas rēgu
Risinājumi īslaicīgu sāpju mazināšanai mājas apstākļos
Rada virtuālo asistentu medicīnas iestādēm. Kā tas palīdzēs mūsu ārstiem?
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
“Policijai ir zināma Rīgas domes amatpersona, kura lika ar traktoru novākt ziedus!” Golubeva meklē citus vainīgos
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
“Es, cilvēks, kurš dzimis Sibīrijā un kuram kabatā represēto apliecība?” Krištopans atbild uz pārmetumiem par viņa partijas nostāju
“Vai latvieši ir pelnījuši savu valsti? Politiķi dara to, ko neviens neuzdrošinātos savā biznesā un mazdārziņā,” uzskata Lapsa
Lasīt citas ziņas

Sadarbības projekts
Kādi mēdz būt iemesli matu izkrišanai
Trīs mutes higiēnas vaļi jeb mutes dobuma higiēnas minimums
„Mēness aptiekas” komanda Rimi Rīgas maratonā skries kopā ar Bērnu un jauniešu parasporta apvienības jauniešiem
Galveno nosacījumu komplekss ikdienas sportošanai, nekaitējot locītavām
Kā jauninājumi ērtībai pamazām top par ierastu ikdienu aptiekā
Ja locītavas smeldz no pārslodzes
Piens, lakrica vai šokolāde. Ar ko varētu konfliktēt tavas zāles
Mēness aptieka: Visbiežāk iedzīvotājiem ārsta palīdzība nepieciešama sadzīves un sporta traumu dēļ
Labestības tablete ikvienam
Vai uzturs apgādā ar visu, kas tavam organismam vajadzīgs?
Sāp mugura. Tableti, ortozi, masāžu vai tomēr pie ārsta
Atzīmējot Latvijas olimpiskā un paralimpiskā sporta sasniegumus
Kāpēc D vitamīns ir visbiežāk apspriesto uztura bagātinātāju topā
„Niez acis, tek deguns, moka šķavas? Iespējams – putekšņu alerģija jeb polinoze
Vairāk nekā puse galvas un muguras sāpes novērš ar bezrecepšu medikamentiem, nevis dodas pie ārsta
Mēness aptieka: Visvairāk bēgļiem no Ukrainas un karadarbībā cietušajiem ziedo līdzekļus ar organizāciju starpniecību
Ceļotāja pirmās palīdzības komplekts
6 padomi, lai āda pavasarī nebūtu sausa
Starptautisks ilgtspējas indekss apliecina „Mēness aptiekas” līderību farmācijas nozarē
5 iemesli, kādēļ iekļaut ēdienkartē olas
Kādēļ graudaugi ēdienkartē tik svarīgi
50 skolēni visā Latvijā iepazīst “Mēness aptieku” farmaceitu ikdienas darbu
Sāpes sprandā… Sildošu ziedi vai parasto?
6 universāli padomi acu veselībai pavasarī
mūsdienu farmācijā izmanto mājas dakteri – alveju
Kā pateikt “nē” pagurumam pavasarī
Riska faktori un risinājumi jutīgiem zobiem
Visiem “Repharm” farmācijas uzņēmumu darbiniekiem ir iegādāta veselības apdrošināšanas polise
Mundruma avots – diedzēti graudi un sēklas
10 signāli, lai nieru luksoforā iedegtos sarkana gaisma
Regulāri aizmirstais piedegušais katliņš uz plīts ir signāls, ka vajadzīga konsultācija. Kā saglabāt atmiņu?
Kā risināt miega traucējumus? Atbild psihiatrs Elmārs Tērauds
Ētera personība iesaka: Ja gribas lustīgu noskaņojumu, salasiet tējai sauju kļavas ziedu!
Galveno nosacījumu komplekss ikdienas sportošanai, nekaitējot locītavām
Statistika nav iepriecinoša – Latvijā sastopamas trīs bīstamas ērču sugas
Jaunas ziņas par AIDS: viens no karavīriem nogalinātas šimpanzes sadalīšanas laikā viegli savainojies un inficējies
Valdis Keris: Veselības ministra katra diena amatā ir kā nagla veselības nozares zārkā
Apkure dārga, pārtikas cenas aug, iedzīvotāji ir pamatīgas bedres priekšā, bet valdībai nav izdzīvošanas plāna
“Es, cilvēks, kurš dzimis Sibīrijā un kuram kabatā represēto apliecība?” Krištopans atbild uz pārmetumiem par viņa partijas nostāju
FOTO. Ambera Hērda tiesā atzinusies, ka tomēr neziedoja labdarībai 7 miljonus, ko saņēma no Depa, tomēr pie tā vainīgs esot tieši viņš
Skatītāja neizpratnē: “No latviešu valodas ne smakas! Daugavpils viesnīcas TV tikai krievu kanāli!”
VIDEO. “Plēsēji te ir bijuši?”: Baibu Sipenieci-Gavari no rīta mājās sagaida nepatīkams pārsteigums
Aija Šmidre: Man ir kauns, ka Latvijā joprojām eksistē nepilsoņu pases
VIDEO. Kurzemē kādas ģimenes mājā apmetusies vāvere ar sešiem mazuļiem
Nosauc ceļu posmus, pa kuriem no 20.maija varēs braukt ar 110 km/h ātrumu
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Apinis: Kariņ, ļauj Pavļutam turpināt Golubevas darbu, paņems vēl Juhņēviču līdz, lai vada dzeloņdrāšu iepirkuma biroju
Gaidāms ļoti liels finansiālais šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
Bijušais iekšlietu ministrs Gulbis: Golubevai nevajadzēja pamest valsti
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Sēj salātus, stāda zemenes un vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 17. līdz 23.maijam?
“Ruka kungs šobrīd ir vairāk nobažījies par savu vietu,” Kreituse komentē šī brīža “politisko vētru” pēc 9. maija
VIDEO. “Viņiem jāsaprot, ka šausmīgā Krievija ir blakus!”: TV kanālā “Pervij kanal” izteikti draudi Latvijas politiķiem
“Dzintars” turpina attīstīt parfimērijas izstrādājumu līniju
14:53
Vjačeslavs Dombrovskis: Ekonomikas ministra muļļāšanās un tās cena
14:27
Kosmētikas sastāvdaļu ABC: vielas, kas patiesi darbojas
14:26