“Atrasts mežā bez elpas!” Sociālo tīklu stāsti izgaismo satraucošu realitāti par jauniešiem un narkotikām 4
Sociālajā medijā “Thread” aizsākusies plaša un emocionāla diskusija par narkotiku izplatību un lietošanu jauniešu vidū. Šoreiz trauksmes zvanu iezvanīja sabiedrība pati – ar skaļiem stāstiem, asarām un neērtiem, bet nepieciešamiem jautājumiem. Kāda sieviete dalījās ar savu neseno pieredzi slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kas izgaismo traģisko realitāti, ar ko sastopas Latvijas jaunieši.
“Mīļie vecāki un līdzcilvēki! Guļot uzņemšanas nodaļā RAKUS, man blakus pa nakti ieveda 17 gadīgu puisi. Viņš tika atrasts mežā – bez elpošanas pazīmēm, viss dubļos. Neirologi viens pēc otra nāca runāt ar viņu, lai izslēgtu dažādas saslimšanas. Nodaļā bija ielikta vēl viena meitene – tādā pašā stāvoklī.
Viņš ar bailēm izstāstīja, ka ir lietojis narkotikas, kuras atraduši mežā – (nopirka un tika atsūtīta lokācija). Viņš varēja nomirt.
Pieskatām bērnus. Šis jaunietis arī vēl ir bērns.”
Šis ieraksts izsauca emocionālu vētru. Daudzi cilvēki atbildēja, daloties ar līdzīgām pieredzēm gan kā vecāki, gan kā liecinieki tam, kas notiek tepat, mūsu skolu pagalmos, mežos un mikrorajonos.
Kāda sieviete stāsta par šausminošu gadījumu Bērnu slimnīcā: “Kad biju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ar meitu pēc smagām epilepsijas lēkmēm, mums blakus vienā palātā ielika sešgadnieku, kas norijis ekstazī tableti. Viņš domājis, ka tie ir vitamīni no brāļa, jo ‘garšo, bet mamma vairāk par vienu nedod’. Kā šodien atceros ārstus, bērna acis un tēvu, kurš kliedza uz bērna māti. Neviens nepajautāja — kāpēc vispār vecākais brālis tās lieto, kā tās bija pieejamas mazajam? Kā tas vispār varēja notikt?”
Šādos stāstos nav tikai šoks, tajos ir klusais jautājums: kur bijām mēs pārējie?
Daži komentētāji dalās ar konkrētu informāciju. Kāds raksta: “Šampētera mežā regulāri tiek novietotas narkotikas. Pa rajonu staigā salietojušies jaunieši. Ziņots @valsts.policija, bet nekas netiek darīts.”
Cita sieviete papildina: “Diemžēl arī skolu teritorijās. Pagājušajā gadā dēls novēroja narkotiku nodošanu skolas teritorijā. Mēģināja izsekot, ko aizliedzu, jo policija tāpat neskrietu. Un, ja arī atbrauktu, tad tikai tad, kad starpnieki jau sen prom. Tie, kas liek, arī ir tikai sīki starpnieki.”
Visbiežāk šīs vielas tiek pasūtītas caur Telegram lietotni – pēc izvēles un pāris klikšķiem. Tas, kas agrāk bija iedomājams tikai kādā trillerī, šobrīd notiek tepat, starp blokmāju pagalmiem.
“Nāk iekšā visādi opioīdi, trankvilizatori. Tas ir trakums šinī laikā,” pauž kāda komentētāja.
Sabiedrības nostājas ir dažādas. Daži pauž līdzjūtību un šoku, bet citi – kategorisku nosodījumu. Kāds raksta:b“Pats gāja, pats meklēja narkotikas. Lietoja. Pats vainīgs. Ko sēsi, to pļausi.”
“Mani audzināja tāpat, izdari izvēli, pats atbildi.”
Un tad ir arī balss, kas atgādina par cilvēcību: “Šausmas! Lai jaunieši veseļojas! Apraudājos… Tā kā pati esmu mamma pusaudzim, mani vienmēr ļoti emocionāli dziļi aizķer viss, kas saistīts ar jauniešiem un bērniem. Mums NAV svešu bērnu, viņi visi ir mūsējie.”
Narkotiku izplatība jauniešu vidū vairs nav problēma, par kuru runā “tikai skolās” vai “kādā riskantā vidē”. Tā ir realitāte arī ģimenēs, kuras cenšas audzināt bērnus godīgi un gādīgi.
Varbūt šodien ir īstais brīdis pārstāt skatīties tikai uz saviem bērniem un paskatīties apkārt arī uz citiem. Iespējams, ka tieši šī līdzatbildība ir vienīgais, kas vēl var mainīt kaut ko laikā.
