Bērni un nauda. Kā mēs audzinām mūžīgos kreditorus un skopuļus 0
No kāda vecuma bērniem var dot kabatas naudu, kā reaģēt, ja bērns lūdz nopirkt ļoti dārgu lietu, kāpēc vajadzētu uzdāvināt savam mīlulim krājkasīti, stāsta psiholoģe Svetlana Merkulova.
Ja tavam bērnam ir jau trīs gadi, un viņš joprojām nezina, ka mammas maciņš nav no gumijas, ir pienācis laiks paskaidrot savam mazulim, kas ir nauda un kā tiek pelnīta. Kā to izdarīt maksimāli saprotami, lai izvairītos no turpmākām problēmām?
Vai nepieciešams paskaidrot bērnam, kas ir nauda? Es neatceros šādas sarunas bērnībā, viss notika kaut kā pats no sevis.
Svetlana Merkulova: Attiecības ar naudu bērniem jāiemāca. Tas ir vecāku uzdevums. Ir svarīgi, lai bērns šo dzīves pusi iepazītu, cik drīz vien iespējams, gandrīz no dzimšanas. Mēs taču mācām jaunajai paaudzei labas manieres, uzvedības normas sabiedrībā, drošības noteikumus. Iemācīt attieksmi pret naudu ir ne mazāk svarīgi. Tas ļoti noderēs atvasei pieaugušo dzīvē.
Jūs sakāt, ka no piedzimšanas nepieciešams sagatavot bērnu naudas izpratnei. Ko tas nozīmē?
Vispirms jau bērni mācās no redzētā, ko un kā dara vecāki. Viņi vēro vecākus. Bērns kopā ar mums dodas uz pārtikas preču veikalu – jārāda viņam, ka mēs ne tikai paņemam no plaukta preces, bet arī samaksājam par tām. Lieliski, ja tā ir reāla nauda, nevis plastikāta karte, ko bērns var uzskatīt par tādu burvju karti ar neierobežotu kredītu. Skaidra nauda – tā ir konkrētība. Tai piemīt īpašība izbeigties un tas ir ļoti acīmredzami un noderīgi. Apspriediet preču cenas. Ir svarīgi runāt par naudu mierīgi un pēc būtības. Nepieciešams nodot bērnam izpratni par to, ko naudai ir sava vērtība, un, ja to iztērē, tās vairs nav. Tā atkal jānopelna.
Turklāt vecākā pirmsskolas vecuma bērniem patīk spēlēt “veikalos”. Tā jūs varat iemācīt dēlam vai meitai preču-naudas attiecības. Patiesībā bērni pasaka mums priekšā, kas viņiem nepieciešams. Vienkārši uzmanīgi jāizturas pret viņu rotaļām, vārdiem un lūgumiem.
Kā izskaidrot bērnam, kas ir “dārgi” un “lēti”?
Protams, pavisam mazam bērnam (2,5-3 gadi) izskaidrot šīs lietas ir grūti, viņam vēl nepiemīt prasme salīdzināt. Bet sešus vai septiņus gadus vecs bērns, kurš prot rēķināt, spēj saprast atšķirību. Jūs vienmēr varat veikalā organizēt spēli “Atrodi lētāk”. Palūdz bērnam atrast kādu produktu par lētāko cenu. Šī spēle perfekti veidos prasmes, kas noderēs nākotnē.
Vai jums nešķiet, ka šādā veidā mēs izaudzināsim skopuli, kurš skaitīs katru santīmu, un visu mūžu meklēs kaut ko lētāku?
Attieksme pret naudu tiek nodota ar ģimenes sistēmu. Ja vecāki pastāvīgi dzīvo dzelžainas taupības režīmā, bērns kopēs šo uzvedības modeli. Kas attiecas uz pieminēto rotaļu veikalā, nedomāju, ka tā atstās lielu ietekmi uz bērnu un viņš kļūs pārāk taupīgs. Drīzāk, jūs vienkārši iemācīsiet bērnam pamatprasmes, kā rīkoties ar naudu.
Vēl viens grūts jautājums, kurš interesē gandrīz katru bērnu – kāpēc kāda cita pazīstama ģimene ir bagātāka nekā viņa ģimene?
Var skaidrot, ka vienmēr ir cilvēki, kas saņem lielāku algu (pat vairāk nekā aplūkotajā paziņu ģimenē). Bet tas nav tāpēc, ka esat neveiksminieki, bet gan tāpēc, ka strādājat darbu, kur maksā mazāk. Tomēr darbs jums patīk. Varbūt tas pat ir jūsu hobijs un par to vēl maksā. Ja bērns nolems, ka viņam patīk, kā dzīvo paziņu ģimene, tas var būt stimuls, lai augtu un attīstītos. Tā ir mērķu veidošanās.
Runājot par mērķiem. Reiz skatījos sižetu, kurā pirmklasniekus iztaujāja par tēmu – viņu nākotnes profesija. Lielākā daļa atbilžu bija no kategorijas: es gribu kļūt par kosmetologu, lai daudz nopelnītu, es vēlos strādāt bankā, jo tur daudz maksā utt. No kurienes bērniem jau no mazotnes tādas domas un vai tam vajadzētu satraukt vecākus?
Šādas vēlmes diktē mūsu patērētāju sabiedrība un lielā mērā ģimene. Piemēram, mamma apmeklē kosmetologu un atstāj tur ne to mazāko naudu, pēc tam mājās spriež, cik daudz nopelna šie speciālisti. Bērni visu dzird un uzreiz izdara savus secinājumus. Šī iemesla dēļ vienmēr vajadzētu domāt, ko jūs bērnu klātbūtnē runājat. Kosmetologs ir laba profesija, bet ne jau tāpēc, ka tur var nopelnīt naudu.
Ja runājam par orientāciju uz materiālajām vērtībām – te saduras sabiedrības intereses un ģimenes vērtības. Mēs visi piedalāmies patērēšanas skrējienā, bet ar dažādu intensitāti. Ja jūsu ģimenē pielūdz naudu, bērns sekos tādam virzienam. Ja ģimenē tomēr ir citas vērtības, tad materiālās vērtības netiks izvirzītas priekšplānā.
Kādus vārdus izvēlēties, lai paskaidrotu bērnam, ka naudu nopelnīt nav viegli?
Tā ir ļoti aktuāla tēma pat tad, ja runa ir par turīgu ģimeni, kur vecāki un bērni pieraduši aktīvi tērēt naudu. Protams, bērnam jāsaprot, ka naudai ir vērtība, jo tās pamats ir vecāku darbs. Ja naudu iztērē, maks pats no sevis nepiepildīsies ar jaunām banknotēm. Te atkal var palīdzēt spēles. Kas jādara, lai saņemtu samaksu? Kā sadalīt naudu, lai tās pietiktu noteiktam laikam? Tagad ir daudzas spēles, kurās labi atspoguļots naudas pelnīšanas un tērēšanas process. Piemēram, “Monopols” vai kāda no datorspēlēm.
Turklāt mēģini skaļi izskaidrot dažus momentus. Piemēram, tu pērc zeķubikses, tad paskaidro, kāpēc ņem tieši šo preci, nevis citu: “Šīs zeķubikses maksā tik un tik, man tās patīk, jo…” Tādējādi tu parādi salīdzinošo analīzi. Piekritīsiet, ka līdzīgi mēs pie sevis spriežam, bet šajā gadījumā tas būtu jādara skaļi, lai bērns saprastu, ko jūs darāt un kāpēc.
Vai ir noderīgi, ja bērns krāj naudu kādam pirkumam?
Jā! Nopirkt bērnam krājkasīti ir laba doma. Katram no mums ir kāds sapnis, tad kāpēc nesakrāt tam naudu? Jūs pat varat iegādāties divas krājkasītes: vienā met monētas sapņa īstenošanai, otrā – tās, ko var iztērēt, kad vien sakārosies – konfektēm, bulciņām utt.
Krājkasītes esamība ir mācības naudas paglabāšanā, neiztērēšanā tūlīt un tagad. Jūs zināt, ka ir cilvēki, kas būtībā neprot rīkoties ar naudu – tiklīdz tā nonākusi viņu rokās, uzreiz iztērē. Tie ir pieaugušie, kuri kā bērni neiemācījās taupīt. Un velti!
Kurš var dot bērnam naudu, uz kāda pamata? Teiksim, tikai dzimšanas dienā vai kādos citos svētkos? Un pats galvenais, kā izvairīties no situācijas, kad bērns sāk gaidīt, piemēram, nevis vecvecākus, bet to, ko viņi atnesīs vai uzdāvinās?
Parasti tā notiek ģimenēs, kur aug ilgi gaidītais vienīgais bērns un visi viņu apber ar dāvanām. Tā ir mīlestību izpausme, kuru cilvēki nevar kontrolēt. Diemžēl tā viņi vienkārši sabojā bērnu. Pakāpeniski vecvecāku (ar kuriem ir jautri un interesanti) apciemojuma vērtība mainās, pirmajā plānā izvirzās nauda, lietas, rotaļlietas. Bērns jau pie durvīm sagaida ar frāzi: “Ko atnesi?”. Ģimenē izveidojas preču-naudas attiecības. Patiesībā viss ir vienkārši: nav jādod nauda katru reizi, kad tu nāc, izmanto tam kādus iemeslus.
Dzimšanas diena – labs iemesls?
Nē! Tie tomēr ir svētki, bērns gaida kādu brīnumu. Jā, pieaugušie var uzskatīt, ka labākā dāvana – nauda. Bērns (ja vēl neesat viņu izlutinājuši) domā citās kategorijās. Labāk uzzini, ko viņš vēlētos un atnes tādu dāvanu. Naudu var dāvināt citos svētkos.
Vai var bērnam par kaut ko pasniegt naudas balvu?
Protams, mācīt bērnam pelnītu naudu ir noderīgi. Šim mērķim varētu atrast kādu darbiņu, kurš nevienam nepatīk, piemēram, mazgāt traukus, un kurš ir gatavs mazgāt, par to saņem naudu. Nav svarīgi, kurš to dara – māte, tēvs vai bērns. Tādējādi jūs iemācāt bērnam pelnīt. Ar naudas palīdzību stimulēt mācīšanos nav laba ideja. Doties uz skolu – tas ir dabiski, par to nevienam nemaksā.
Runājot par kabatas naudu, kurā vecumā bērnam būtu jāsāk tāda saņemt?
Sešos septiņos gados, kad bērns sāk iet skolā. Turklāt nevajag kontrolēt, kā nauda tiek izlietota. Pakāpeniski skolnieks iemācīties ar to rīkoties, saņemt atlikumu, droši glabāt. 12 gadu vecam bērnam naudu var izsniegt ne katru dienu, bet pēc trim, četrām dienām, lai pakāpeniski bērns iemācās kontrolēt savus izdevumus vairāku dienu periodā. Vidusskolniekam – reizi nedēļā, reizi divās nedēļās. Tā bērni mācās rīkoties ar savu naudu. Tas sagatavo cilvēku nākotnei, kurā lielākā daļa saņem algu reizi mēnesī.
Kādas izmaksas jāņem vērā, lai saprastu nepieciešamo kabatas naudas apmēru?
Pārtika, transports. Pavēro bērna dienas režīmu, kas viņam vajadzīgs. Ja summa ir lielāka, tad, visticamāk, viņš tērēs to visādiem niekiem.
No kurienes rodas bērni, kuriem patīk veikalā sarīkot histēriju, pieprasot vecākiem nopirkt rotaļlietu, konfektes, apģērbu?
Tos rada vecāki. Ja mamma un tētis katru reizi reaģē uz jebkuru “gribu”, sagatavojieties, ka pakāpeniski prasības pieaugs. Ar savu rīcību tu pavedini bērnu, it kā saki viņam: “Es varu nopirkt tev visu, lūdzu, ņem to”. Lai šādas lietas nenotiktu, labāk vienoties: reizi mēnesī (vai citā periodā) vecāki iegādājas kādu skaistu kleitu vai vēlamo rotaļlietu. Bērns pieradīs un pārstās pieprasīt.
Ko jūs iesakāt darīt, ja bērnam sākas histērija tieši rotaļlietu veikalā? Nepievērst viņam uzmanību?
Jārīkojas atkarībā no bērna vecuma, un, teiksim, no tā, cik problēma ir ielaista. Histērija veikalā neparādās tāpat vien. Ja mazs bērns niķojās un viņu nomierināja, iedodot pieprasīto, tālāk būs grūtāk. Problēma jāatrisina jau tad, kad vēl nav iesakņojies paradums “kliedzu-dabūju”. Bet, ja māte satraucas un ātri cenšas dot bērnam prasīto, lai tikai viņš nebļautu, viņa jau iet bērna pavadā!
Ņemsim par piemēru bērnu apzinātā vecumā un vidējo statistisko ģimeni. Meita lūdz viņai nopirkt Louis Vuitton somiņu vai jebkuru citu dārgu lietu, ko darīt?
Jebkuram liela mēroga pirkumam ir krājkasīte. Lūdzu, lai krāj savam sapnim.
Es baidos, ka vidusmēra ģimenē viņa krās līdz vecumdienām.
Nav nekā briesmīga, ja cilvēks saskaras ar situāciju, ka nevar sakrāt dārgai somiņai. Šajā pasaulē ne visu iespējams dabūt. Agrāk vai vēlāk daudzi no mums saskaras ar noteiktiem ierobežojumiem. Tie bērni, kuri ir iemācījušies tikt galā ar tiem jaunībā, mierīgi pieņems tos būdami pieauguši. Jā, ir lietas, kas nav pieejamas visiem! Reizēm bērnam jāsaskaras ar vārdu “nē”. Nekas katastrofāls nenotiek. Vecāki nav dievi. Viņiem nevajadzētu tērēt piecas algas, jo meita sagribējusi somiņu.
Kā mācīt bērnu veikalā pareizi tērēt naudu?
Tikai ar reālu eksperimentu palīdzību. Piemēram, bērns nāk uz veikalu ar sakrāto summiņu. Viņš vēlas saldējumu, konfektes, rotaļlietas, velosipēdu. Kopā saskaitiet, cik maksā iekārotās lietas un lai bērns atbild, vai par esošo summu viss sanāks. Ja nesanāks, lai izvēlas to, kas sanāks. Tikai nepieliec trūkstošo naudu.
Ko darīt, ja bērns sāk tērēt naudu visādiem niekiem? Vai viņš jāaptur?
Nē. Viņam jāsaskaras ar faktu, ka kabatas ir tukšas, viņš nopirka kaudzi košļenīšu, bet palika bez mašīnītes. Protams, iespējams, viņš žēlosies par to. Tas ir labi! Jūti līdzi: “Man patiešām žēl, ka tā notika, bet nākamajā reizē, kad tev būs nauda, tu droši vien rīkosies ar to prātīgāk”. Bērnam ir ļoti svarīgi saskarties ar ierobežojumiem un saprast, ka nauda pazūd. Lai tā atkal maciņā parādītos, vispirms jānopelna.
Vai bērns jāinformē par ģimenes budžetu? Vai viņam ir jāapzinās, cik daudz naudas ir ģimenē, kā un par ko to tērē, vai varbūt tā ir lieka informācija?
Bērnam apmēram no 12 gadu vecuma jūs varat pastāstīt, cik procentu katru mēnesi tiek tērēti par pārtiku, apģērbu, izglītību, komunāliem pakalpojumiem. Tie ir dažādi izdevumu posteņi, kurus viņam ir tiesības zināt un tas būs noderīgi. Bet tam nevajadzētu pārvērsties par garlaicīgu lekciju. Tas ir solis uz pieauguša cilvēka dzīvi, kurai viņam jābūt gatavam.
Avots: aif.ru
