Ko sievietes Latvijā piedzīvojušas 0
Veicot aptauju, nedēļas laikā saņemtās 1069 atbildes bijis apliecinājums, ka sievietēm šķiet būtiski par šo tēmu runāt. Daži gūtie rezultāti gan Janai radījuši pārdomas. Viens no tiem — pirmais jautājums par atmiņā palikušajām sajūtām bērniņa pasaulē nākšanā. Rezultāti liecina, ka 15,8 procenti (169 sievietes) slimnīcā dzemdējušo sieviešu atceras emocionālu vardarbību, 2,3 procenti (25 sievietes) — fizisku vardarbību, bet astoņi procenti (85 aptaujas dalībnieces) sieviešu atceras gan fizisku, gan emocionālu vardarbību. Savukārt 65,9 procenti (705) sieviešu apliecināja, ka, dzemdējot slimnīcā, nav piedzīvojušas ne emocionālu, ne fizisku vardarbību.
«Teikšu godīgi, mums, dūlām, šie dati šķita pārsteidzoši. Pēc tā, ko savām acīm esam novērojušas dzemdībās, šiem skaitļiem vajadzēja būt citādākiem. Savā ziņā tas mani ļoti iepriecināja — nav tik traki, lielai daļai sieviešu atmiņas ir ar plusa, nevis mīnusa zīmi! No otras puses, saprotu, ka to, ko es redzu kā vardarbību, ne vienmēr sieviete atpazīst kā vardarbību! Priekšstata par to, kādas vispār var būt dzemdības, reizēm nav, jo nav, ar ko salīdzināt. Līdz ar to ļoti daudzas lietas, par kurām man šķiet, ka bez tām var iztikt un kuras cita vecmāte paveiktu citādāk, sievietei paslīd garām. Viņa tās pieskaita normai. Protams, ir jautājums, vai gadījumā, ja sieviete to pieskaita normai, piedzīvotais ir traumējošs. Tāpēc arī man nebija mērķa šajā aptaujā nosaukt vārdā visas vardarbības formas, pasakot priekšā, piemēram: tas, ka tev nepaskaidro, ko ar tevi dara, ir vardarbība; tas, ka tev veic iegriezumu, ir vardarbība; tas, ka tev neļauj izvēlēties dzemdību pozu, ir vardarbība… Nevēlējos radīt traumu tur, kur sieviete to nejūt! Tomēr saprotu — ja būtu definēts, kas manā skatījumā ir vardarbība, rezultāti būtu citādāki,» spriež Jana.
Sievietēm bija iespēja komentāros minēt arī konkrētus piemērus, kā viņu gadījumā izpaudusies fiziska vai emocionāla vardarbība. Tos nav viegli lasīt. Var tikai cerēt, ka šīs sievietes spējušas rast palīdzību, lai negatīvā pieredze kā smaga nasta nav visu dzīvi jāstiepj līdzi. Kopā ar Janu pārrunājām vien atsevišķus piemērus, tostarp — kā fizisku vardarbību sievietes izjutušas tā saucamā Kristellera paņēmiena lietošanu jeb bērna izspiešanu ar roku palīdzību vai pat ar gulšanos uz dzemdētājas vēdera, nepaskaidrojot, kāpēc tas vajadzīgs un vai bērns tādējādi netiks traumēts. Tāpat sievietēm traumējošas šķitušas sāpīgas, neiejūtīgas vaginālās apskates dzemdību laikā, kas likušas justies tā, it kā medicīniskais personāls viņas uztvertu kā nedzīvu gaļas gabalu. «Dzemdību laikā sievietes ķermenis kļūst ļoti jūtīgs. Pat parasts pieskāriens, pat vīra glāsts, var būt nepatīkams. Dažkārt sievietēm pat drēbes traucē, un tam tā arī vajadzētu būt — ka sieviete var plūst, var ļauties tam, kā dabā iekārtots, un nekas cits nav vajadzīgs. Protams, šīs apskates ir vajadzīgas, slimnīcās tā ir noteikts, bet runa ir par to, kā to dara, cik bieži to dara, vai tiešām to nevar darīt iejūtīgāk… Esmu piedzīvojusi, ka var! Zinu, ka var savādāk!» norāda Jana.
