Pētnieki pauž, ka lielākajā daļā iepriekšējo līdzīgas ievirzes pētījumu bija konstatēts krietni vien augstāks konservatīvo apmierinājums ar dzīvi salīdzinājumā ar liberāļiem. Taču vienlaikus iepriekšējie pētnieki balstījušies aptaujas anketās, kas jau iepriekš paredz izteikti subjektīvu, gluži personisku izpratni par laimi. Tagad bija izvirzīts jautājums: vai tāds pašnovērtējums tomēr nav pašapmāns un cik lielā mērā to var vispārināt un pieņemt? Tāpēc būtībā šis amerikāņu psihologu pētījums bija saistīts ar pašapmāna iespējamību un laimes izjūtas līmeni atbilstoši objektīviem rādītājiem. 1
Lai noskaidrotu to, cik lielā mērā konservatīvie vai liberāļi ir noskaņoti uz pašapmānu vai sava stāvokļa pārvērtēšanu, pētnieki izmantoja īpašu tīmekļa vietni, kas paredzēta dažādiem psiholoģiskajiem testiem un pētījumiem. Vietnes apmeklētājiem, kuri sevi identificēja kā vienas vai otras partijas atbalstītājus, lūdza aizpildīt anketas, kas palīdz noteikt tendenci uz pašapmānu. Konservatīvajiem šī tendence izpaudās krasāk nekā liberāļiem. Turklāt aptuveni tik lielā mērā, cik viņi skaitījās apmierinātāki ar savu dzīvi un izjuta laimi saistībā ar iepriekšējos pētījumos gūtajiem rezultātiem. Iespējams, tā ir tikai sagadīšanās, bet tikpat labi tā var būt arī likumsakarība, taču jebkurā gadījumā šeit nav iespējams nošķirt cēloni no sekām. Pašapmāns var būt par iemeslu daudzkārt priecīgam noskaņojumam vai pat ir tā, ka laimīga pašsajūta noved pie pašapmāna visdažādākajos esības aspektos.
Lai kā arī būtu, taču tieši šīs anketēšanas gaitā iegūtie rezultāti jāvērtē visnotaļ piesardzīgi. Lai saprastu, kas patiešām vairāk jūtas laimīgi – konservatīvie vai liberāļi –, psihologi izmantoja lingvistiskās un morfoloģiskās metodes, pretnostatot tās anketu subjektīvajiem vērtējumiem. Piemēram, tajā gadījumā, ja cilvēks jūtas laimīgs, tam kaut kādā veidā jāizpaužas viņa mīmikā un runā. Un tas nozīmē, ka ir iespējams izanalizēt to, cik bieži runās un tekstos sastopami emocionāli iekrāsoti vārdi. Tādas metodikas ir pietiekami labi izstrādātas un apgūtas, un tās ļoti plaši savā darbā izmanto psihologi. Šajā konkrētajā pētījumā amerikāņu psihologi izmantoja metodiku, ko dēvē par PANAS–X.
Pētījumam izvēlējās divas dalībnieku grupas: tā dēvētā tviteraīsdomātājus un ASV Kongresa politiķus. Pirmajiem atlasīja informāciju no 47 000 ierakstu (to piederību konservatīvajiem vai liberāļiem noteica pēc tā, kuru partiju lentēs viņi bija pierakstīti), savukārt otriem piedāvāja pēdējos 18 gados nolasīto runu stenogrammas, kas kopumā piedāvāja 432 miljonus vārdu. Katrā ziņā abos gadījumos izvēle bija milzīgi liela. Un rezultātā noskaidrojās, ka konservatīvie biežāk nekā liberāļi pauž negatīvas emocijas un skumjas, retāk – jautrību un dzīvesprieku. Šīs atšķirības uzskatāmas par maksimāli reālām, lai gan tās nevar nodēvēt arī par ļoti lielām. Turklāt šīs atšķirības bija noturīgas abās dalībnieku grupās, lai gan esot acīmredzami, ka šīs grupas ievērojami atšķiras: vienu no tām veido publiskie politiķi, savukārt otru – virtuālie sociālo tīklu lietotāji.
