Gaidīt peles austiņu 14
Mana pirmā puķe, ko sāku audzēt, bija Āfrikas vijolīte, sanpaulija. Studēju doktorantūrā eksperimentālo psiholoģiju Makgila universitātē Monreālā, mācījos no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai izvēdinātu galvu, ar kolēģi mēdzām iestaigāt universitātes botāniskajā dārzā. Iepatikās, kā zied Uzambāras vijolīte. Reiz lētā puķu veikalā nopirku vienu podiņu par 50 centiem. Novietoju uz rakstāmgalda, liku zem lampas, kamēr uzziedēja. Līdz pat šim laikam neesmu pārtraukusi audzēt vijolītes. Man ir vairāk nekā simt pašas izaudzētu vijolīšu. Iestādu lapiņu un gaidu, kā šoreiz būs. Vispirms parādās tāda kā peļu austiņa, tad pirmais cers ar lapiņām… Tas ir īsts izaicinājums.
Smadzeņu kreisā puslode man visu laiku nodarbināta ar intelektuālo darbu – loģiski domāt, analizēt, meklēt idejas, vārdus, lai izteiktos. Bet smadzeņu labā puslode prasa savu, nepieciešams līdzsvars. Tādēļ kāroju estētiska pārdzīvojuma, vizuāla baudījuma. Raugos, kā puķe zied, vēroju tās formu, krāsu… Turklāt tas ir labs mierinājums – redzēt ko dzīvu, kas aug.
Dzīvot lauku gleznā
Esam priecīgi, kad tiekam savās lauku mājās Īvandes pagastā. Tur viss iekārtots tā, lai aizbraucot saņemtu signālu – šī ir vieta, kur strādāt. Varu sekot savam dabiskajam dienas ritmam, nevis apstākļu noteiktajam. Apsēžos pie datora un īpašā kladē pierakstu, cikos sāku strādāt. Šo kladi aizsāku jau Kanādā. Lapas ir dažādās krāsās, katram projektam sava sadaļa. Piemēram, saules dainu veikumu piefiksēju rozā lapās. Ko tas dod? Ja sāk šķist, ka dzīvē neko neesmu izdarījusi, apskatos, cik stundu esmu ziedojusi katram darbam.
Mājai ir logi uz visām pusēm, pa katru ir atšķirīga ainava. Būtībā dabas glezna. Pļavas, koki, aiz dīķa mežs. Skatos un atpūšos. Un vēl lauki ir brīvības sajūta. Esam ceļa galā, neviens garām nebrauc. Kad tur nonāku, jūtos kā miera ostā, kā Dieva ausī.
Ieskatīties acīs rudbekijai
Ja es dzīvotu citu mūžu, varbūt būtu selekcionāre. Dažs saka – kāpēc mocīties, ievācot puķu sēklas, tās sējot un gaidot, vai kas izdosies. Bet man patīk tieši tas! Aizraujoši gaidīt, kādā krāsā uzziedēs, vai būs kas citāds. Laukos man ir divas prāvas dobes ar rudbekijām, un ir liels prieks katru gadu, jo ieraugu kādu niansi. Parasti rudbekijas ir dzeltenas ar brūnu sirdi, Kanādā tās aug pļavā, dēvē par Brown–eyed Susan jeb brūnacaino Suzannu. Manā dārzā tās ir visdažādākajos toņos. Esmu lepna par savu veikumu. Un tajā allaž ir pārsteigums. Esmu audzējusi no sēklām arī skaistnātrītes, iznāca apbrīnojamas krāsu kombinācijas. Pagājušajā gadā ievācu kamolbegoniju sēklas un iesēju, dažas ieauga labi. Arī dālijas un delfīnijas esmu šādi sējusi, taču nekāda pārsteiguma – iznāca tieši tādā krāsā kā mātesaugs.
