Nils Sakss Konstantinovs: Bērni un pusaudži “inficējas” ar idejām, ko viņi redz un dzird 19
Šeit tomēr ir svarīgi likt uzsvaru uz vienkāršām lietām, uz higiēnu. Tās ir tās lielās problēmas, kas bērniem un pusaudžiem rodas – viņi nezina, kā rūpēties par sevi, viņi nezina, ko sagaidīt, viņi nezina, kas notiek, kad sākas pubertāte, un vai tas ir normāli, kas ar mani notiek. Visas šīs lietas, tur ir milzīgs lērums, ko stāstīt un mācīt,” runājot par bērnu seksuālo audzināšanu, TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum” komentāru sniedz Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs.
“Idejas par to, ka pastāv cilvēki, kuriem nav dzimuma, tās ir ļoti specifiskas, filozofiskas un principā varētu teikt, ka tās tomēr ir reliģiskas pārliecības, kuras cilvēkiem ir tiesības mācīt saviem bērniem, ja viņi tā vēlas, bet tam absolūti nav nekāda sakara ar to, ka mēs ar bērniem runājam par veselīgu ķermeņa uztveri un seksualitāti.
Es domāju, ka ir liela atšķirība starp to, ka mēs sakām bērnam – “dzimums ir kaut kas ļoti plūstošs, tu vari būt puika, meitene, vari būt nekas, vari būt vēl kaut kas” – vai arī mēs sakām – “mēs visi esam puikas vai meitenes, bet, jā, tā ir taisnība, ka ir tādas meitenes, kuras saka, ka labāk gribētu būt puiši,” un šeit ir milzīga atšķirība par to, kā mēs šo informāciju pasniedzam un, protams, arī kādā vecumā mēs to pasniedzam.
Ideja, kāpēc varētu nebūt labi bērniem dot šo te skaidrojumu par to, ka dzimums ir plūstošs un ka pastāv bezdzimuma būtnes, viens, tāpēc ka tas ir klaji nezinātniski, tas ir pretrunā visam tam, ko mēs no bioloģijas un veselā saprāta zinām par cilvēka uzbūvi; otrs, mēs zinām, ka šī filozofija un sociālā aktivitāte paredz kaut kādas sekas. Ja es varbūt esmu piedzimis nepareizā ķermenī, tad tas nozīmē, ka es šo ķermeni varu mainīt kaut kādā brīdī. Tas saskarās pret to, ka mēs redzam, un tas ir novērojams Eiropā, Amerikā, arī Latvijā, milzīgu pieaugumu ar pusaudžiem, kuri šādā veidā sāk interpretēt savas grūtības.
Respektīvi, mums daudzus simtus reižu pieaug, ko mēs saucam par pusaudžiem ar dzimuma disforiju, skaits. Tā kaut kādā ziņā ir socioloģiska epidēmija, pusaudži ar to “inficējas” savā kultūrtelpā un savos prātos. Tā nav laba lieta. Tas nepalīdz pusaudžiem veiksmīgi tikt galā ar viņu problēmām, tas iedod viņiem nereālistisku skatu.
Mums katrā gadījumā kā pieaugušajiem ir jādomā par to, kāpēc tas tā notiek, kāpēc pēkšņi klasē ir trīs meitenes, kuras paziņo, ka viņas īstenībā ir zēni… Lielākajai daļai mentālās veselības grūtību ir šī sociālā komponente. Mums ir ļoti labs piemērs – tiki jeb sejas raustes.
Pēc [Covid-19] pandēmijas ārkārtīgi lielam daudzumam meiteņu parādījās tiki jeb sejas raustes, un no sākuma nevarēja saprast, kas to ir izraisījis. Tad mēs sapratām, ka pie vainas bija “TikTok”, jo tur bija sākuši cirkulēt video, kuros meitenes filmē savas sejas raustes, šādā veidā es lietoju vārdu “inficējās”, tāpēc ka tas tiešām ir līdzīgi, bet tā “inficēšanās” notiek ne ar mikrobiem, bet ar idejām, ar to, ko pusaudži redz un dzird.
Un, protams, šāda pati komponente ir arī citām mentālajām problēmā, un šai dzimuma disforijai – absolūti. Mums kā pieaugušajiem tomēr ir jābūt diezgan atbildīgiem un jāuzdod jautājums – kāpēc?” norāda Konstantinovs.
