Vajā trauksme, bailes, sirdsklauves… Kā rast sirdsmieru ikdienā? 0
Trauksme, bailes, nemiers, sirdsklauves. Kas ar mani notiek? Kāpēc man ir slikti? Ko es daru, lai justos apmierināts, lai atbrīvotos no traucējošām izjūtām? Nav vienas receptes, bet piedāvājumā – izvēle darīt kaut ko, kas uzlabo dzīves kvalitāti. Ar šo jautājumu risināšanu nodarbojas psihohigiēna.
Par psihohigiēnu var runāt gan kā par mācību, kas pēta dažādu faktoru iedarbību uz cilvēka fizisko un psihisko veselību, tādējādi veidojot veselīgu izpratni par psihohigiēnas nepieciešamību, gan kā par higiēnas nozari.
“Būtībā tie ir dažādi pasākumi, kas ļauj cilvēkam justies apmierinātākam, izvairīties no stresa, palīdz adaptēties mainīgos ārējās vides apstākļos. Pirmā sastapšanās ar psihohigiēnu notiek jau brīdī, kad bērniņš ienāk šajā pasaulē, – vecāki ir tie, kuri rūpējas par bērna labsajūtu, piemēram, nodrošina klusumu, lai mazulis var mierīgi gulēt, līdz ar to pilnvērtīgi augt un attīstīties,” skaidro geštaltterapeite Baiba Pumpiņa.
Dažādos dzīves posmos
Runājot par psihohigiēnas virzieniem, kas saistīti ar cilvēka dzīves, vecuma posmiem, kā arī profesionālo darbību, speciāliste akcentē – katrā dzīves nogrieznī cilvēkam ir atšķirīgas vajadzības, līdz ar to rūpes par psihohigiēnu izpaužas dažādi. Dzīves sākumā par labsajūtu gādā vecāki, viņu uzdevums ir nodrošināt bērnam dažādus psihohigiēnas pasākumus un iemācīt, kā jārīkojas, lai rūpētos par savu psihoemocionālo labsajūtu un stabilitāti. Pašlaik arī skolās tiek izstrādātas mācību programmas, kas ļauj skolēniem apgūt šādas prasmes. Rūpes par sevi šādā aspektā balstās uz zināšanām – kā pazīt un novērtēt dažādus riska faktorus, kādi preventīvi pasākumi jāveic, bet izšķirīgā loma, protams, ir katra paša izvēlei. Nav noslēpums, ka straujā informācijas tehnoloģiju attīstība ietekmē bērnus un jauniešus, turklāt ne tikai pozitīvi. Tā sniedz dažādas iespējas sevis pilnveidošanā, bet nu jau vērojamas arī negatīvas sekas, piemēram, ilgstoša darbošanās interneta vidē padara jauniešus ļoti nervozus, ir grūtāk koncentrēties mācībām, viņi kļūst atkarīgi. Piedevām veidojas nelabvēlīgi ieradumi – stundām ilga atrašanās saspringtās, nepareizās pozās, fizisku aktivitāšu trūkums. Dzīve virtuālajā vidē strauji samazina arī reālu, fizisku komunikāciju starp vienaudžiem. Tas viss ietekmē viņu emocionālo un fizisko labsajūtu, līdz ar to arī dzīves kvalitāti.
15 gadus vecā Lote arī brīvajā laikā darbojas interneta vidē, jo daudz mācībām nepieciešamo materiālu iegūst tieši tur. Gatavojot prezentācijas, viņa ar klasesbiedriem sazinās klases čatā, jo svarīgi būt apritē, sociālajos tīklos, kur notiek saziņa, šad un tad uzspēlē kādu spēli. Tikt galā ar stresu palīdz zumbas nodarbības reizi nedēļā – dejojot var novērst negatīvās emocijas un iegūt pozitīvu enerģiju.
Viens no emocionāli un fiziski grūtākajiem mūža posmiem ir ne vien pusaudžu krīzes, bet arī pensijas vecums. Profesionālās darba gaitas beigušās, iestājies tukšās ligzdas sindroms – bērni izaudzināti, mazbērni mācās, strādā kur kurais. Kā tikt galā ar tukšuma sajūtu, veselības problēmām, kā būt vajadzīgam?
Beātei ir 78 gadi, ģimenē izaudzināti divi bērni, ir pieci mazbērni un mazmazdēliņš. Bērnu un mazbērnu ģimenes dzīvo atsevišķi dažādās Latvijas pilsētās. Beātei nav sajūtas, ka viņa nevienam nav vajadzīga. Darba mūžs aizritējis skolā, strādājot par pedagoģi. Tas devis lielu gandarījumu, bet bijis arī stresa un uztraukumu pilns, kas iespaidojis veselību. Tagad, kad atbalsts vajadzīgs Beātes vīram, kuram veselība nav tik laba, viņa jūtas pārgurusi, taču spēku rod, klausoties mūziku, lasot literatūru, risinot krustvārdu mīklas un priecājoties par dabas skaistumu. Grūtos brīžos viņa izraudas, bet ir optimiste un skatās nākotnē. Saglabāt veselību palīdz ikrīta vingrošana, savulaik, mazmeitas pierunāta, viņa apmeklēja ciguna nodarbības.
Pret stresu darbā
Aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts psihoemocionālo risku novērtēšanai darbavietās, akcentē psiholoģe. Eurostat dati liecina, ka gandrīz 28% Eiropas Savienības iedzīvotāju cieš no stresa darbā. Tiek minēti tādi faktori kā darba un darba laika haotiska un despotiska organizēšana, izteiktas hierarhiskas attiecības, ētikas normu trūkums, iebiedēšana, monotons darbs, arī nogurums, pavadot ilgu laiku ceļā uz darbu un mājām.
Mētra (35 gadi) ir trīs meitu māmiņa, kurai ikdienā ir daudz pienākumu ģimenē. Viņa strādā profesijā, kas saistīta ar palīdzību bērniem un ģimenēm un reizēm vakaros jūtas pavisam iztukšota. Mētras psihohigiēna izpaužas tā, ka, jūtot stresu, viņa vispirms cenšas izprast cēloņus, tad mēģina sevi pārliecināt, ka grūtības ir pārejošas, un lēnām atnāk labā sajūta, ka viss ir kārtībā.
Bieži ģimenē nākas atbalstīt tos, kuri ir vājāki, un tas sniedz gandarījumu. Mētra uzskata, ka tas ir nemitīgs darbs ar sevi, savu domu attīrīšanu. Viņa patur prātā, ka ir spēcīgākas enerģijas un daudz kas ir nenovēršams. Profesionālais darbs, protams, ir psiholoģiski smags, bet tieši darbs ar sevi palīdz tikt galā ar stresu pēc garās darba dienas. Mētrai svarīga ir skaistumkopšana, kad var atļauties sevi palutināt, – ne tikai tādēļ, lai labi izskatītos, bet arī lai sajustu savu ķermeni, atslābinātos.
Stresu un psihoemocionālo risku var izraisīt dažādi faktori: pārslodze darbā (liels darba apjoms, augsts sarežģītības līmenis), uzspiests darba ritms, virsstundas, pretrunīgas prasības, saspīlētas personiskās attiecības, nedrošība par nākotni darbavietā, darbinieku neiesaistīšana svarīgu lēmumu pieņemšanā, līdzdalības trūkums, darba izpildei nepieciešamo zināšanu trūkums, kā arī pārāk liela atbildība, kas nomāc.
“Pirmspensijas vecumā ir liels stress tāpēc, ka bail palikt bez iemīļotā darba,” atzīst 57 gadus vecais Ivars, kurš strādā valsts iestādē. Nepārtraukts priekšnieka mobings nogurdina, bojā veselību, un zūd pozitīvā motivācija strādāt. Ivars ir pārliecināts komandas cilvēks, tāpēc viņu uztrauc informācijas trūkums, vājā komunikācija kolektīvā, skaidra kopīgā mērķa trūkums, kas kavē labi veikt darba pienākumus. Ivars uzskata, ka darbā nozīmīga loma ir komandai un tās saliedēšanas pasākumiem. Šādas aktivitātes uzlabo komunikāciju un ļauj izrunāt svarīgus jautājumus neformālā gaisotnē. Brīvajā laikā Ivars labprāt strādā dārza darbus, brauc ar velosipēdu, dodas garās pastaigās gar jūru, un tas palīdz atjaunot iekšējo enerģiju.
“Stresa cēlonis var būt darbs piespiedu pozā, skaļš troksnis, redzes sasprindzinājums, ilgstoši strādājot ar datoru, vienveidīgas kustības, saskare ar dažādām ķīmiskām vielām, kā arī darbs ārā dažādos laika apstākļos,” uzskaita Baiba Pumpiņa. Liela nozīme ir tam, kā tiek organizēta atpūta, vai iespējams atrast laiku un vietu, kur atpūtināt ķermeni.
50 gadu vecā informātikas skolotāja ilgus gadus strādā skolā, un ikdienas darbs lielākoties ir pie datora, labojot skolēnu darbus, izstrādājot uzdevumus, turklāt atrodoties nemitīgā spriedzē – sasprindzināta ir gan redze, gan viss ķermenis, kur nu vēl mūžīgais troksnis skolā. Gadu gaitā tas viss negatīvi iespaido veselību.
Nosaukt emocijas vārdā
“Protams, ir grūti izslēgt pilnīgi visus riska faktorus,” saka psiholoģe, “taču mēs varam tos apzināties un censties mazināt. Tāpēc nozīmīga loma ir cilvēku izglītošanai psihohigiēnas jautājumos.”
Svarīga ir sevis izzināšana – vai spējam veidot sevi tādu, kā vēlamies. “Emocionālā inteliģence nozīmē spēju pazīt savas emocijas un novērtēt, ko ar tām iesākt. Vispirms jānosauc emocijas vārdā – prieks, skumjas, dusmas, naids, lepnums. Tas ir viens no emocionālās izglītotības jautājumiem – izziņa kā process, kas saistīts ar gribu un uzmanību.”
Kā izkopt prasmi atšķirt savas emocijas, ko ar tām darīt? “Iedalījums negatīvās un pozitīvās emocijās ir visai nosacīts,” saka Baiba Pumpiņa. “Just ir dabiski, just nozīmē būt dzīvam. Katrai emocijai mūsu dzīvē ir nozīme. Tās par kaut ko liecina, tāpēc vajag ieklausīties. Pirmais solis ir saistīts ar apzināšanos – ko es patlaban jūtu. Otrais solis ir saistīts ar atbildību, spēju izlemt, ko iesākt ar šīm emocijām. Trešais solis – ko darīt, lai tiktu galā, piemēram, ar dusmām. Te varam runāt par diviem raksturīgiem reaģēšanas veidiem. Pirmais veids – emocijas tiek apēstas (retrofleksētas), cilvēks ignorē dusmas, pat neapzinās tās un nekādā veidā neizrāda. Otrais veids – cilvēks reaģē, atklāj savas emocijas, bet tās tiek novirzītas. Piemēram, darbā dusmojas uz savu priekšnieku, bet izpaust šīs emocijas nedrīkst. Braucot mājās no darba, nez kāpēc tiek sodīts par ātruma pārsniegšanu vai agresīvu braukšanu.”
Darbā uzkrātās negatīvās izjūtas nereti tiek novirzītas arī uz ģimenes locekļiem: ļoti ātri var sadusmoties par bērnu sliktajām atzīmēm skolā vai nenomazgātiem traukiem. Tā vietā vajadzētu skaļi pateikt – darba problēmu dēļ jūtos slikti, tagad vajadzīgs laiks, lai pabūtu ar sevi, nomierinātos.
Kā apgūt psihohigiēnu
Cik ilgi cilvēks var krāt sevī negatīvas izjūtas? Kā saprast, vai tiks galā pats, vai un kad meklēt speciālista palīdzību? “Atbilde meklējama emociju intensitātē, to ilglaicīgumā un subjektīvā to pārdzīvošanas mehānismā. Daļu emociju, ar kurām sastopamies ikdienā, noteikti jāspēj neizrādīt, piemēram, darbā klientu apkalpošanā. Tas kļūst par profesionālās dzīves izaicinājumu – prast izjūtas savaldīt to rašanās brīdī un spēt tomēr atrast veidu, kā tās vēlāk izlādēt.”
32 gadus vecā Katrīna strādā klientu apkalpošanā. Darbā viņa piedalās supervīzijās, kur saņem kolēģu atbalstu. Pirms darba dienas viņa sevi noskaņo tā, ka domās uzvelk darba kostīmu. Visas negācijas, ko saņem no klientiem, viņa atstāj šajā tērpā, kuru darba beigās novelk. Tas palīdz visu neuztvert personiski.
“Meklēt speciālista palīdzību noteikti vajadzētu brīžos, kad tamlīdzīgas darbības vairs nesniedz gaidīto rezultātu. Nozīmīgi arī tas, lai mēs viens otru pieskatītu: redzot, ka kolēģis ir uz izdegšanas robežas, aprunāties ar viņu, piedāvāt palīdzību, risināt izdegšanas iemeslus,” uzsver psiholoģe.
Jau bērnībā iemācāmies ievērot ķermeņa higiēnu – jāmazgājas, jātīra zobi, jāķemmē mati, jāuzvelk tīrs apģērbs. Vai tāpat jāapgūst arī psihohigiēna? “Visi minētie pasākumi jau ir saistīti ar psihohigiēnu: ja staigāšu netīrā apģērbā, neķemmētiem matiem, noteikti cietīs arī psihosociālā joma – savstarpējās attiecības. Visas cilvēka dzīves jomas – fiziskā, emocionālā, intelektuālā, sociālā un garīgā – ir savstarpēji saistītas. Rūpes par sevi, arī prasme domāt noteikti jāapgūst ģimenē, jo tad tās kļūst par stabilu ieradumu. Tomēr šīs iemaņas var iemācīties un iegūt jebkurā dzīves posmā, ja tikai ir vēlēšanās,” ir pārliecināta Baiba Pumpiņa.
Konsultante Baiba Pumpiņa, psiholoģe, geštaltterapeite, supervizore, organizāciju konsultante, Latvijas Geštaltterapijas asociācijas prezidente, mācību centra vadītāja
