Tu neizvēlies, ko mīlēt! Zinātnieki atklāj, kā veidojas seksuālā orientācija: vecāki, sabiedrība, apģērbs un rotaļlietas to neietekmē 0
Seksualitāte ir daudzveidīga. Dzimums, kas cilvēkam šķiet pievilcīgs, veidojas pubertātes laikā, ietekmējoties no bioloģiskiem un psihosociāliem faktoriem, ziņo DW.
Pirms 35 gadiem — 1990. gada 17. maijā — Pasaules Veselības organizācija (PVO) svītroja homoseksualitāti no slimību saraksta. Līdz tam viendzimuma mīlestību uzskatīja par garīgu slimību, un cilvēkus par to bieži ieslodzīja ārstniecības iestādēs vai pat cietumos, kur viņus “ārstēja” ar elektrošoka terapiju un citām apšaubāmām metodēm.
Taču homoseksuāli, biseksuāli un transpersonu cilvēki nav — un nekad nav bijuši — slimi, uzsver Klauss M. Beiers, Berlīnes universitātes Charité Seksoloģijas un seksuālās medicīnas institūta vadītājs.
Seksualitāte nav izvēle, tā ir attīstības rezultāts
Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens neizvēlas savu seksuālo orientāciju. Tā nav izvēle, bet gan dzīves gaitā veidojies aspekts. Seksuālā orientācija veidojas pubertātes laikā, galvenokārt hormonu ietekmē. Tad arī noskaidrojas, kādi cilvēki šķiet seksuāli pievilcīgi un kāda veida tuvība cilvēku interesē.
Pēc pubertātes šī orientācija paliek stabila visā turpmākajā dzīvē, neskatoties uz to, ka daži sabiedrības spiediena dēļ vēlētos to mainīt.
Ne-heteroseksualitāte daudzviet tiek stigmatizēta
Brīvība būt pašam un izvēlēties savu seksuālo orientāciju ir cilvēktiesību pamats. Seksualitāte ir daudzveidīga visās kultūrās — aptuveni 3–5% cilvēku visā pasaulē ir ar viendzimuma orientāciju.
Taču daudzās valstīs seksuālā orientācija joprojām izraisa pretestību un diskrimināciju. Vismaz 67 valstīs homoseksualitāte ir sodāma ar likumu, un 7 no tām — arī ar nāvi. Gandrīz puse no šīm valstīm atrodas Āfrikā.
Kas ietekmē seksuālās orientācijas attīstību?
Uz jautājumu, kā attīstās seksuālā orientācija, nav vienas konkrētas atbildes. Zinātnieki pieļauj, ka to nosaka vairāku faktoru kombinācija: bioloģiskie, hormonālie un sociālie.
Bioloģiskie faktori ietver ģenētiku, hormonus (īpaši pirmsdzemdību laikā) un ķīmiskās vielas organismā. Lai gan dažos pētījumos ģenētiski marķieri saistīti ar homoseksualitāti, nav atklāts konkrēts “geju gēns”.
Hormoni, piemēram, testosterons un feromoni, arī var spēlēt lomu. Pētījumi liecina, ka vīriešu feromoni aktivizē hipotalāmu gan heteroseksuālām sievietēm, gan homoseksuāliem vīriešiem, bet ne heteroseksuāliem vīriešiem. Hipotalāms ir smadzeņu daļa, kas regulē instinktīvu uzvedību, tostarp seksualitāti.
Audzināšana vai rotaļlietas seksualitāti nemaina
Stereotipi, piemēram, lelles meitenēm un mašīnas zēniem, neietekmē seksuālo orientāciju. Arī izglītībai nav šādas ietekmes. Daži cilvēki sāk dzīvot saskaņā ar savu patieso orientāciju tikai vēlāk dzīvē, taču viņu orientācija pati par sevi nemainās.
Pētījumi liecina, ka orientācijas mainīt nav iespējams. Tā dēvētās “konversijas terapijas” pagātnē pierādījušās kā neefektīvas un kaitīgas. Seksuālā orientācija, kad izveidojusies, saglabājas nemainīga.
Beiers skaidro, ka dzimumidentitāte attīstās agrāk — bērnībā, ap 5–6 gadu vecumu, kad bērns sāk apzināties, vai viņš sevi redz kā zēnu vai meiteni arī nākotnē.
Seksuālā orientācija nav slimība
Seksuālo orientāciju nevar mainīt nedz ar pavedināšanu, nedz agrīnu pieredzi. Seksualitāti nosaka nevis konkrēti notikumi, bet attīstības procesi. Pat cilvēkiem, kuriem jaunībā bijusi viendzimuma pieredze, var būt heteroseksuāla orientācija — un otrādi.
Būtiska bērnu attīstības sastāvdaļa ir vecāku attieksme. Ja bērns jūtas nepieņemts savas orientācijas dēļ, tas var radīt nopietnas emocionālas problēmas, tostarp zemu pašvērtējumu, depresiju un domas par pašnāvību.
Tāpēc īpaši svarīga ir sabiedrības atvērtība un iekļaujošs dialogs par seksuālo dažādību — īpaši valstīs, kur šīs tēmas vēl joprojām tiek stigmatizētas.
No zinātniskā viedokļa neviena seksuālā orientācija nav slimība vai “nepatiess” novirziens. Tas, ko sabiedrība uzskata par “normālu” vai “nepieņemamu,” laika gaitā mainās. Taču pati cilvēka daba — ne.
