Dzerot antidepresantus, cilvēka vibrācijas ir haotiskas. Harmonizēšanās pieredze un vingrinājumi 0
Savā mūžā esmu pieredzējusi ne vienu vien masāžu: gan klasisko ārstniecisko, gan SPA, gan ājurvēda, taču Seikatsu Reiki masiere Anna Mellupe bija pirmā, kura man lika sajust, kā no viņas rokām caur mani izplūst enerģijas viļņi, turklāt nevis haotiski, bet it kā virzīti. Uzaicināju Annu kļūt par vienu no meistariem veselības prakšu un seno zināšanu festivālā Spīdolas salidojums, kas 11. maijā notiks Cēsīs, un, protams, nevarēju neiztaujāt, kā gan viņa to dara.
Ar ko tevis veiktās masāžas atšķiras no ierastajām?
Atšķirība ir tā, ka es apzināti strādāju ar ķermeni, ar prātu un savām vibrācijām lasot, kas notiek otra cilvēka vibrolaukā, proti, paralēli veicu divas darbības. Arī klasiskajā masāžā notiek kaut kas līdzīgs, tikai neapzināti. Jebkurā brīdī, kad cilvēki mijiedarbojas, apzināti vai neapzināti notiek vibrāciju apmaiņa. Ja to dara neapzināti, tad jautājums, ar kādām sajūtām cilvēks iznāk no masāžas kabineta: vai nu viņš ir saņēmis masiera personīgās likstas vai arī pozitīvas emocijas.
Īsāk sakot – es apzināti harmonizēju klienta vibrācijas.
Vai tas nozīmē, ka tu masējot virpini kādu noteiktu domu?
Kad cilvēks atnāk, mēs izrunājam, kas viņu satrauc gan ķermeniski, gan emocionāli un enerģētiski. Kad sāku strādāt, es pārliecinos (to jūtu ar rokām), ka šīs vibrācijas ir tās, par ko cilvēks tiešām satraucas. Tad apzināti vēroju, kā varu harmonizēt konkrētas lietas. Vieniem tas var būt tikai smalkajā ķermenī – vibrāciju līmenī, citiem tas jau izpaužas uz ķermeņa – parādoties konkrētos punktos. Jā, var teikt, ka es ļoti apzināti harmonizēju un veidoju labvēlīgas programmas.
Tu saki, ka ar rokām jūti. Kā tas izpaužas?
Pilnīgi viss ir vibrācija un enerģija. Caur piecām maņām uztveram un analizējam enerģijas vibrācijas: krāsas, smaržas, skaņas, taustes un arī emocionālās. Man šī jutība gan caur vibrāciju lauku, gan rokām ir paaugstināta jau kopš bērnības.
Tas, ko sajūtu, nav nekas pārdabisks! Esmu pārliecināta, ka jebkurš spēj ar savu lauku sajust vibrāciju, ja ar šo maņu strādā.
Plaukstas cilvēkam ir dabiski jutīgākas, tāpēc savā darbā izmantoju tieši tās. Masējot skatos ķermeņa meridiānus, kas saistīti ar čakru darbību: ja vibrāciju laukā redzu, teiksim, lielas skumjas, tad ar rokām meklēju, kur tās mājo ķermenī.
Emocija kaut kur tā noguļas ķermenī?
Jā! Kas notiek prātā un vibrāciju laukā, tiek nodots arī ķermenim. Emocijas var konkrētos punktos izpausties kā vibrāciju nosprostojumi vai pastiprināta darbība. Šī vibrācija ietekmē arī ķermeņa darbību. To arī jūtu.
Kā izpaužas tā sajūta rokās? Kaut kāda kņudināšana?
Ir dažādi. Vibrācijām ir amplitūdas – dažreiz es sajūtu smalkāku, citreiz pulsējošu vai smagnēju. Pati mēģinu izskaidrot, no kurienes jūtu to vibrācijas raksturu… Domāju, ka tas drīzāk ir caur pašas pieredzes prizmu, jo emocija jau arī ir vibrācija: kad uzlieku roku, es sajūtu šo vibrāciju un caur savu pieredzi atpazīstu emociju, spējot to interpretēt. Nedomāju, ka dziednieks, kad saka “redzu tavu aknu”, to saskata fiziski – attēls rodas galvā no uztvertās vibrācijas. Domāju, ārpus savas apziņas es nevarētu ieraudzīt lietas.
Tātad tu nesaskati otrā to, ko pati neesi piedzīvojusi?
Jā! Tam nav sakara ar situācijām. Tikai ar emocijām. Dažādās situācijās mums var būt vienādas emocijas un tām ir vienādas vibrācijas. Vissvešākās un nesaprotamākās ir cilvēkiem ar ķīmiskajām atkarībām: narkotikām, alkoholu, antidepresantiem. Tie jauc visu lauku, viļņojoties vēsās bezpersoniskās vibrācijās.
Arī antidepresanti?
Diemžēl arī tie, jā.
Ja dzer antidepresantu, tad vibrācijas ir haotiskas, vēsas, tās ir bez rakstura.
Bet mēs tik un tā strādājam, jo masāža jau pati par sevi, ja novēl labu, arī apjukušas vibrācijas lēnītēm var sakārtot. Tās jau pašas rāda, kā labāk kārtojas. Rezultāts katrā ziņā ir.
Interesanti, ka tu vibrācijas raksturo kā vēsas. Vai enerģijai ir arī temperatūra?
Tieši tā, un arī vēsumam ir tūkstošiem nianšu – ir smags vēsums, ir relaksēts…
Vidēji normāla vesela organisma vibrācija manās sajūtās ir silti mīļa.
Tā ir kā zobratiņš, kas darbojas kopējā sistēmā, – ne tas ir īsti vēss, ne karsts. Tam nav arī nekāda rakstura, tas vienkārši labprātīgi strādā. Un tāda vibrācija ir reti kuram. Droši vien tāpēc, ka pie manis nāk cilvēki, kuriem ir problēmas.
Kas ir visbiežākais iemesls, kāpēc cilvēki nāk pie tevis?
Katram ir savs iemesls, to sajūtu jau pirmajās minūtēs. Visbiežāk nāk cilvēki, kuri interesējas par enerģētiku, jūtot, ka sūdzības fiziskajā plānā nav saistītas tikai ar uzņemto pārtiku vai vitamīnu trūkumu. Viņi turpina meklēt atbildes dziļāk. Bet, protams, ir arī tādi, kuri vienkārši labprāt izbauda masāžu, jo tehnika ir balstīta uz saistaudu stiepšanu un muskuļu atslābināšanu.
Atsevišķa kategorija ir cilvēki ar migrēnu, kuri mani uzmeklē, kad sākas lēkmes, – masāžas tehnika lielākajā daļā gadījumu apstādina sāpes.
Tomēr nevienam nedodu vairāk, cik viņš gatavs saņemt. Neatkarīgi no tā, kāpēc tiekamies, mana darbības programma ir veiksmes vēlējums – lai jebkura programma, kurai cilvēks atļāvis sevī strādāt, rit.
Tas, ka tu izlīdzini kaut ko cilvēka energolaukā, taču nenozīmē, ka tur mūžīgi mūžos būs līdzsvars!
Noteikti ne. Mēs esam ļoti mainīgas būtnes, visu laiku esam vibrācijās – paliekošās un gaistošās. Tas, ko masāžā iedodu, ir impulss. Pēc masāžas vienmēr lūdzu divas minūtes pagulēt klusumā, uzreiz necelties, lai cilvēks aprod ar iegūto impulsu, ļaujot sev justies labi. Jāaizvada labās vibrācijas līdz apziņai un jāpiefiksē. Tas, ko cilvēks darīs tālāk, ir paša ziņā. Līdzi dodu mājas darbus impulsa uzturēšanai. Ja klasiskajā masāžā ir kursi, tad man tādu nav.
Es strādāju no reizes uz reizi. Cilvēks atgriežas pēc tā paša impulsa vai iet tālāk un vēlas nākamo. Vienmēr esmu atvērta atgriezeniskajai saitei, sazinoties rakstiski, jo bieži vien jautājumi rodas, kad cilvēks devies mājās un sācis tālāko darbu ar sevi.
Kā reiki, ko esi apguvusi, tajā ierakstās?
Reiki ir seno japāņu interpretācija par dievišķo enerģētisko plūsmu – par ki. Tas pats, kas ķīniešiem ci, ājurvēdā prāna un citas senās zināšanas par enerģiju. Visu ķermeni caurstrāvo enerģija, var teikt arī – vibrācijas.
Mēdz teikt – “es strādāju ar reiki kanālu”. Tieši ar to strādā arī tu?
Nē! Dieva kārtību var atrast arī caur Allāhu, Kristu, Budu un citiem, bet beigās mēs nonākam līdz vienam un tam pašam. Vai reiki ir savs kanāls? Es to saprotu kā visapkārt esošo enerģētisko strāvu. Tas ir nadi lauks, ko izmantoja tibetiešu mūki, – pirmais, kas bērniem bija jāapgūst, bija šā nadi lauka zīmējumi – kā plūst enerģija. Reiki arī ir darbs ar enerģētisko lauku. Pieņemu, ka šis kanāls ir tāds pats tev, kad tu strādā ar saviem astroklientiem.
Kad strādāju, šis enerģijas padeves kanāls ir daudz, daudz plašāks.
Ja gribam to nosaukt par reiki kanālu, varam tā darīt, bet principā pirms darba es vienmēr aktivizēju kanālu caur kroņa čakru – noslēdzos pati, lai manas sīkās ikdienas likstu vibrācijas netiek klientam. Domās uzvelku savu energolauka apvalku, noskaitu vārdus: “mans paliek mans, tavs – tavējais”, un kanāls aiziet caur roku un galvu. Kad beidzu masāžu, es noslēdzos, veicu otru rituālu, un tad turpinās mana dzīve. Tādā ziņā tas ir īpašs kanāls. Ikdienā uz ielas es nevienu uz ātru roku garāmejot nemasētu.
Veselības prakšu un seno zināšanu festivālā Spīdolas salidojums tu esi dalībnieku vidū.
Esmu pagodināta būt daļa no šā festivāla idejas un sniegt cilvēkiem plašāku redzējumu par viņiem pašiem – sajust savu vibrāciju, savu ķermeni caur masāžu un redzēt, ka tas var palīdzēt justies labi. Mēs Rietumu kultūrā esam pārlieku paļāvušies uz medikamentiem. Arī medicīnai ir spēks, tomēr tā nevar pastāvēt bez konteksta – zināšanām par cilvēku kopumā. Tās ir ārkārtīgi senas un darbojas cauri laikiem, lai arī zinātniski pierādītas tikai mūsdienās.
Ko tu festivālā darīsi?
Veltīšu katram, kurš vēlēsies, aptuveni no 40 līdz 60 minūtēm. Šajā laikā izrunāsim atnācējam svarīgāko, veikšu masāžu un darbu viņa vibrolaukā. Ja atnācējs vēlēsies, iemācīšu uzlādēt ūdeni, ko dzert pēc masāžas, saglabājot saņemto impulsu. Atbildēšu uz visiem individuāli interesējošiem jautājumiem.
Es saprotu, ka cilvēks tur iegūs sajūtas. Bet kā izpaudīsies zināšanu iegūšana par ķermeni?
Kad viņš to sajutīs. Redz, kā ir – mums patīk iedzert pretsāpju zāles, kad sāp galva, bet kāpēc tā galva sāp, mums ne vienmēr interesē. Caur masāžu, sajūtām un sarunām mēs atradīsim iemeslus, kāpēc kaut kas sāp. Piemēram, galva ir mūsu procesors, tā var sāpēt milzum daudz dažādu iemeslu dēļ, piemēram, vienam tas var būt saspīlējums asteskaulā vai nepabeigtas domas, citam – izjaukta mikroflora zarnās. To jau es ieraudzīšu! Kopā meklēsim individuālus risinājumus. Līdzdalība sevis ārstēšanā ir liels solis virzienā uz veselību. Tieši to vēsta šīs senās zināšanas – iepazīt sevi un vest uz veselību.
Labi izklausās – vest sevi uz veselību!…
Es nekad nesaku “cīnīties, apkarot slimības”, jo vārdi norāda uz pretdarbību. Svarīgi ir no jebkura esošā stāvokļa iet uz labāku. Un to mēs varam tikai tad, kad esam pieņēmuši esošo stāvokli ar pateicību. Līdzko mēs cīnāmies ar slimību, tā šī cīņa jau ir zaudēta. Ar slimību jāiedraudzējas, jāpaņem aiz rokas un jāsaka – “sveika, mēs tagad kopā iesim tajā virzienā”. Cīnoties mēs neiepazīstam, bet norobežojamies. Tā nevar sa-sniegt vēlamo rezultātu.
Ko nozīmē – iepazīt slimību?
Varu izstāstīt savu pieredzi par slimību rozi. Bija man tolaik sašūpojušās pilnīgi visas jomas: attiecības, darbs. Nācās pieņemt lielus lēmumus. Visam pa vidu ne stipri, tomēr sasitu kāju. Ne tikai kāja, viss ķermenis dīvaini noreaģēja. To, ka tā ir roze, uzzināju pēc divām dienām slimnīcā, kad vairs nevarēju ne pastaigāt, ne pabraukt ar mašīnu.
Sirms kungs ārsts man teica: “Meitēn, šai kaitei medikamenti nelīdz. Šī slimība sākas galvā, tavā attieksmē, kas ķermeniski izpaužas šādi.” Kad ķermenis ir milzīgā stresā, stafilokoks sāk darboties citādi – iekaisumam ir cits raksturs. Varētu teikt, ka roze ir iekaisums ar citu stafilokoka vibrāciju, un to var izārstēt, kad ir mainījusies attieksme pret dzīvi, tātad mainījusies vibrācija. Manā dzimtā jau bijuši šādi gadījumi, kad līdz mūža galam nācies sadzīvot ar rozi. Ārsts ieteica vērsties pie pūšļotāja. Tie iekodējot ķermenī zilo krāsu, kas palīdzot.
Tolaik manas zināšanas par vibrāciju pasauli bija mazas, tomēr biju pārliecināta, ka katram ar sevi jātiek galā pašam. Ievācu informāciju par to, ko īsti tas pūšļotājs dara ar zilo krāsu. Uzzināju par tās antiseptisko un nomierinošo vibrāciju. Izlēmu nokodēties pati.
Trīs dienas sēdēju, meditējot uz zilo krāsu. Pirmajā dienā man bija vēl smagāk, sāpes traki mocīja, toties tajā naktī beidzot gulēju. Pamodusies sajutos labāk un sapratu, ka jāturpina.
Pēc trim dienām es biju vesela! Bija nomierinājušās fiziskās sāpes, tiesa, bija saglabājušies sarkani plankumi uz potītes (vēl arvien vibrāciju laukā var just, ka tā vieta ir vēsāka, palaikam jāsamīļo).
Trešajā dienā, kad arī visas domas par nebūšanām jau bija norimušas, sāku izjust sevi kā tīru sietu. Jebkura vibrācija, kas pie manis atnāca – ielas trokšņi, domas, satraukums, aizgāja arī tālāk. Sapratu, ka es drīkstu būt kā šis siets – neko sevī nepaturēt, vienkārši būt. Emociju vibrācijas var arī sevī neuzkrāt.
Līdzīgi kā citas vibrācijas, piemēram, braucoša auto rūkoņa, var brīdināt par kaut kādu situāciju un to analizēt. Tātad paiet nost no ceļa, ja brauc auto. Tāpat arī emocijas – tās ir kā instruments šai zemes pieredzei, bet ar tām jāstrādā, nevis tām jākalpo. Rozes rezultātā iegūtā mācība man deva iespēju uz visu paskatīties no cita rakursa. Un dzīve izrādījās daudz interesantāka un krāšņāka. Vai roze bija mana liksta vai svētība?
Vai toreiz jau strādāji ar masāžām?
Nē, tas bija pirmais impulss izzināt vibrācijas kā tādas. Šī dziļā meditācija, ko veicu ar vēlmi kļūt veselai, bija sākums. Teicu – labi, ir tāda lieta, citiem mums ģimenē arī bijusi, bet es gribu būt vesela! Ko tagad darīt? Kā tā varde sakūlu no piena sviestu un izkāpu ārā!
Toreiz manī pamodās maņa, kas spēj uztvert un analizēt vibrāciju.
Es patiesi ticu, ka mums katram tāda ir. Tad es sāku ievērot, kā cilvēki enerģētiski mijiedarbojas: kur pieņem, kur uzliek vairogu un sit pretī. Vispār visu pasauli ieraudzīju kā tādā Matriksā, kur notiek bezgalīga impulsu apmaiņa, vibrāciju mijiedarbība. Nekas nav galīgs, nekas nebeidzas, tikai pārtop!
Kā tu tiec galā ar stresu?
Esmu vietās, kur nav lieku vibrāciju: pļava, pludmale, mežs. Dabai ir tīra vibrācija kā tam sietam. Man patīk apķerties kokiem. Tie ir cilvēki, kas piešķir raksturojumu – zaļš, skaists… Bet koki vienkārši ir! Atliek pieglausties, un vibrācija sāk harmonizēties, tīrīties. Visu lieko atdodu, bet trūkstošo saņemu.
Kā tu kā dziedniece teiktu, kāpēc mēs slimojam? Tā ir karma, nolikšana uz pauzes vai kas?
Domāju, ka mēs slimojam katrs savu iemeslu dēļ. Pirmkārt, fiziskais ķermenis ir viens no mūsu trim laukiem, kur mēs uzskatāmi redzam to, kam iemesli ir smalkajā ķermenī. Tikai ķermeniskās izpausmes mums visvieglāk saskatīt. Esam kā tādas kristāla bumbas, kurās ienāk vibrācijas un katram citādi realizējas. Sanāk, ka ķermenis saņem impulsu no mums pašiem, kad jāapstājas, jāpaņem pauze. Otrkārt, mēs esam nevīžīgi pret sevi. Piemēram, vīrusu saslimšana ir zemas imunitātes dēļ, to graujam dažādos veidos: caur pārtiku, stresu, dzīvesveidu, attieksmi…
Par pēkšņi salauztu kāju arī ir stāsts, kas sākas nevis ar lūzumu, bet ar brīdi, kad skrienam un neskatāmies zem kājām. Kur tajā brīdī ir mūsu apziņa? Kāpēc esam kļuvuši neuzmanīgi?
Ja caur pēdām nestrāvo pietiekami daudz enerģijas, nav sazemējuma, ir tikai likumsakarīgi, ka kājas kļūst nestabilas.
Pēc kritiena ir viegli vainot sētnieku par nenotīrītām ielām, bet mēs vienkārši neejam piemērotos apavos un stabilu, videi atbilstīgu gaitu. Vainojot sētnieku, mēs risinām problēmu ārpusē. Tomēr, risinot problēmas ārpus sevis, mēs nevaram atrast ilglaicīgu risinājumu. Būs daudz sētnieku, kuri laikus netīra ielas, bet vai tāpēc vienmēr kāja jāsalauž?
Annas padoms
Labākais veids, kā rūpēties par ķermeni, ir ļaut tam darboties. Tam tas ir paredzēts. Daudzās stundas, kuras pavadām, sēžot pie datora, auto stūres un dīvānā, nodarbinot tikai prātu, ir pretdabiski ķermenim. Visam jābūt līdzsvarā. Gribi veiksmīgu prātu, kustini arī ķermeni!
Vingrinājums enerģijas harmonizēšanai
Bez ķermeņa un prāta mums ir enerģijas lauks ar septiņiem galveniem centriem – čakrām. Šajos punktos veidojas būtiskākie saspīlējumi. Tos iespējams aktivizēt pašam, vislabāk pirms gulētiešanas, jo dod lielisku efektu arī miegam. Sākumā jārēķinās ar kādu pusstundu. Kad iemanīsies, var pietikt ar 15 minūtēm.
1. Vispirms harmonizē sirds čakru, uzliekot uz tās abas rokas. Pievērš savas domas un sajūtas šai vietai, līdz sajūt siltu strāvojumu. Kad tas sajusts, mēģina noteikt tā raksturu – vai tas ir īss un ass, vai pulsējošs, vai arī nepārtraukts ar tieksmi kļūt aizvien siltākam un aktīvākam.
2. Kad šis punkts aktivizēts, secīgi jāiet uz nākamajiem, tātad viena roka uz kakla čakras, bet otra uz saules pinuma čakras.
3. Kad sajusts siltums šajos punktos, virzās tālāk, augšējo roku liekot uz pieres čakras, bet to, kas lejā, uz krustu čakras.
4. Kad aktivizēti arī šie punkti, augšējo roku virza uz vainaga čakru, uzliekot roku uz galvvidus, bet apakšējo roku virza uz pamata čakru, uzsēžoties tai virsū. Šajā pozīcijā sēž un gaida, kamēr sajūt strāvojumu no galvas augšpuses līdz pat asteskaulam.
5. Kad tas sajusts, lēnām veic kustības pretējā secībā, sajūtot punktus, līdz sasniedz sākuma stāvokli – abas rokas uz sirds čakras. Tad izsaka sev vēlējumu un mierīgu prātu dodas gulēt.
Vingrinājumu ieteicams izpildīt vismaz 40 dienas, jo tas ir laiks, kad jebkura prakse ieiet ķermenī kā ritms un fiziskais ķermenis to pieņem kā savu programmu.
