Kad vajā alerģijas. Personisks stāsts no padomju laikiem līdz mūsdienām 0
Pavasari varot saost gaisā, taču ne tad, ja deguns aizlikts putekšņu alerģijas dēļ. Lina ar to sadzīvo jau vairāk nekā piecdesmit gadus, un viņas stāsts atklāj šo slimību visā spektrā: dzīves gaitā vienas alerģijas vietā stājas citas, reakcijas var būt dažādas – tek deguns, niez acis vai āda, grūti elpot; izraisītājs nav viens vienīgs, ir bezjēdzīgi alerģisku reakciju ārstēt kā parastu saaukstēšanos, bet neārstēta alerģija pārvēršas astmā. Taču lai stāsta Lina pati!
Man ir alerģijas, cik ilgi vien sevi atceros, plašā spektrā, un gadu gaitā tās ir mainījušās.
Siena drudzis un vecā māja
Līdz 11 gadu vecumam dzīvoju laukos. Tie bija 60. gadi, ne par kādām alerģijām tolaik vēl nerunāja. Katru vasaru notika siena talkas, bērniem arī bija jāpiedalās. Rušinot sienu, man vienmēr uznāca ļoti stipras iesnas un bija jāšķauda. Vecāki cilvēki teica – siena drudzis, bet temperatūras nebija. Domādami, ka esmu saaukstējusies, vecāki mani pāris dienas paturēja mājās. Tad iesnas pārgāja. Neviens par to īpaši neuztraucās. Tās bija pupu mizas, cilvēks taču var saslimt arī ar daudz nopietnākām kaitēm. Tas arī traucēja minimāli – tikai siena laikā.
Jau pēc gadiem piedzīvoju daudz stiprāku reakciju. Bija kartupeļu talka, kurā strādāju kopā ar citiem studentiem. Bija skaista, saulaina diena, laukā jutos lieliski, bet vakarā… Bija jānakšņo vecās lauku mājās. Jau pie vakariņu galda sāku justies slikti, bija grūti elpot. Piedzīvoju pirmo astmas lēkmi.
Vecīši, pie kuriem bijām apmetušies, secināja, ka strādājot esmu saaukstējusies.
Kārtīgi sakurināja krāsni, ieguldīja mani pēļos, dzirdīja ar karstu pienu un deva medu, bet tas viss nepalīdzēja, tieši otrādi. Kad manīja, ka ir pavisam slikti, izsauca ātro palīdzību.
Man iešpricēja, un pēc piecām minūtēm biju pilnīgi vesela. Izrādījās, ka esmu jutīga pret vecās mājās esošo sēnīti, konstatēja alerģiju.
Un vēl kāda epizode no jaunības. Tajā laikā daudzas skaloja matus ar kumelītēm, lai gaišāki, blondāki. Arī es, bet man no šī auga sākās baisa alerģija – sākumā nesapratu, bet vēlāk pamanīju likumsakarību. Reiz, kad nonācu slimnīcā, speciāli pieteicu medicīnas māsai, lai netaisa kumelīšu inhalācijas, bet viņa nenoticēja – kā tad tā, kumelīte der visiem, tāds nevainīgs un universāls augs. Bet man pēc inhalācijas kļuva ļoti slikti, trūka elpas.
Arī pret āboliem
Jau jaunībā man ieteica veikt alergēnu testus. Tagad tie ir moderni, var noteikt faktiski visu, pret ko ir alerģija, bet tolaik bija samērā primitīvi – ieskrāpēja ādā strīpiņas un uzpilināja šķīdumu ar konkrētu alergēnu. Ja bija iekaisīga reakcija, secināja, ka pret to vai citu kairinātāju ir alerģija. Tad iedomājos – atliek vien saprast, pret ko man ir alerģija, un tad viss būs kārtībā, varēs izārstēties, bet tas tomēr nebija tik vienkārši.
Vēlāk izrādījās, ka man ir arī pārtikas alerģija pret noteiktiem produktiem – āboliem, bumbieriem, avokado. Un tam nav nekāda sakara ar ķīmiju, ko lieto lauksaimniecībā, jo nevaru ēst arī ābolus no piemājas ābeles, kuru ne ar ko nemiglo. Arī tad, ja nomizo. Bet no antonovkas āboliem man nekādas reakcijas nav, tāpēc man šī šķirne patīk.
Vēl pēc kāda laika novēroju, ka pēc jauno kartupeļu mizošanas āda uz rokām kļūst sarkana un kaist.
Mizoju burkānus – nekas, mizoju kartupeļus – sarkanas un deg, tek deguns un asaro acis.
Un, kad bērzi zied, acis ļoti niez. Ja piespiežu sevi nekasīt – bet tas ir ar tādu piepūli, ka gandrīz vai rokas pie rumpja jāpiesien –, tad nekas, bet ja iesāk kasīt… Vai manu! Tad vairs nevar apstāties, un paskats ir tāds, ka cilvēkos nevar rādīties.
Pret balandām arī esmu jutīga: citi jaunās lapiņas liek salātos, ēd un slavē, bet man alerģija.
Neņemt galvā un kāpt kalnos
Organisms ir kā ķīmiska laboratorija – domāju, ka visu nemaz nezinu, no kā man ir alerģija. Iespējams, arī no dažādām ēdienu kombinācijām, kad vienas vielas sajaucas ar citām, jo bijušas reizes, kad ir reakcija no kaut kā, kas apēsts viesībās, bet īsti nevar saprast, no kā. Noteikti arī piesārņojums un ķīmiskās vielas dod kādu uzslāņojumu.
Visus šos gadus vairāk vai mazāk esmu lietojusi arī dažādas zāles. Varbūt nepietiekami, tādiem kā lēcieniem – dakteriem tur noteikti būtu ko kritizēt.
Agrāko laiku medikamenti bija šausmīgi – lielas, rūgtas tabletes, kas bija jākošļā, lai ātrāk uzsūcas. Tās arī deva miegainību.
Tagad iesaka pretalerģijas tabletes sākt lietot laikus, pirms aktīvas ziedēšanas, bet man ir gadījies, ka izdzeru divus iepakojumus, bet šķiet, ka nepalīdz. Tad eju uz aptieku un pērku citas. Pret astmu gan zāles iedarbojas uzreiz, tās arī turu pa rokai, jo man bijušas situācijas, kad uznāk ļoti smagas lēkmes, dzīvības un nāves jautājums, kad jābrauc uz reanimāciju.
Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka jāsaglabā optimisms un jācenšas slimību neņemt galvā. Zināms taču, ka arī noskaņojums veicina saslimšanu, ka visas kaites rodas prātā. To īpaši novēroju dzīves periodā, kad man bija lieli, smagi pārdzīvojumi – arī astma tad izpaudās spēcīgāk. Tagad jūtu, ka situācija ir stabilizējusies, nav vairs smagu lēkmju.
Vai man joprojām ir siena drudzis? Nezinu, jo dzīvoju pilsētā un siena talkās nepiedalos. Arī vecās lauku mājās neapmetos.
Zinu, ka labi jūtos pie jūras. Un arī purvā, kur gaiss tīrs, tāds kā dezinficēts.
Vēl man ļoti patīk kalnos – esmu tajos kāpusi gan jaunībā, gan vēlāk piedalījusies plaušu daktera Viestura Šiliņa rīkotajos pārgājienos astmas grupām. Viņš šādus braucienus rīkoja ar zinātnisku pamatojumu: noteiktā augstumā organismā notiek reakcijas, kas astmas pacientiem ļoti nāk par labu. Tā tiešām bija: kāpu kalnos mēnesi pēc epizodes reanimācijā un jutos lieliski.
Diemžēl alerģiju mantojuši arī mani bērni. Smejos, ka visu slikto tie ieguvuši no mātes. Katram no viņiem tā izpaužas nedaudz citādi, dēlam ir bijusi arī viena astmas lēkme, tomēr ar mūsdienīgajiem astmas un pretalerģijas medikamentiem slimību iespējams ļoti labi kontrolēt, tai nav tik smagu izpausmju. Man ir arī mazbērni, un es ceru, ka viņi būs vēl veselāki.
Kā (kaut nedaudz) aizbēgt no putekšņu alerģijas
Iesaka Astmas un alerģijas biedrības vadītāja Rita Paeglīte:
* Sekot augu ziedēšanai. Kalendārs pieejams gan biedrības mājaslapā www.astmaalergija.lv, gan viedtālrunim paredzētajās lietotnēs (“Pollen Alert Europe”, “Pasyfo” u. c.).
* Zinot, ka tuvojas alerģijas izraisītāja ziedēšana, laikus sākt lietot pretalerģijas medikamentus. Ir zāles, kas aptiekās nopērkamas bez receptes, tomēr pirms to lietošanas vēlams konsultēties ar ārstu, lai atrastu piemērotāko līdzekli.
* Ja iespējams, nedoties uz vietām, kur zied alerģijas izraisītājs.
* Labāk pastaigāties pie jūras, nevis pļavā, labāk iet laukā laikā, kad nav vējains un putekšņu koncentrācija gaisā zemāka.
* Laukā labāk iet nevis no rīta, bet pēcpusdienā, kad lielākā daļa putekšņu nosēdušies.
* Braucot automašīnā, nevērt vaļā logu.
* Pēc vēdināšanas uzkopt istabu ar mitru lupatu, uzslaukot putekšņus.
* Lietot sejas masku un saulesbrilles.
* Pēc uzturēšanās ārā izmazgāt matus un noskalot seju, pārvilkt citas drēbes.
* Nenest guļamistabā āra apģērbu.
* Ja mājās ir mājdzīvnieki, kas uzturas gan ārā, gan iekšā, augu ziedēšanas laikā putekšņi jānoslauka arī no tiem.
Pret alerģiju nepalīdzēs
* Pārcelšanās uz citu dzīvesvietu. Pavisam aizbēgt no putekšņu alerģijas nav iespējams, jo ar gaisa plūsmām putekšņi izplatās visur; tiesa, pludmalēs tie mēdz būt zemākā koncentrācijā.
* Atteikšanās no ziediem un istabas augiem. Lielākoties alerģiju izraisa nevis rozes, tulpes, citas puķes un istabas augi, bet gan koku, zāles un graudzāļu putekšņi.
* Tēja ar medu. Medus ir garšīgs, bet tas nav medikaments, turklāt var saturēt putekšņus, kas alerģijas izpausmes var pastiprināt.
* Vecums. Mēdz uzskatīt, ka alerģijas sākas bērnībā, taču to izpausmes var parādīties arī pieaugušajiem un cilvēkiem gados, kuriem to nekad agrāk nav bijis. Tā var notikt, piemēram, pēc pārcelšanās uz citu dzīvesvietu, sastopoties ar kairinātājiem, kādu agrāk nav bijis.
