“Gribēju nocirst sev kājas!” Mēnesi ilga caureja liecināja par slimību, tomēr tādu diagnozi negaidīja pat ārsti 7
Metjū Dugans no Austrālijas 2024. gada februārī sāka ciest no smagas caurejas, taču viņš domāja, ka tā pāries pati no sevis, raksta lrytas.lt.
Tomēr nepatīkamā situācija ilga apmēram mēnesi. Neizklausās pēc normālas lietas, vai ne? “Tad es sāku just sāpes un pamanīju asinis izkārnījumos. Es beidzot piezvanīju ārstam,” sacīja Metjū.
Bet arī ārsts nesteidzās zvanīt trauksmes zvanus. Viņš mierināja vīrieti, ka uztraukumam nav pamata. “Tā kā esmu jauns, ārsts domāja, ka tie droši vien ir hemoroīdi vai polipi. Par vēzi nebija ne runas,” atcerējās Metjū.
Tomēr kolonoskopija atklāja 10 centimetrus lielu ļaundabīgu audzēju viņa zarnās — ziņas, ko vīrietis nebija gaidījis. “Protams, 36 gadu vecumā esi aizņemts ar darbu, rūpējoties par sievu un mazo meitu. Man vienkārši neienāk prātā, ka man varētu būt vēzis,” sacīja Metjū.
2024. gada maijā viņam tika veikta operācija audzēja dēļ. Pēc tam viņam sešus mēnešus bija jāveic ķīmijterapija. Ārstēšana nebija viegla, un vīrietim bija neiropātiskas sāpes kājās. “Reizēm es gribēju nocirst abas kājas. Man bija sajūta, it kā kāds nepārtraukti durtu manās pēdās – tirpšana, dedzināšana, vienkārši nepanesamas sāpes. Es nevarēju aiziet no gultas līdz ledusskapim. Tās bija manas dzīves lielākās sāpes,” atcerējās Metjū.
Vīrietis un viņa sieva vienojās nestāstīt savai trīsgadīgajai meitai, ka viņas tēvam ir vēzis. “Mana meita ķīmijterapijas laikā negāja uz slimnīcu un neapmeklēja mani. Mēs negribējām, lai viņai ar to būtu jātiek galā,” viņš paskaidroja.
Taču vīrietis slēpa diagnozi no apkārtējiem. “Es negribēju, lai mana dzīve mainītos. Es negribēju, lai cilvēki pastāvīgi nāktu pie manis klāt, jautātu, kā man klājas, skatītos uz mani citādi, jo man ir vēzis. Es gribēju turpināt ārstēšanos, lai viss būtu normāli,” atcerējās Metjū.
