Pēteris Apinis: Stingumkrampji – daži iemesli, kāpēc vakcinēšanās ir būtiska
0
Tetanus jeb stingumkrampji ir ļoti nopietna slimība, kas parasti prasa hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas nodaļā un itin bieži beidzas ar nāvi. To izsauc nūjiņa – baktērija Clostridium tetani, kas dabā ir sastopama visur (zemē, izkārnījumos, dubļos, mūsu pašu kuņģa – zarnu traktā, to pārnēsā grauzēji un govis). Clostridium tetani ir ļoti izturīgas, bet īpaši izturīgas ir šīs baktērijas sporas, šīs sporas visvairāk atrodamas augsnē, mēslos un putekļos. Šīs sporas var iekļūt organismā caur vismazāko brūci un tad anaerobā vidē (kam nepiekļūst skābeklis no gaisa) sāk dīgt, atbrīvojot toksīnu (tetanospazmīnu).
Atgriezīšos pie tās “vismazākās brūces”. Izrādās, ka miera laika apstākļos visbiežāk saslimšana sākas no dziļiem dūrumiem (piemēram, uzkāpjot uz sarūsējušas naglas), grieztām brūcēm, skrāpējumiem, dzīvnieku kodumiem, apdegumiem. Bērniem gandrīz visas brūces būtu klasificējamas kā stingumkrampju riska brūces; visbiežāk – durtas brūces un plēstas brūces.
Ievērojami vairāk iespējamu inficēšanās gadījumu ir kara laika apstākļos, kur sporas iekļūst kombinētās – šautās, kontuzētās, spridzinātās, apdegušās brūcēs. Ukrainas pieredze liecina, ka arī viņiem ne visi saņēmuši vakcināciju, bet kara laika medicīna nevienam neprasa, vai viņš vēlās vai nevēlas vakcinēties – militāristi tiek vakcinēti profilaktiski, bet visi, kas gūst ievainojumu – jau brūces pirmārās apstrādes laikā.
Kad nu toksīns sācis izdalīties, tas traucē neirotransmiteru atbrīvošanos, bloķē nervu signālus, kas kontrolē muskuļu atslābināšanos, proti – izraisa ilgstošu muskuļu kontrakciju un neārstējamus muskuļu krampjus. Lēkmes ir ļoti sāpīgas. Pacienti bieži cieš no kaulu lūzumiem, muskuļu plīsumiem, plaušu karsoņa, hipertenzijas un sirds ritma traucējumiem.
Elpošanas mazspēja rodas no krūškurvja sienas spazmām, diafragmas disfunkcijas un elpceļu obstrukcijas, ko izraisa laringospazma. Ja tiek skarti krūškurvja un diafragmas muskuļi, cilvēks vairs nevar ieelpot, proti – nosmok (slimnīcā tiek pieslēgts pie mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtām).
Clostridium tetani netiek pārnesta no cilvēka uz cilvēku, tādēļ kolektīvā imunitāte nepastāv un šo baktēriju nevar izskaust no vides. Pret tetanusu neveidojas dabiska imunitāte. Vienīgais aizsardzības līdzeklis ir individuāla vakcinācija ar vakcīnām, kas satur tetanusa toksoīdu.
Stingumkrampji ir 100% novēršami ar vakcināciju. Pat pie augsta vakcinācijas pārklājuma pret tetanusu (un tāds Latvijā ir), visiem, kas nav vakcinēti vai ir nepietiekami vakcinēti, pastāv nopietns saslimšanas risks. Ik pēc 10 gadiem ir nepieciešama balstpote.
Atradu ziņojumu par 402 tetanusa gadījumiem, no kuriem 37 beigušies ar nāvi laika posmā no 2009. līdz 2023. gadam. Vislielākā mirstība bija sievietēm vecumā virs 80 gadiem, kuras nebija saņēmušas vakcināciju bērnībā. Savukārt vairums vīriešu bija vakcinēti pret difteriju, stingumkrapjiem un garo klepu, dienējot armijā. Otra problēma ir apstāklī, ka pēdējos gados nedaudz samazinājies to bērnu skaits, kas vakcinējušies pret difteriju, stingumkrapjiem un garo klepu, un šī vakcinācija pie mums ir robežās starp 92 un 95% (globāli pasaulē 84%). Vakcinācijas mazināšanās īpaši vērojams pēc Covid–19 pandēmijas un Kariņa – Pavļuta valdības neveiksmīgās komunikācijas ar sabiedrību Covid–19 vakcinēšanas sakarā. Arvien vairāk tiek apšaubīta visu vakcīnu vērtība.
Ko vēl rāda Eiropas publikācijas? Neskatoties uz šo brūču stingumkrampju riska raksturu, mazāk nekā puse no indivīdiem, kuriem attīstījās stingumkrampji, ar brūci bija meklējuši medicīnisko palīdzību pirms simptomu parādīšanās.
Diemžēl itin daudziem bērniem, kam bija brūces, kas var būt bīstamas no stingumkrampju iespējamības viedokļā, vēršoties pēc medicīniskās palīdzības, vairākas ģimenes atteicās gan no tetanusa imūnglobulīna, gan tetanusa vakcīnas saviem nevakcinētajiem bērniem. Gan tetanusa riska brūču stāvokļa nenovērtēšana, gan ieteiktās tetanusa profilakses nepietiekama īstenošana, kas saistīta ar nepilnīgu klīnisko aprūpi, pacienta vai vecāku atteikšanos to saņemt, ir ārkārtīgi satraucoša, tai skaitā Latvijā.
Par 2024. gadu atradu aprakstu no ASV, kur klīniski bija novēroti 4 bērni, kam attīstījās generalizēts tetanuss, un viņi tika hospitalizēti vidēji uz 25 dienām. Par laimi, nāves gadījumu nebija.
Svarīgi ir tas, ka ir daudz iemeslu, kāpēc vecāki vai pacienti atsakās no tetanusa vakcīnas. Daži cilvēki nesaprot tetanusa smagumu un vakcinācijas nepieciešamību; citiem var būt bažas par vakcīnas drošību. Dažiem cilvēkiem var būt reliģiski iebildumi, bet citiem var būt slikta piekļuve primārajai aprūpei, lai veiktu uzraudzību un nodrošinātu savlaicīgu vakcināciju. Daži cilvēki varbūt neiebilst pret vakcināciju, bet vilcinās vērsties pēc medicīniskās palīdzības imigrācijas jautājumu dēļ (es tiešām nezinu un nesaprotu, kas notiek ar imunizāciju un vakcināciju mūsu Bolt/Wolt pārtikas piegādātājiem). Šie iespējamie iemesli uzsver pašreizējo realitāti.
Trūkumi vakcinācijas pārklājumā atspoguļo gan izpratnes trūkumu par vakcinācijas nozīmi, gan sliktu piekļuvi medicīniskajai aprūpei, kas var izpausties kā indivīdu saslimšana ar novēršamu, dzīvībai bīstamu slimību. Aicinājums – vairums vecāka gadagājuma cilvēķu nav savlaicīgi revakcinējušies pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu. Ja Jūs to neesat saņēmuši balstvakcīnu pēdējos desmit gados, šis būtu īstais iemesls aizstaigāt līdz savam ģimenes ārstam un veikt šo vakcināciju. Esmu redzējis pacientu ar ģeneralizētiem stingumkrampjiem, kam šie krampji pastāvīgi bija žokļu un plecu rajonā (sardoniskais smaids), bet ģeneralizēti (visa ķermena) krampji ik pēc dažām minūtēm – nudien nevienam nenovēlu šo slimību.
Ja gadās iedzīvoties brūcē, kurā iekļūst arī melnzeme vai putekļi, tas ir iemesls vērsties pie ārsta, brūci vērtēt speciālistam, un ar lielāko varbūtību – revakcinēties.
