Pieredzes stāsts 0
Linda, 25 gadi
Epilepsija man ir kopš 19 gadu vecuma. Atceros, reiz man kļuva slikti, pati aizbraucu uz slimnīcu, un tur notika pirmā lēkme. Visi gan centās iegalvot, ka tas ir saistīts ar nerviem, bet es tam negribēju ticēt. Uztaisīju analīzes un ar visiem izmeklējumiem devos pie epileptologa, kurš uzreiz apstiprināja manas aizdomas.
Lēkmju biežums ir dažāds – mēdz būt gan reizi mēnesī, gan reizi trīs mēnešos vai pusgadā. Vispār man var būt ne tikai lielās lēkmes, bet arī tādas, kas notiek naktī, – pamostos un pēc roku un kāju sāpēm saprotu, ka lēkme notikusi miegā. Tādās reizēs parasti cenšos pamazām iedarbināt muskuļus, teiksim, vairāk pastaigāt.
Man gribētos, lai apkārtējie ir vairāk informēti par epilepsiju un saprot, ka mēs taču neesam spitālīgie! Atklāti pasakot, ka sirgstu ar epilepsiju, esmu zaudējusi vairākas darbavietas. Tagad strādāju firmā par menedžeri, man ir labi darba kolēģi, kuri par visu ir informēti un zina, kā man palīdzēt lēkmes laikā.
Nav obligāti jābūt klāt kādam cilvēkam – droši pārvietojos arī viena. Vienmēr pāris minūtes iepriekš jūtu, ka sāksies lēkme, tāpēc pati izsaucu ātros un meklēju vietu, kur apsēsties. Esmu ievērojusi, ka cilvēki baidās no epilepsijas slimniekiem, iespējams, tāpēc, ka viņi mūs pielīdzina alkoholiķiem vai narkomāniem, līdz ar to izvairās palīdzēt. Daudzi vispār nenāk klāt.
Citiem epilepsijas slimniekiem tā nav, bet man vienmēr jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo parasti mēdz būt vairākas lēkmes: viena – uz ielas, otra – ātrās palīdzības mašīnā, bet nākamā – jau slimnīcā. Ātrie iedod zāles, lai lēkmes būtu mazākas. Saprotot, ka tā mēdz notikt, man somiņā vienmēr līdzi ir invalīda apliecība, identifikācijas karte un apdrošināšanas polise.
Katru dienu lietoju zāles. Ja lēkmes sākas biežāk, man palielina devu, bet, ja ilgāku laiku, teiksim, pusgadu, nav bijušas, jālieto mazākas devas. Operācija man nav piedāvāta – parasti to indicē tiem, kuriem sistemātiski ir vairākas lēkmes dienā.
Epilepsiju neuzskatu par traucēkli dzīvē. Esmu precējusies – dzīvesbiedrs manu slimību pieņem un par to ir pietiekami informēts. Viņš zina, ka man var būt bērni un šī slimība viņiem var neiedzimt. Ģenētiski gan tā diemžēl var tikt pārmantota aptuveni trešajā paaudzē.
