Vecāki jāpieņem tādi, kādi viņi ir 15
Meita, būdama jau pieaugusi, joprojām nevar mammai piedot, ka tā nepasargāja no vardarbīga tēva. Savukārt mammas attieksme ir, ka viņa neko neesot varējusi darīt. Meita uzskata, ka mamma izturas tā, it kā viņa tolaik arī būtu bijusi bērns, nevis pieaudzis cilvēks. Bijušas arī citas situācijas, kas likušas meitai saprast, ka viņas mamma izvairās no atbildības uzņemšanās. Vai runāt par to ar mammu, mēģināt panākt, lai viņa uzņemas atbildību?
L. Šīrona: Nē, to nevajadzētu darīt. Bērni vecākus māca, bet ne tiešā veidā, ne tā, ka viņi apzināti cenšas panākt, lai vecāki ir tādi, kādus viņiem vajag. Meitai vajag, meitai gribas, lai mamma ir atbildīga. Bet pašai mammai varbūt to nevajag? Kas gan meita ir, lai noteiktu, kādai mammai jābūt?
Pieauguši bērni pieaugušus vecākus vairs nepārtaisīs.
Bieži izskan, ka bērniem vecākiem jāpiedod. Manuprāt, nav pareizi tā teikt, jo piedošana nāk no augšas uz leju, tā nāk no debesīm. Mums var piedot Dievs, bet bērni saviem vecākiem nevar piedot neko. Viņi tikai var pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir. Bērns kļūst pieaudzis tad, kad saprot, ka vecāki darīja labāko, ko varēja. Ja ir bijušas kādas traumatiskas situācijas, tad jārunā vai nu ar vecākiem, ja tāda iespēja vēl ir, vai nu ar psihoterapeitu, taču nav jāmēģina vecākus pārtaisīt.
