Viss notiek pēc Visuma likumiem 0
Mums ir bijušas neskaitāmi daudzas dzīves, un šajā dzīvē pieredzam to, ko esam izpelnījušies, savu pārliecību pauž gaišreģe Agnese Ziediņa-Zariņa. Viņa turpina: “Katram no mums ir jāmācās tikt galā ar dzīves sniegtajiem pārbaudījumiem vispozitīvākajā veidā. It visam ir savs skaidrojums – gan tam, kāpēc esam pelnījuši atrasties konkrētajos notikumos, gan tam, kā tie var ietekmēt mūsu turpmāko dzīvi. Turklāt iespēju – kā uztvert katru no šīm situācijām – ir miljoniem. Cēloņsakarību izpratnei apskatīsim vienu no scenārijiem, piemēram – kādā no dzīvēm cilvēks ir bijis fanātisks kristietis ar vēlmi uzspiest visiem savu pārliecību līdz galējai robežai. Uzskatījis, ka “redzoši” cilvēki ir jāslepkavo, ko ar svētu pārliecību un zināmu daļu azarta arī darījis. Tāpēc šajā dzīvē viņam tiek sniegta iespēja pašam būt otrā pusē – ciest no islāma piekritēju fanātisma un tapt vajātam”. Personiskas dvēseles sāpes nevar pārvarēt vai pieņemt ar filozofēšanas palīdzību un skaistiem vārdiem. To dara caur piedošanu un izpratni (līdz pat kaulam), ka Visums vienmēr ir taisnīgs. Vai nu cilvēks to izprot, pieņem un piedod, vai arī nē. Agnese atsaucas uz savu praktisko pieredzi: “Nekad neesmu saskārusies ar situāciju, kad kāda mana klienta dzīves nasta nebūtu nopelnīta. Tajā pašā laikā arī visi dzīves prieki ir pašu pelnīti”.
Ikkatrs solis, ko veicam šodien, atstāj un atstās savus nospiedumus – ne tikai uz mūsu, bet arī bērnu dzīvēm un viņu bērnu dzīvēm, atgādina vēdiskā astroloģe. Ne tikai terorisma līmenī, bet arī ekoloģijas skatījumā un visas pasaules veselības kopējā griezumā. Tāpēc karmiskajā ziņā vislielākais muskulis un instruments, ar ko cilvēks veido un rada savu individuālo karmu un ietekmē pasaules kopējo ainu, ir nevis rokas un kājas, bet gan mēle. Viss tas, ko ēdam, dzeram un sakām. Ņemot vērā, ka katrs sākums nosaka rezultātu, spriedumiem jābūt balstītiem uz ticību, iekšēju mīlestību, spēku, enerģijas avota izjušanu un saskaņu ar dabu un cilvēci. “Viens nav cīnītājs, tāpēc arī terorists, kas atdod savu dzīvību par upuri kāda cita idejai, ir tikai skumjš, vājš un ar izmisumu pilns instruments lielās varas spēlītēs. Katra diena veido jaunus cēloņus un liek sastapties ar sekām. Tāda ir ikdiena. Cilvēki skrien pēc mērķiem, ko iecerējuši, nejūtot signālus un brīdinājumus par bīstamību. Neapjauš laika vērtību, nenovērtē dabas klātbūtni viņu dzīvē, laiku ar tuviniekiem. Un tas ir tas, par ko izjūtam vislielāko žēlumu, kad kādā dienā šis skrienošais temps pēkšņi tiek apstādināts,” ar pārdomām dalās Inese Dāvidsone.
