Covid-19 ir vien “vārgi bērna šļupsti”! Uzskaita baisākos un bīstamākos vīrusus Latvijā 2
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais koronavīruss – SARS2 – gan ir ievērojami bīstamāks par sezonālās gripas vīrusiem, tomēr arī Covid-19 slimību izraisošais vīruss ir vien kā vārgi bērna šļupsti, salīdzinot ar tiem vīrusiem, kas jau ir endēmiski Latvijā.
Ik gadus Latvijā tiek ievesti arī ļoti bīstami vīrusi no eksotiskām valstīm.
Ja, mainoties klimatam, Latvijā ienāks arī dienvidiem raksturīgas dzīvnieku un kukaiņu sugas, tiem līdzi uz palikšanu var ienākt arī bīstamas vīrusu nestas infekcijas. Savulaik ASV tādējādi ienāca un nostiprinājās Rietumnīlas vīruss. Kad draudi īsti, bet kad bailēm lielas acis? Un kas un kā seko bīstamo vīrusu ienākšanai un izplatībai Latvijā?
“Tā jau var aizrunāties ļoti tālu, tomēr uzskatu, ka mums vienmēr jāņem vērā praktiski visas infekciju slimības.
Un nedrīkst būt tā, ka kādu slimību izsvītrojam un uzskatām, ka tā nekad mūžā mums nevar būt un par to nav jādomā,”
tā, atbildot uz “Latvijas Avīzes” jautājumu par to, cik nozīmīgs slimību izraisītājs Latvijā varētu būt, piemēram, grauzēju pārnēsātais hantavīruss, saka Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja, profesore Ludmila Vīksna. “Ja ārsts ir dzirdējis slimības nosaukumu kaut vienreiz mūžā un atceras vismaz kādu no simptomiem, aizdomu gadījumā viņš tomēr ieskatīsies vai nu attiecīgā interneta vietnē, vai grāmatā. Un arī tas palīdzēs viņam ievirzīt domas kādas konkrētas slimības virzienā.”
Labie vīrusi?
Tiesa, pirms ķerties pie bīstamajiem vīrusiem un, ko tur liegties, arī daža laba ļoti hipotētiska scenārija, kas, cerams, nekad nenotiks Latvijā, vērts tomēr arī veltīt labus vārdus vīrusiem. Jā, tiešām labus. Tie arī kalpo cilvēcei, un to loma nākotnē varētu tikai pieaugt.
Šogad apritēja tieši 40 gadi, kopš 1980. gada 8. maijā Apvienotās Nācijas pasludināja pilnīgu un galīgu uzvaru pār bakām.
Šī bīstamā infekcijas slimība 20. gs. laikā prasīja vairāk nekā 300 miljonu dzīvību visā pasaulē. Taču uzvara pār bakām nebūtu iespējama bez kāda gluži unikāla vīrusa. Nosaukumā līdzīgais, taču nepatogēnais, varētu pat teikt – cilvēkam draudzīgais baku vakcīnas vīruss jeb Vaccinia vīruss. Sākotnēji baku vakcīnu radīja, izmantojot tuvradniecīgo govju baku vakcīnas vīrusu.
Šobrīd tikai divās pasaules laboratorijās (viena no tām atrodas ASV, otra – Krievijā) vēl glabājas sākotnējie bīstamā baku vīrusa paraugi.
Tomēr tiek sagaidīts, ka Vaccinia vīruss vēl izdarīs pakalpojumu cilvēcei. Notiek pētījumi un eksperimenti, lai tam “iemācītu” atpazīt un ieņemt vēža šūnas un tad izplatīties audzējā, pakļaujot bīstamās šūnas savai programmai un galu galā tās iznīcinot.
Vīrusu izmantošana audzēju ārstēšanai – tas ir īpašs pētījumu virziens. Bet šādi vīrusi tiek dēvēti par onkolītiskajiem vīrusiem. Pārsteidzošā kārtā Latvijai ir unikāla vieta onkolītisko vīrusu jomā. Vismaz bija. Un tas, pateicoties te izstrādātajam Rīgas jeb “Rigvir” vīrusam. Šajā gadījumā izmantots viens no visai plašās enterovīrusu saimes vīrusiem.
Gan šī vīrusa izstrāde, gan izmantošana ārstniecībā ir unikāls notikums pasaules medicīnas vēsturē.
Pasaulē onkolītisko vīrusu izstrāde turpinās. Piemēram, Krievijā, Novosibirskas Valsts universitātes virusologi strādā pie onkolītiska vīrusa izveides, par pamatu ņemot kādu no adenovīrusu celmiem. Adenovīrusi ir visai plaši izplatīti, galvenokārt augšējo elpceļu saslimšanu izraisītāji.
Vadošajos pētījumu centros tiek pētīts arī cits virziens – ģenētiskā slimības. Vīrusu var uzskatīt par tādu kā bioloģisku robotu. Tas nespēj pats vairoties. Šim nolūkam tam obligāti jānokļūst attiecīgās saimniekorganisma šūnās. Vīruss tās pakļauj.
Šūna sāk izgatavot vīrusa genoma sastāvdaļas un paša viriona un tā apvalku veidojošās olbaltumvielas. Turpat šūnā šīs sastāvdaļas tiek “komplektētas”, un jaunie virioni tās pamet. Tieši šo īpašību – pārņemt šūnu, veidot tajā noteiktas genoma komponentes, var izmantot, lai ārstētu ģenētiskās slimības.
Turklāt vīrusus izmanto pat kaitēkļu apkarošanai. Piemēram, bīstamo slimību pārnēsājošo odu indēšana ar ķīmiskiem līdzekļiem apdraud dzīvo dabu.
Šīs vielas arī indīgas pašam cilvēkam. Tādēļ jau radīti un tiek izmantoti arī bioloģiskie līdzekļi, izsmidzinot noteikta veida vīrusus, kas ir nāvējoši tikai noteiktu veidu odiem un citiem parazītiem. Potenciāli varētu iedomāties līdzīgu bioloģisku līdzekļu izgatavošanu arī Latvijā tik izplatīto ērču apkarošanai. Ar ērcēm arī sāksim ieskatu cilvēkam bīstamo vīrusu katalogā.
Ērču encefalīts
Ērču encefalīts ir ļoti bīstama saslimšana, kuras izraisītājs ir vīruss. Šis vīruss pieder visai plašai vīrusu saimei – flavivīrusiem. Pie flavivīrusiem pieder arī citu bīstamu slimību izraisītāji. Piemēram, Zikas vīruss, par kura uzliesmojumu Dienvidamerikā plaši ziņoja arī Latvijas prese. Tieši togad vasaras olimpiskās spēles notika Riodežaneiro.
Zikas vīrusa pārslimošana radīja iedzimtu slimību draudus bērniem, tādēļ pa kādam sportistam un skatītājam no dažādām pasaules valstīm nolēma izlaist šo olimpiādi.
Šai vīrusu saimei pieder arī Rietumnīlas vīruss, kas jau kļuvis par problēmu Amerikas Savienotajās Valstīs (uzliesmojumi bijuši pat darījumu un tūristu magnētā Ņujorkā), kā arī Japānas encefalīts. Pretēji nosaukumam ar to var inficēties ne tikai Japānā. Tā 2005. gada jūlijā Indijā notika Japānas encefalīta uzliesmojums. No 1145 reģistrētiem saslimšanas gadījumiem 296 cilvēki nomira. Tā ir augsta letalitāte!
Bet smagai saslimšanai, paliekošai invaliditātei un dažkārt arī letālam iznākumam pilnīgi pietiek ar Latvijas ērču vēderos esošo encefalīta vīrusu.
Tiesa, nebūt ne visas ērces ir inficētas. Caurmērā 6–10% ērču (saskaņā ar Latvijas Infektoloģijas centra datiem) ir inficētas. Inficētās ērces gan ir agresīvākas, tādēļ pat katra trešā ērce, kas iekodusies cilvēkam, var būt bīstamās infekcijas pārnēsātāja. Visefektīvākā stratēģija, lai izvairītos no encefalīta, ir vakcinācija.
Tomēr vispirms Vācijā, bet pērn arī Nīderlandē izplatījās satraucošas ziņas par mērenajiem platuma grādiem pavisam neraksturīgu ērču parādīšanos. Runa ir par hialomas ērcēm (Hyalomma marginatum). Krievu literatūrā tās dēvē arī par gigantiskajām ērcēm to ievērojami garāko kājiņu un ķermeņa izmēra dēļ.
Šo ērču virzībai uz ziemeļiem rūpīgi seko līdzi. Kā nu ne – tās ir bīstamā hemorāģiskā (tāda, kam raksturīgi asinsizplūdumi) Krimas-Kongo vīrusa dabiskie rezervuāri. Tās ir visai izplatītas Centrālajā Āzijā, kā arī Tuvajos Austrumos. Ērces var sastapt arī Balkānu valstīs, tostarp vietumis Grieķijā.
Gani un lauksaimnieki ar bīstamo vīrusu inficējas, kad nolasa šīs ērces no suņiem vai aitām.
Saspiežot ērces ķermeni, infekcija var iekļūt mikroplaisās uz pirkstiem vai pie naga. Vīrusa radītajai saslimšanai ir raksturīga augsta letalitāte. 10–40% saslimušo mirst.
Nepietiek ar pašu ērci vien
Profesore L. Vīksna uzskata, ka ērces nerada nopietnu risku eksotisku un bīstamu slimību ienākšanai, proti, nepietiek tikai ar pašu ērci vien. “It īpaši tad, kad slimības pārnes ērces vai moskīti, vai kas tamlīdzīgs, vienmēr nepieciešams avots, no kurienes infekcijas ierosinātāju paņemt. Tad ērce (vai moskīts) to var pārnest uz nākamo upuri. Līdz ar to var teikt, ka, ja ērce arī nonāk mūsu teritorijā, būtu svarīgi, vai tai ir no kā slimību paņemt.”
Entomologu vērtējumā gan jautājums par to, vai ērce var inficēties tikai no slima dzīvnieka vai cilvēka vai arī tomēr saņemt vīrusu “mantojumā” no pieaugušas ērces, nav pilnībā izšķirts. Kā skaidro Latvijas vadošais eksperts, kura viedokli uzklausa gan Slimību profilakses un kontroles centrs, gan Pārtikas un veterinārais dienests, – LU asociētais profesors, biologs Voldemārs Spuņģis,
kopumā tomēr uzskata, ka ērces var nodot vīrusu saviem pēcnācējiem un tas pāriet arī uz ērču sadētajām oliņām, bet vēlāk – jaunajām ērcēm, kas no tām izšķiļas.
Tomēr Hyalomma ērču parādīšanās Latvijā gan V. Spuņģi nesatrauc. Lai gan teorētiska iespēja tomēr pastāvot. Vēl vairāk – pētnieks atceras, ka viena šāda ērce Latvijā patiešām savulaik arī konstatēta. Šāds atradums veikts 2005. gadā Kolkā, zirgu ganībās. Iespējams, ka zirgi ceļojuši uz dienvidiem un tur arī ērce piesūkusies. Gadījums tā arī palicis noslēpums, secina V. Spuņģis.
Tikām šogad iznākušā zinātniskā publikācijā sniegta informācija pat par 41 hialomas ērces konstatēšanu Zviedrijā. Divu radniecīgu sugu ērces bija piesūkušās gan mājlopiem, gan… cilvēkam. Tiesa, nevienā gadījumā tās nav bijušas inficētas ar bīstamo Krimas-Kongo hemorāģisko vīrusu.
Ar putniem – ātri un tālu
Mainoties klimatam un parādoties jaunām dzīvnieku sugām, izslēgt jaunu parazītu un to nestu slimību ienākšanu gan nevar, atbildot “Latvijas Avīzes” vaicājumam, skaidro profesors V. Spuņģis. “Ja zeltainais šakālis nāk kaut kur no Viduseiropas, tad pie mums tas, visticamāk, nonācis ar visiem saviem parazītiem un tos tad arī šeit palaidis savvaļā. Tas ir normāls parazītu pārvietošanās veids.”
Ērces var pārnēsāt arī putni, kas nozīmētu to ātru un tālu ceļošanu. Tiesa, “par putniem mums ir pavisam nedaudz informācijas”, bilst V. Spuņģis. Tiktāl atklātas parastās ērces un galvenokārt uz tādiem putniem, kas barību meklē uz zemsedzes, piemēram, melnais strazds vai sarkanrīklīte.
Šie pētījumi gan nevar parādīt pilnu ainu, jo putnus ķer un pēta tikai reizi gadā – rudenī, kad putni jau pošas ceļam uz dienvidiem.
“Kas notiek, kad putni nāk no dienvidiem, nevaram pateikt, jo tad šādas uzskaites nav. Tādēļ to, ko viņi, ziemodami dienvidu valstīs, ir savākuši, mēs patiesībā tā īsti nezinām.
Ornitologi ķer putnus tikai rudens migrācijas laikā, bet pavasarī vienkārši novēro, tos nenoķerot.” No otras puses, Hyalomma ģints ērces ne pārāk mīlot uz putniem uzturēties, tādēļ šajā ziņā risku praktiski nav.
Gada bezmugurkaulnieks
Hyalomma ģints ērces un hemorāģiskie drudži ar to starpniecību ir drīzāk mazticama teorija, bet ornamentētās pļavērces gan jau ir ienākušas Latvijā. Šī ērce izvēlēta par šī gada bezmugurkaulnieku Latvijā. “Tā ir mazliet agresīvāka nekā vietējās – ātrākas un lielākas, arī ātrāk vairojas.
Cilvēkiem tās uzbrūk mazāk, bet savvaļas un mājas dzīvniekiem – gan,” stāsta V. Spuņģis, piebilstot: “Šī ērce tagad Latvijā plaši izplatās. Un rada nopietnas problēmas. It īpaši Kurzemē, kur to ir ļoti daudz, tāpat. Latgales dienviddaļā. Tās gan nepārnēsā Krimas-Kongo vīrusu.
Bet tās pārnes pilnu komplektu no vīrusiem un baktērijām, kas Latvijā (ērcēm) ir sastopami, kā arī vienšūņiem. Tādiem kā babēzija.” (Babēzija – vienšūņu organismi, kas ir cēlonis it sevišķi suņiem bīstamai saslimšanai – babeziozei.
Babēzijas, nonākot asinīs, strauji vairojas un iznīcina eritrocītus, izraisot smagu anēmiju.) Interesanti, ka pērn parādījās publikācijas par babeziozes uzliesmojumu Kurzemē. Var pieļaut, ka tas ir tieši saistīts ar entomologa minēto ornamentēto pļavērču strauju izplatīšanos.
Turpmāk “Latvijas Avīzē” lasiet, kādus vīrusus mums var “sagādāt” odi, grauzēji un plēsēji un kurš un kā sargā Latvijas robežas no vīrusiem.
