Pateicības vēstule aizejošajam gadam 0
Palicis pavisam nedaudz laika, un vecais gads būs pagājis. Pavadi to ar pateicības vārdiem. Ir ļoti svarīgi visu slikto atstāt vecajā gadā, atlaist to un atcerēties labo.
Kas ir pateicība un kāpēc būtu jāpateicas? Lapā psihogrammatika.ru par to izsakās psiholoģe Irina Bazana. Pateicība ir atzinības izteikšana kādam, kurš mūsu labā izdarījis ko labu.
Bieži vien mūsu stereotipi, egocentrisms neļauj justies pateicīgiem. Mēs bieži nepamanām labo, jo esam “ieciklējušies” pamanīt tikai slikto.
Vēl viena problēma ir tā, ka neprotam pieņemt to, ko mums sniedz. Mēs pastāvīgi dzīvojam ar domu: “Es neesmu pietiekami labs. Es neesmu to pelnījis, neesmu tā vērts.” Mēs nepieņemam sevi, noniecinām. Tajā pašā laikā vēlamies būt pievilcīgi, veiksmīgi, justies laimīgi.
Pat parasts kompliments. Vai tu proti pieņemt komplimentus? Ja tev saka: “Cik brīnišķīgi tu šodien izskaties!” Ko tu atbildi? Vai saki: “Šodien vienkārši esmu skaisti uzkrāsojusies”? Mēs neprotam pieņemt komplimentus un neprotam arī tos izteikt citiem. Viss ir savstarpēji saistīts.
Vai tu proti pieņemt pateicību? Kad tev pateicas, ko tu atbildi? “Nekas, tas jau tāds nieks vien”, “Nav vērts pateikties”? Ja tavas atbildes izklausās apmēram tā, tad tu nezini, kā pieņemt pateicību.
Mums vienmēr mācīts, ka vairāk jādod citiem, nevis jāsaņem sev. Pretējā gadījumā to uzskata par egoismu un savtīgumu. Rezultāts – mēs neprotam ne saņemt pateicību, ne arī izteikt to citiem. Ir vispārzināms likums: jo vairāk mēs varam saņemt, jo vairāk spējam dot.
Vai mums būtu jāpateicas citiem un jāprot būt pateicīgiem? Jā, mums tas jādara un, pirmkārt, tas vajadzīgs mums pašiem. Citi cilvēki, protams, arī priecāsies saņemt pateicību. Bet tomēr lielākie ieguvēji būsim mēs. Kāpēc?
Pamēģini no visas sirds kādam patiesi pateikties. Ko tu jūti? Tu jūties laimīgs, uzlabojas garastāvoklis, kaut kur pazūd negatīvās sajūtas, parādās mīlestība un cieņa pret cilvēkiem un dzīvi… Pateicība ir ļoti spēcīgas un siltas jūtas. Attīstot prasmi pateikties, mēs garīgi augam, garīgi bagātināmies un kļūstam laimīgi.
Attīstot sevī spēju pateikties par katru sīkumu, pēkšņi saprotam, ka patiesībā dzīvē nav nekādu sīkumu. Visam ir noteikta nozīme. Šīs mazās lietas veido visu mūsu dzīvi.
Pieņemt pateicību un pateikties var iemācīties. Tas ir vēl viens darbs pie sevis. Iemācies bez kautrēšanās pieņemt pateicību no citiem. Tu esi to pelnījis.
Padari par ieradumu katru dienu pirms gulētiešanas izteikt pateicības vārdus: Visumam, vīram/sievai, dēlam/meitai, mammai/tētim, aizvainotājiem utt. Redzēsi, kā tava dzīve mainīsies, un atradīsi iekšēju harmoniju. Tev jāpateicas par visu, kas apkārt.
Tagad paņem papīra lapu un uzraksti “Pateicības vēstule aizejošajam gadam”.
Kam pateikties? Tas atkarīgs no tavas ticības, pasaules uzskata. Vari pateikties Dievam, liktenim, dzīvei, Visumam, dažiem cilvēkiem.
Vispirms atceries nozīmīgākos un priecīgākos notikumus, kas notika šajā gadā. Tad atceries šajā gadā iegūtās dzīves mācības. Kā šīs mācības tevi mainīja, ko no tām esi iemācījies? Jāpateicas par katru mācību un tā jāpieņem.
Pasaki paldies aizejošajam gadam par dzīvē notikušajām pārmaiņām. Kas jauns ienācis tavā dzīvē, ko tas tev devis? Ja kaut kas aizgājis – atlaid, nav jēgas pieķerties vecajam. Vecā vietā vienmēr nāk kaut kas jauns.
Pateicies arī savai ģimenei, draugiem, paziņām, kuri rūpējās par tevi un atbalstīja. Izsaki pateicību katram cilvēkam. Ja esi aizvainots un dusmojies uz kādu – piedod un atlaid. Atceries, ka, apvainojoties vai dusmojoties uz kādu, ar šīm emocijām tu kaitē tikai sev. Visi cilvēki rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu. Labāk padomā, vai negatīvo emociju iemesls tiešām ir citos cilvēkos, vai tu tā reaģē noteiktu iemeslu dēļ.
Vēstules noslēgumā noteikti pateicies sev. Pasaki sev labus vārdus, uzslavē.
Pēc vēstules uzrakstīšanas tā jāsadedzina, un pelni jāizkaisa vējā.
Luīzes Heijas pateicības lūgšana
Šo lūgšanu vari pie sevis noskaitīt pirms gulētiešanas.
“Manas esības dziļumos ir bezgalīgs pateicības avots. Šobrīd ļauju pateicībai piepildīt manu sirdi, manu ķermeni, prātu, apziņu, visu manu būtni. Šī pateicība plūst no manis visos virzienos, pieskaras visam manā pasaulē un atgriežas pie manis, lai man būtu vairāk par ko pateikties. Jo lielāku pateicību es jūtu, jo spēcīgāk apzinos, ka plūsma ir bezgalīga.
Ieradums pateikties liek man justies labi. Pateicība ir mana iekšējā prieka izpausme, ar nenotveramu siltumu tā silda manu dzīvi.
Esmu pateicīga par sevi un savu ķermeni.
Esmu pateicīga par spēju redzēt, dzirdēt, just, sajust un sataustīt.
Esmu pateicīga par savu māju, par kuru rūpējos ar mīlestību.
Esmu pateicīga par savu ģimeni un draugiem un priecājos par viņu sabiedrību.
Esmu pateicīga par savu darbu un vienmēr cenšos to paveikt labi.
Esmu pateicīga par saviem talantiem un spējām un vienmēr tos izmantoju.
Esmu pateicīga par saviem ienākumiem un zinu, ka gūstu peļņu it visā, kam pievēršos.
Esmu pateicīga dabai un cienu jebkuru dzīvo radību.
Esmu pateicīga par šo dienu un pateicīga par visām tām dienām, kas vēl nāks.
Esmu pateicīga par dzīvi tagad un vienmēr!”
