2. Cilvēki, kuri bezgalīgi runā, bet nekad nedomā 0
Freids reiz teica: “Tie, kas pārāk daudz runā, neatstāj vietu domāšanai.”
Šo tipu mūsdienās netrūkst. Viņi piepilda telpu ar vārdiem, emocijām, stāstiem un troksni, bet aiz visa tā bieži vien nav nekādas dziļākas domas.
Saruna ar viņiem ātri kļūst par monologu:
- viņiem vajag auditoriju, nevis sarunu,
- uzmanību, nevis tuvību,
- klausītāju, nevis līdzgaitnieku.
Viņi vēlas, lai viņus dzird, bet paši sevī neklausās.
Un pēc šādas “sarunas” paliek dīvains nogurums – it kā stundu būtu pavadījis pārpildītā sabiedriskajā transportā.
Freids uzskatīja: īstā tuvībā ir vieta arī klusumam, ne tikai vārdiem. Ja tā nav, saikne kļūst tukša.
3. Cilvēki, kuri “nes” tikai tumsu
Visbīstamākie ir tie, kas savā dzīvē redz tikai ēnas.
Freids atgādināja – ikviens piedzīvo grūtības. Taču ir cilvēki, kuri izvēlas ar citiem dalīties tikai ar sāpēm, sūdzībām un bezcerību.
Viņi nāk:
- nevis ar prieku, bet ar problēmām,
- nevis ar uzvarām, bet ar sakāvēm,
- nevis ar siltumu, bet ar smagumu.
Freids šo sauca par slēptu emocionālās izsīkšanas formu – viņi paši netiek galā ar savām sajūtām un neapzināti pārnes tās uz citiem.
Ja pēc sarunas jūties iztukšots, nomākts vai vainīgs – tā nav empātija. Tā ir nasta.
Freids bija nežēlīgi precīzs: “Mūžīgi bērni, tukšvārdnieki un pastāvīgās tumsas “nesēji” spēj lēni, bet neatgriezeniski iedragāt cilvēka iekšējo pasauli.
Un dažreiz visveselīgākais lēmums nav skaidrot, glābt vai paciest.
Dažreiz tas ir pavisam vienkāršs solis – laicīgi aizvērt durvis.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
