Greizsirdība: Kā to slāpēt un kā saprast, vai tā nav bumba ar laika degli 0
Greizsirdība – reizēm mīļa un nekaitīga, reizēm cietsirdīga un ārdoša. Vienmēr tik dažāda – tā var radīt pamatīgas nepatikšanas “savam saimniekam”.
Ko psihologi domā par greizsirdību? Kāpēc tā rodas? Vai ar to jācīnās? Ko darīt, ja greizsirdība kļūst par cēloni attiecību sabrukumam pat šķietami noturīgiem pāriem?
1. Pēc savas būtības greizsirdība ir postoša un destruktīva. Pāra attiecību sākumposmā tā ir kā degviela, kas padara attiecības intensīvas un varbūt pat glaimo tam, pret kuru otrs izjūt greizsirdību. Vienalga, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Laika gaitā šī apsēstība ar mīlestības objektu pārvēršas partnera vajāšanā. Un tad viss sāk sabrukt… Greizsirdības “upuris” piedzīvo milzīgu diskomfortu, viņam vienmēr jātaisnojas, jāpierāda un jāpārliecina partneris. Laika gaitā tas sāk kaitināt, rodas dusmas. Abi partneri ir dusmīgi: viens, jo viņš neuzticas un tāpēc nav mierīgs un pārliecināts; otrs par nepārtraukto uzmanīšanu.
Parasti tas, kurš ir greizsirdīgs, ir daudz atkarīgāks un tā nav mīlestība. Katrā gadījumā, ne beznosacījuma. Un no greizsirža agrāk vai vēlāk gribēsies aizbēgt. Apsēstība un vajāšana pārkāpj brīvības robežas un tas noved pat pie spēcīgāko pāru iziršanas. Greizsirdība saistīta ar atkarību un ar to cīnīties nav nepieciešams. Ir svarīgi pieņemt faktu – esmu atkarīgs no mīļotā un sākt strādāt ar sevi. Nepamatotā greizsirdība var novest pat pie nozieguma.
2. Greizsirdība iet kopsolī ar vārdu konkurence, sāncensība, kurā greizsirdīgais jau iepriekš jūtas kā zaudētājs. Tieši tāpēc greizsirdība rada tik sāpīgu stāvokli. Greizsirdībā vienmēr parādās pazemināts vai pārāk augsts, proti, neadekvāts pašvērtējums. Un secinājumi ir – vienmēr ar mani tā gadās, tāpēc man vienmēr neveicas, mani pametīs, viss pagalam, tas ir, greizsirdīgais jūt savu vājumu.
Ja pašvērtējums ir paaugstināts, greizsirdību pavada dusmas, niknums un pat agresija. Atdabūt par katru cenu, tu esi mans īpašums, neviens cits tevi nedabūs. Greizsirdis mēģina kontrolēt visu un visus, atstājot sev ekskluzīvas tiesības uz nedalītu īpašumu.
Ja ir reāla greizsirdība, tā vienmēr iznīcinās – ar nogurdinošām bezgalīgām pretenzijām un spriedzi attiecībās. Bet greizsirdība – tā ir arī emocionālo sāpju rādītājs, jo greizsirdīgais neizliekas, viņš tieši to arī jūt – bailes, skumjas, dusmas, tāpēc cīņa ar greizsirdību nenes mieru un harmoniju. Greizsirdībai nepieciešama dziedināšana un tā sakņojas bērnības traumatiskajā pieredzē.
Greizsirdīgais piedzīvojis vienu no traumām, ko apraksta Līza Burbo grāmatā “Piecas traumas, kas traucē būt pašiem”. Tās ir atstumšana, pamešana, pazemošana, nodevība un netaisnība. Greizsirdības situācijā tās atdzīvojas un tās nepieciešams dziedināt ar visu mīlestību pret savu iekšējo bērnu.
Otrais solis ir radīt harmoniskas, uzticamības pilnas, tuvas attiecības, saglabājot vietu privātumam. Svarīgi neieciklēties tikai uz attiecībām un partneri. Jebkurās attiecībās ir svarīgi atcerēties, ka mēs esam cilvēki, kam var mainīties garastāvoklis, ir savas vēlme, idejas un viedoklis. Ja nav paša galvenā – cieņas un uzticēšanās, – iespējas būt pašam, diez vai var izvairīties no greizsirdības vai tās pretstata – vienaldzības.
