Bērns zog. Kāpēc nebiedēt ar policiju un ko īsti iesākt 7
Autore – Marina Kravcova, bērnu psihologs
Iemesliem, kuri liek bērnam atturēties no zagšanas, visticamāk, jābūt tieši pretējiem tiem, kas mudina viņu izdarīt zādzību. Nezags, pirmkārt, tie bērni, kuriem ir pietiekami attīstījusies griba un morāles priekšstati. Otrkārt, tie, kuri ir spējīgi kontrolēt savas vēlmes. Treškārt, emocionāli bagāti bērni. Ļoti bieži var dzirdēt viedokli, ka lielāko daļu cilvēku no noziedzības attur tikai bailes no neizbēgama soda. Bet tas nav vienīgais iemesls.
Kāpēc bērni zog?
Pirmo un otro klašu skolēniem piedāvāja noklausīties stāstu par zēnu V, kuru cits zēns T sauc nozagt ābolus kaimiņam (kuram šo ābolu pārdošana ir galvenais līdzeklis, lai pabarotu savu ģimeni). V redzot, T tiek bargi sodīts, bet viņš atkal dodas zagt ābolus un sauc V līdzi. V ļoti vēlas pagaršot ābolus, bet neuzdrošinās iet ar T. Kad skolēniem jautāja, kāpēc V neiet zagt ābolus, 27% respondentu norādīja, ka V baidās no soda, 39% – ka viņš jūt līdzi tam, kuru taisās apzagt, 34% norādīja uz morāles apsvērumiem (kauns, viņš zina, ka zagt ir slikti utt.)
Īsās aptaujas (kopā atbildēja 40 bērni) rezultāti liecina, ka bailes no atriebības nav vienīgais un svarīgākais iemesls, kas attur no zādzības pat 7-8 gadus vecus bērnus.
Cilvēks, kurš baidās no sankcijām, drīzāk varētu izdarīt zādzību, nekā tāds, kurš nesaprot, kāpēc viņam to vajag. Agrāk vai vēlāk cilvēks var nokļūt situācijā, kas garantē viņam simts procentu pārliecību savā nesodāmībā, un tad nebūs atturošu faktoru. Dzīves laikā cilvēka morāles normas tiek pārbaudītas uz izturību. Pieaudzis cilvēks saka: “Es nezogu, jo man tas nav vajadzīgs.” Tas ir viņa morāles princips. Pieaugot mēs varam saprast un attaisnot to, kurš izdara zādzību izmisumā, lai izglābtu savus mīļos (piemēram, no bada). Bet ne svešu somu un kabatu pārbaudi, ne mēģinājumus iedzīvoties uz citu rēķina mēs nevaram attaisnot. Vajadzētu būt gataviem to visu paskaidrot saviem bērniem. Bet pats galvenais – kādu piemēru mēs rādām ar savu uzvedību. Tas vienmēr jāatceras.
No tā neizbēgt
Vēl viens svarīgs jautājums, kas saistīts ar zādzību problēmu. Ar zādzību bērnam agrāk vai vēlāk nākas saskarties, neatkarīgi no tā, kā mēs censtos pasargāt viņu no nepatikšanām. Vai nu viņam veikalā izdos mazāku atlikumu, vai izvilks kaut ko no kabatas vai sauks uz kaimiņa dārzu ābolus zagt. Un katram no vecākiem jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc nedrīkst to darīt? Kāpēc citi dara – un nekas”?
Kļūstot par zagļu upuri pirmo reizi, bērns var to ļoti pārdzīvot. Viņš jūtas vainīgs par to, kas ir noticis, būs ļoti nepatīkami, pat pretīgi (daudzi apzagtie cilvēki stāstījuši par riebuma sajūtu kā pamata reakciju uz notikušo). Bērns var pat pārstāt uzticēties cilvēkiem, visi svešinieki viņam šķitīs kā zagļi. Viņš var sagribēt citiem atmaksāt ar to pašu.
Paskaidro bērnam, ka slikti cilvēki sastopami visur. Apspriediet zādzību problēmu ģimenē, paud savu attieksmi pret to, un iemāci bērnam aizsargāt savu īpašumu. Bērnam ir jāmāca ne tikai cienīt citu īpašuma tiesības, bet būt piesardzīgam. Viņam jāzina, ka ne visi cilvēki uzskata svešas lietas par neaizskaramām.
Padomi vecākiem
Kā rīkoties, ja rodas aizdomas par bērna veiktu zādzību?
Ja bērns nav “pieķerts pie rokas”, neatkarīgi no jebkādām aizdomām, nav jāsteidzas viņu apsūdzēt. Paturi prātā nevainīguma prezumpciju. Esi ļoti uzmanīgs, iejūtīgs, jo tavā priekšā nav zaglis-recidīvists, bet bērns. No tevis ir atkarīgs, kāds viņš izaugs.
Pasteidzoties, dodot vaļu sašutumam, vari sabojāt bērna dzīvi, atņemt viņam pārliecību par tiesībām uz labu attieksmi no citiem, un tādējādi pārliecību par sevi.
Daži vecāki dusmās sit bērnam pa rokām, sakot, ka senos laikos zagļiem nocirta rokas, draud nākamreiz nodot policijā. Tas nocietina bērnu sirdis, rada sajūtu par savu nelabojamo ļaunprātību. Sadali ar bērnu atbildību, palīdzi viņam labot situāciju, lai par tādiem radikāliem pasākumiem viņš uzzina tikai no grāmatām, un ir priecīgs, ka vecāki viņu nepamet nelaimē.
Liec bērnam saprast, cik apbēdināts esi par notikušo, bet mēģini nesaukt notikušo par “zādzību”, “noziegumu”. Mierīga saruna, savu jūtu apspriešana, kopīgi jebkuras problēmas risinājuma meklējumi ir labāki nekā attiecību skaidrošana.
Mēģini saprast iemeslus šādai rīcībai. Iespējams, aiz zādzības fakta slēpjas nopietna problēma. Piemēram, bērns mājās paņēma naudu, jo no viņa prasa “parādu”, bet viņam bija kauns par to atzīties vai arī viņš bija pazaudējis kāda lietu, un šis zaudējums bija jākompensē.
Mēģini kopā ar bērnu atrast izeju no šīs situācijas. Atceries – tam jābūt kopīgam lēmumam, nevis tavai pavēlei.
Nozagtā lieta ir jāatdod īpašniekam, bet ne vienmēr vajag likt to izdarīt bērnam, vari doties kopā ar viņu. Viņam ir jāsajūt, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz atbalstu. Ja esi pārliecināts, ka lietu paņēmis bērns, bet viņam ir grūti to atzīt, pasaki, ka to var nemanīti atlikt vietā.
Atstāj bērnam atkāpšanās ceļus. Ja ieraugi pie bērna svešu rotaļlietu, kuru viņš nozadzis no drauga, bet apgalvo, ka tā uzdāvināta, saki: “Es varu iedomāties, cik ļoti tu vēlējies lelli, ja tiešām noticēji, ka tev to uzdāvināja.”
Zādzības iemesls var būt ne tikai mēģinājums pašapliecināties vai vāja griba, bet arī draugu piemērs, tā saucamā zādzība “kompānijas pēc”. Jaunākajā vecumā var pietikt pateikt bērnam, ka tā ir slikta rīcība un aizsargāt no saskares ar bērniem, kuri kūda uz ļauniem nedarbiem. Pusaudža gados viss ir daudz nopietnāk. Bērns pats izvēlas savus draugus, un tava pārliecība, ka tie nav viņam piemēroti, var radīt pretēju efektu. Pusaudzis attālinās no tevis un sāk slēpt, ar ko un kā viņš pavada laiku. Turklāt piedalīšanās zādzībā noteiktā draugu lokā var nostiprināt autoritāti. Jāzina visu par sava bērna draugiem, it īpaši, ja baidies no negatīvas ietekmes. Uzaicini viņus mājās, iepazīsti viņu vecākus.
Vissvarīgākais – neuzstājīgi izveidot bērnam pieņemamu sociālo vidi. Par to vajadzētu rūpēties, kamēr bērns vēl mazs. Tie var būt draugu bērni, klasesbiedri, kāda kluba, interešu pulciņa dalībnieki – īsi sakot, jebkura sabiedrība, kas apvieno cilvēkus ar līdzīgām interesēm un labvēlīgi izturas viens pret otru.
Brīdināts, tātad – apbruņots
Paļāvīga saruna – labākā iespējamo sarežģījumu profilakse. Apspriediet bērna problēmas, pastāstiet par savām. Īpaši labi būtu, ja tu dalītos ar savu pieredzi, pastāstītu, kā juties līdzīgā situācijā. Bērns sajutīs tavu patieso vēlmi saprast viņu, draudzīgi aktīvi piedalīties.
Būtu labi bērna aktivitāti novirzīt “mierīgā kursā”: noskaidrot, kas patiesībā viņu ieinteresē (sports, māksla, kolekcionēšana, grāmatas, fotografēšana utt.). Jo ātrāk, jo labāk. Cilvēks, kura dzīve ir piepildīta ar viņam interesantām nodarbēm, jūtas laimīgāks un vajadzīgāks. Viņam nav nepieciešams piesaistīt uzmanību, viņam parādīsies vismaz viens draugs.
Bērnam ir jāmāca just līdzi, aizdomāties par citu jūtām. Jāiepazīstina ar noteikumu: “nedari citiem to, ko nevēlies, lai darītu tev”, un jāizskaidro ar piemēriem no dzīves.
Bērnam ir jābūt atbildīgam par kādu vai kaut ko ģimenē – piemēram, jaunāko brāli, ziedu apliešanu, vienmēr svaigu maizi virtuvē un, protams, sākot no 7-8 gadiem, par savu skolas somu, galdu, istabu. Pakāpeniski uztici viņam pienākumus, dalies atbildībā ar viņu.
Vissatraucošākās ir zādzības ārpus mājām vai ja tās atkārtojas. No visām vecuma grupām visbīstamākais ir pusaudža vecums. Ja bērns bieži zog, tas pārvēršas par sliktu ieradumu. Ja viņš zog ārpus ģimenes – izdabā savām sliktajām tieksmēm. Ja zog pusaudzis – tā ir rakstura īpašība.
Bērnu problēmas uz pieaugušo fona nereti izskatās smieklīgas, izdomātas, tādas, kam nav vērts pievērst uzmanību, bet bērns tā nedomā. Pēc viņa domām, daudzas situācijas var šķist bezcerīgas. Atceries par to un biežāk atceries savu bērnību ar tās problēmām, padomā, kā viņa vietā rīkotos tu. Bērnam jāzina, vai viņš var rēķināties ar tavu uzmanību un sapratni, līdzjūtību un atbalstu.
Avots: pravmir.ru
[yesnopoll background=”#ff9c51″]
