Kāpēc tik bieži atgriežamies pie vienām un tām pašām filmām, zinot katru ainu no galvas? Atbilde ir pavisam vienkārša 0
Ir vakari, kad roka pati sniedzas nevis pēc kā jauna, bet pēc pārbaudītā. Atver straumēšanas platformu, paskaties uz bezgalīgo piedāvājumu un pēc minūtes jau esi pie seriāla, ko zini no galvas. Pirmās replikas atpazīsti pēc intonācijas, sākuma mūzika iedarbojas kā poga “atslābt”, un beigas sen vairs nav noslēpums.
No malas to var nosaukt par slinkumu vai izvairīšanos. Taču iekšēji sajūta bieži vien ir cita – it kā pasaule uz brīdi kļūtu klusāka. Un tam ir pavisam vienkārši iemesli.
Paredzamība kā greznība
Jauns seriāls prasa uzmanību. Jāsaprot, kas ir šie cilvēki, kādas ir viņu attiecības, kam just līdzi, kur satraukties. Tas ir interesanti, bet tas ir arī nogurdinoši.
Savukārt pazīstams stāsts neko neprasa. Tu zini, ka varoņi nenodos, ka aina, kas reiz lika saspringt, beigsies labi. Smadzenēm nav jābūt “modrā režīmā”.
Psihologi to skaidro vienkārši: kad mums pietrūkst enerģijas, mēs izvairāmies no nenoteiktības. Pazīstams saturs dod kontroles sajūtu – kaut nelielā, bet drošā veidā.
Sajūta, ka esi “starp savējiem”
Mēs nepazīstam tikai sižetu – mēs pazīstam arī tēlus. Pat ja tie ir izdomāti, mūsu smadzenes tos uztver kā pazīstamus cilvēkus. Mēs zinām, kā viņi reaģēs, atceramies viņu raksturus, nojaušam noskaņojumu no pirmā skatiena.
Psiholoģijā to sauc par parasociālu saikni – vienpusējām “attiecībām” ar mediju tēlu. Pētījumos iegūtajos datos redzams, ka iecienītākie seriāli var radīt piederības sajūtu un pat mazināt vientulību.
Tāpēc atkārtota skatīšanās dažkārt vairāk līdzinās atpūtai pazīstamā kompānijā, nevis vienkārši filmas skatīšanai.
Tev nav jābūt interesantam. Nav jāatbild. Pietiek vienkārši būt klāt.
Nostalģija – silta un mazliet skumja
Skatoties vecu filmu, mēs bieži atgriežamies ne tik daudz pie sižeta, cik pie savas pagātnes. Pie brīža, kad šo filmu redzējām pirmo reizi. Pie cilvēkiem, kas toreiz bija blakus. Pie sajūtas, kāds tu biji.
Nostalģiju mēdz uztvert ar smaidu, bet tā gandrīz vienmēr ir jaukta – prieks kopā ar nelielām skumjām. Mūsdienu psihologi uzsver, ka tā nav vājuma pazīme. Gluži pretēji – nostalģija var palīdzēt atgūt jēgas un piederības sajūtu, īpaši stresa vai vientulības brīžos.
Interesanti, ka agrāk nostalģiju pat uzskatīja par slimību. Šodien tā tiek uztverta kā resurss – veids, kā psihe sevi stabilizē.
Kāpēc atkārtota skatīšanās nekļūst garlaicīga?
Varētu šķist – ja jau zini beigas, kur ir intriga? Taču atkārtota skatīšanās nereti sniedz pat dziļāku baudu.
Pirmajā reizē mēs sekojam jautājumam “kas notiks tālāk?”. Otrajā – “kā tas tiek izstāstīts?”. Mēs pamanām detaļas, intonācijas, nianses, kas iepriekš paslīdēja garām. Dažkārt mainām skatpunktu: tēls, kas agrāk šķita kaitinošs, pēkšņi kļūst saprotams.
Tas ir līdzīgi kā pārlasīt labu grāmatu – ne sižeta dēļ, bet nozīmes dēļ.
Tas nav tikai par filmām
Tas pats mehānisms darbojas arī citur.
Mēs klausāmies vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal. Atgriežamies tajā pašā kafejnīcā. Ejām pa vienu un to pašu maršrutu.
Pazīstama vide mazina spriedzi. Ir mazāk mikro problēmu, mazāk pārsteigumu, mazāk iekšējas modrības. Un laikā, kad ārpasaule ir trokšņaina, šāda “drošā zona” kļūst īpaši vērtīga.
Kur ir robeža?
Atgriezties pie iecienītā ir normāli. Taču svarīgs ir efekts. Ja pēc pazīstamas filmas tu jūties mierīgāks un stabilāks – tas ir kā īss atvaļinājums.
Ja atkārtota skatīšanās kļūst par vienīgo veidu, kā izvairīties no jebkādām sajūtām -tas var būt signāls, ka resursu ir maz.
Pētījumu datos par tā saukto “komforta TV” redzams: cilvēki pie pazīstama satura ķeras brīžos, kad ir noguruši vai jūtas izsmelti. Tas īslaicīgi palīdz atjaunot kontroli un enerģiju. Taču tas nav risinājums visam – drīzāk pauze.
Ko mēs īsti meklējam, nospiežot “skatīties vēlreiz”?
Visbiežāk – trīs lietas. Klusumu, kompāniju un saikni ar sevi.
Dažreiz mums vajag jaunu stāstu, lai augtu. Dažreiz – vecu, lai atgūtu spēkus. Mēs atgriežamies pie pazīstamām filmām nevis tāpēc, ka esam zaudējuši interesi par dzīvi, bet tāpēc, ka gribam uz brīdi sajust stabilu pamatu zem kājām. Un tas ir pilnīgi normāli.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
