Mācība pārstāt gatavoties vilšanās brīdim 0
Vai mēs to atzīstam vai nē, daudzi no mums nes sevī klusu gatavību tikt pieviltiem. Tas ir emocionālās muskuļu atmiņas veids, kas izveidojusies no pagātnes pieredzes, kad esam jutušies aizmirsti, nenovērtēti vai ignorēti.
Pat mīlošās, stabilās attiecībās cilvēki var neapzināti palikt modri, gaidot, kad tas “otrais kritīs”. Tādēļ viņi iemācās “mazāk vajadzēt”, samazināt savu prieku, lai zaudējums nesāpētu tik ļoti, vai turēt cerības zemā līmenī, lai vilšanās būtu vieglāk pārvaldāma.
Taču paredzamais siltums var slāpēt šo neveselīgo, refleksīvo emocionālo modeli. Pētījumā atklāts, ka cilvēki ziņo par zemāku labsajūtu dienās, kad jūtas neapmierināti savās attiecībās. Viņu garastāvoklis pasliktinās, prieks izgaist, un kopējā dzīves apmierinātība cieš.
Tomēr interesanti, ka tie, kuri bija apzinātāki, klātesoši, pieņemoši un stabilāki, mazāk cieta no šādām svārstībām. Viņu emocionālā pasaule palika stabilāka pat sliktās dienās.
Paredzamais siltums darbojas līdzīgi kā apzinātība. Tas stabilizē. Tas māca partnera nervu sistēmai pārstāt meklēt pēkšņas attālināšanās pazīmes.
Tas palīdz izkļūt no nemitīgas dzīvošanas uz robežas. Šāda emocionālā pieejamība veido attiecību apzinātību un spēju uzticēties mīlestības nemainībai pat tad, kad garastāvoklis svārstās vai dzīve kļūst haotiska.
Kad cilvēks atkal un atkal parādās ar laipnību – ne tikai tad, kad tas ir ērti vai romantiski, bet arī tad, kad ir sarežģīti, neērti vai rutīnā –, tu dari vairāk nekā vienkārši esi mīļš. Tu māci otram cilvēkam ar ķermeni sajust, ka mīlestībai nav jābūt sāpīgai vai pēkšņi jāpazūd.
Šeit notiek dziedināšana – ikdienas atkārtojumos: “Es joprojām esmu šeit.” Drošība mīlestībā bieži izpaužas mazās lietās: vienmēr nosūtīt ziņu, kad nolaižas lidmašīna, satvert partnera roku pārpildītā telpā un neaiziet, kad kļūst grūti, bet gan izvēlēties tuvoties.
Patiesību sakot, paredzamais siltums, iespējams, nekad nekļūs par populāru tēmturi. Taču tā ir mīlestība, kas iesakņojas un viegli nepazūd.
