Novingrot šaubas 4
Reiz piezvanījusi kādreizējā treniņu biedrene Anita un vaicājusi, vai Arta vēlētos atsākt vingrošanu, rādot savu māku starptautiskajā arēnā. Viņa ar prieku piekritusi. Rīgas Stradiņa universitātes sporta kluba treneres Maruta Hofertes (arī kādreizējā mākslas vingrotāja) aicinātas, Arta un citas bijušās vingrotājas bija gatavas jaunam sākumam pēc pārtraukuma daudzu gadu garumā.
“Smejos, ka Maruta skaitīja mūsu gadus, gaidot, kad mums paliks piecdesmit, lai varētu aicināt piedalīties zelta vecuma jeb Golden Age festivālā,” stāsta Arta. Šajā festivālā jau vairākas reizes bija startējušas Rīgas Stradiņa universitātes vingrās dāmas.
Golden Age nav sporta veterānu sacensības, par medaļām neviens necīnās. Visiem patīk piedalīties šajā starptautiskajā pasākumā, jo tas dod pozitīvu lādiņu dzīvei. Galvenā doma – kustība, veselība un prieks jebkurā vecumā.
Lai Latvijas pārstāves sagatavotos festivālam – pērn tas notika Tulūzā, Francijā –, apvienojās vienas treneres sešas bijušās audzēknes. Viņas pulcējās kopā pēc 32 gadu pārtraukuma. Kad uzstāšanās bija sagatavota, uzaicināja savu pirmo treneri Silviju Branti, lai palūko, vai izdevies godam. Arī otrai trenerei Rinvaldei Šmitei atrādīja paveikto, aizbrauca dzimšanas dienā un skaisti novingroja.
Viņas visu paveica pašas – izdomāja un izveidoja kompozīciju, sameklēja mūziku, slīpēja kustības un priekšnesumu.
“Mēs, sešas zeltenes, kā sevi jokojot saucām, mēģinājām rast zelta smeķi katrā kopā pavadītajā minūtē. Pārvarēt sākotnējo nevarēšanu un šaubas palīdzēja pašpasludinātais moto – lai pašām patīk un pašām prieks!” stāsta Arta.
Priekšnesums tika veidots tā, lai katra darītu to, ko vēl spēj. Kas no dabas dots, to ķermenis labi atceras, paveic ar prieku. Vienai veiklāk padodas lēcieni, cita ir lokanāka, vēl kāda labāk pārvalda vingrošanu ar apli. Ja kādai, kā vingrotājas saka, ir mīkstie kauli, viņa joprojām spēj bez iesildīšanās nosēsties špagatā.
“Es to vairs nevarētu pat visļaunākajos murgos! Protams, lielā sporta laikos taisīju gan špagatu, gan visu citu, ko vajadzēja, biju taču Latvijas izlasē. Tomēr tolaik daudz kas tika izlauzts ar varu. Mēs gribam, lai tagad viss notiek ar baudu, nevis mokām. Vingrošanas laiks daudzām no mums bija kompleksu mākts – atkal slikti, atkal neizdevās, kā vajag… Smējāmies, ka bija jānonāk līdz 50 un plus gadiem, lai no sirds patiktu tas, ko darām, lai būtu prieks.
Vienmēr atceros savas treneres Ludmilas Kačkaldas teikto – nedari puskājā. Tas nozīmē – pa roku galam, pavirši, bez atdeves. Svarīgi ir visu darīt no sirds,” uzsver Arta.
