Vīrs mani emocionāli krāpj! 0
Lasītāja jautā: “Ar vīru laulībā esam desmit gadus, ir divi bērni, abi skolas vecumā. Pēdējā gada laikā attiecības kļuvušas emocionāli vēsākas, īpaši no vīra puses. Paziņa, kura strādā kopā ar vīru, pastāstīja, ka viņš jau kādu laiku aizdomīgi draudzīgi komunicē ar vienu no kolēģēm.
Kad nostādīju vīru fakta priekšā, atklājās, ka viņš patiešām ir sadraudzējies ar šo sievieti, bieži pavada laiku filozofiskās sarunās par dzīvi, taču nekas vairāk starp viņiem neesot. Kad jautāju, kāpēc viņš šādu komunikāciju meklē ārpus mājas, atbilde bija: “Es mīlu mūsu ģimeni, bet pēdējo pāris gadu laikā šķiet, ka tu mani vairs nedzirdi. Neuztraucies, starp mani un viņu nekas nav un nebūs, man vienkārši vajag kādu, ar ko aprunāties, izkratīt sirdi. Arī darba jautājumos viņa mani izprot daudz labāk.
“Vīram ģimene, es un bērni vienmēr bijuši pirmajā vietā. Nekad neesmu šaubījusies par viņa uzticību. Bet šobrīd esmu apmulsusi. Pat ja viņam ar šo sievieti nav fiziska kontakta, kā es varu būt droša par tālāko?”
Atbild psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa-Molokailima (www.gaiacentrs.lv)
“Vispirms vēlos jūs nomierināt, sakot, ka ne tikai problemātiskās, bet arī salīdzinoši laimīgās attiecībās var rasties tāda situācija, kādu aprakstāt. Kādam var sākt kas pietrūkt, un viņš izdomā mukt vai nu pats no sevis, vai arī sarežģījumiem attiecībās, neticot, ka partneris spēs viņu saprast. Reizēm arī – kaunoties vai baidoties no nosodījuma.
Ir daudz un dažādu iemeslu, kāpēc otra pusīte izlemj doties jaunās sajūtās. Nereti attiecībās meklējam uzmanības, cieņas un pieķeršanās izpausmes, vēlamies tuvumu un pārsteiguma momentu, bet nesaņemam to visu vienā komplektācijā – no sava partnera.
Viens no svarīgākajiem attiecību priekšnosacījumiem ir godīgums.
Nav pat svarīgi, tā ir emocionālā vai fiziskā krāpšana, bet gan – vai attiecību ietvaros netiek pārkāptas norunātās, pieļaujamās robežas.
Katrs gadījums ir unikāls; manā praksē ir pierādījies fakts, ka tas, kas vienam pārim ir tabu, otram var šķist kā atzīstams un pieļaujams. Tāpēc vienošanās savā starpā par attiecību iekšējiem noteikumiem un pieļaujamām robežām, kas apmierina abus, ir vitāli svarīga. Tas šobrīd ir pasaulē atzīts funkcionējošais veids pāru attiecību modelī. Turklāt šie noteikumi un robežas ik pēc laika ir jāizrunā un jāpārskata.
Svarīgi, ka abi partneri ir pašpietiekami un spēj būt atklāti, godīgi un atbildīgi par savu rīcību, kā arī prot sarunāties. Ar sarunāšanos te domāju – interesi, ieklausīšanos un vēlmi saprast otra teikto, nevis tikai ātru atbildi, klusēšanu, otra teiktā apšaubīšanu, kritizēšanu un savas perspektīvas izklāstīšanu.
Ir jāmeklē veidi, kā uzturēt emocionālu, intīmu interesi par sevi un partneri, izrādot uzmanību un cieņu vienam pret otru. Ja spēja saprasties un emocionāla tuvība ir zudusi, bet vēlme saglabāt attiecības joprojām ir, iesaku apdomāt ideju par vēršanos pie attiecību speciālista.
Ļoti iespējams, ka jums būs nepieciešams laiks, lai atgūtos pēc notikušā un izlemtu, vai vēlaties šīs attiecības turpināt, tādējādi saglabāt arī ģimeni. Reizēm pēc šāda notikuma iestājas vēl lielāka emocionālā atsvešinātība, sākas pārvērtēšana, šaubas, bailes par attiecību jēgu.
Noteikti dodiet sev laiku un nesteidziniet notikumus. Izrunājieties un mēģiniet saprast, kāpēc sākāt atsvešināties jau pirms gada?
Kāpēc vīrs pats neatklāja faktu par tuvo komunikāciju ar darba kolēģi? Vai abi esat ieinteresēti attiecību turpināšanā?
Ja tomēr neatjaunojas spēja uzticēties, ja vairs nespējat paļauties uz otra teikto, ja jūtat nemieru, aizdomas, ja piedzīvojat apetītes izmaiņas, bezmiegu un citus traucējošus simptomus, ieteiktu meklēt palīdzību pie profesionāļa. Saruna ar neitrālu, objektīvu speciālistu palīdzēs sakārtot emocijas, domas un izlemt par tālākiem soļiem.”
